Guntis Kalme: Kur tu esi, latvieti, Latvijas pilsoni? ^{Apriņķis.lv}

Šim piemineklim ir ar vismaz trīskārša nozīme. Pirmkārt, liecība par mūsu Neatkarības kara varoņiem, konkrēti 8. Daugavpils kājnieku pulku. Otrkārt, tas ir mūsu sirdsapziņas spogulis, modinātājzvans. Treškārt, tas ir vērtībkara cietoksnis.

Par pirmo nozīmi liecina vēstures liecības: “Neskatoties uz smagajiem zaudējumiem, 8. Daugavpils kājnieku pulka vienībām izdevās ieņemt ļoti labi nostiprinātās Dzelzsdivīzijas aizsardzības pozīcijas Bolderājas-Priedaines kāpu grēdā un Spilves pļavās, kā arī ar kaujām ielauzties Pārdaugavas apdzīvotajā daļā – Kleistu apkārtnē, kur bija izvietotas Rietumu brīvprātīgo armijas  [Bermonta] kājnieku rezerves vienības un artilērija. Kaujas rezultātā tika radīti svarīgi priekšnoteikumi tālākajai Rīgas atbrīvošanai no Rietumu brīvprātīgo armijas, kas noslēdzās 1919. gada 11. novembrī, kad Rīga tika pilnībā atbrīvota.“[1]  Ar Lāčplēša Kara ordeni par kauju pie bijušā Vīķu kroga apbalvoti 36 pulka karavīri. Kā vēsta atvaļinātais ģenerālmajors Juris Zeibārts, “par vienu konkrētu kauju tik liels Lāčplēša Kara ordeņa apbalvoto skaits citur nav bijis”[2].

Tātad 8. pulka uzdevums bija ļoti konkrēts: pāriet Daugavu, attīrīt Rīgu no okupantiem. Kopsavelkot lielās līnijās: atjaunot savu valsti ar asinīm un rīcību, ne ar "satraukumu "Facebook" komentāros". Pulks kļuva par piemēru vīrišķībai, pašdisciplīnai, kalpošanai.

Otrā nozīme: šis piemineklis ir arī modinātājbalss, kas uzdod neērtus jautājumus, jo dzīvojam laikā, kad gļēvulību sauc par diplomātiju, remdenību par līdzsvarotību, un mietpilsonību par mērenību.

Bet Dievs nav aicinājis mūs būt neitrāliem. Viņš aicina būt skaidriem. Patiesība nav subjektīva. Dzimtene nav opcija. Upuris nav nelaime, bet brīvības cena.

Tāpēc tagad – vairāk nekā simt gadu vēlāk – jautājums ir jau par mums pašiem. Vai mēs vēl spējam saskatīt, kas ir mūsu vērtības? Vai mēs vēl zinām, ko nozīmē kalpot Latvijai, nevis to patērēt?

Dievs savulaik sauca: “Kur tu esi?“ Viņš to dara joprojām: “Kur tu esi, latvieti, Latvijas pilsoni?“ Vai esi starp patriotiem? Vai arī starp tiem, kuriem komforts, dīvāns, TV ekrāns ir svarīgāks? Vai varbūt jau esi savā sirdī iemainījis vērtības pret ērtībām, brīvību pret labklājību?

Katram pašam jau tagad jāatbild uz šo jautājumu, lai X stundā nebūtu panikā un apjukumā.

Šis piemineklis mums vairs neļauj slēpties aiz komforta, patērēšanā un tukšā tolerancē. Tas uzrunā tieši: “Kas un kur tu esi, latvieti? Vai esi gatavs stāvēt, kad viss brūk? Vai vēl proti atšķirt labo no ļaunā, pat ja pasaule to vairs nesauc īstajos vārdos?”

Tagad ir iespēja ne tikai būt par zemessargu, bet arī par Zemessardzes atbalstītāju.[3] Katram nu ir iespēja pielikt roku Latvijas aizstāvībai, jo šodien karš attiecas jau uz visiem. Tāpēc piemineklis ir ne tikai piemiņas vieta, bet arī rekrutēšanas punkts dzīvei ar jēgu – aizstāvēt savējos un savējību.

8.Daugavpils pulka piemērs rāda, ka brīvība bez rīcības ir meli. Un meli – pat skaisti formulēti – nogalina tautu. Viņu piemērs māca, ka tauta, kas tikai žēlojas un ērtībā snauž, tiks sagrauta – ne ar šāvieniem, bet ar savu gļēvumu.

Brīvības pretstats nav tikai apspiestība. Tā ir remdenība. Un remdenība ir garīgā nāve.

Kristietība mūs nemāca tikai mīlēt – tā mūs māca arī aizstāvēt. Aizstāvēt patiesību, kas balstīta Radītāja gribā. Aizstāvēt savus bērnus, valodu, robežas, tautas vēsturi. Mēs esam aicināti būt ticīgi un drosmīgi – ne sentimentāli, bet iesakņoti savās mums Dieva dotajās vērtībās.

Tauta, kura nepiemin savus kritušos, ir jau pamirusi. Bet tautai, kura lūdz Dievu pie savu varoņu piemiņas vietām piešķirt tai aizvien jaunus varoņus un vadoņus, tai Dievs tos arī audzē un dod.

Un trešā nozīme. Šis piemineklis ir arī mūsu nācijas varoņgara iemiesojums, viens no daudziem. Mēs šodien nepiedzīvojam konvencionāla kara frontes līnijas kā 1919. gadā, bet gan hibrīdkaru. Tas iebrūk prātos, sirdīs, skolās, medijos, likumos. Tāpēc katrs piemineklis šodien ir vai nu pretošanās vai pakļaušanās zīme.

Šodienas ideoloģiskie ienaidnieki nenāk ar durkļiem, viņi nāk ar dekonstrukciju. Viņi nāk ar rosinājumu, ka dzimtene ir tikai nejaušs apstāklis, ka brīvība ir patvaļa.

Tie ir ideoloģiski bermonti, kas grauj tautas pašapziņu un Dieva radīto kārtību. Viņi izmanto mūsu neziņu, lētticību, vienaldzību.

Vērtību karā tiek izmantoti kultūras simboli, kolektīvā atmiņa un nacionālā identitāte kā ietekmes un manipulācijas instrumenti. Tāpēc pieminekļi nav tikai estētiski vai vēsturiski objekti – tie kļūst par ideoloģiskiem cietokšņiem. 

Hibrīdkara viens no uzbrukuma mērķiem ir valdīt pār stāstiem – īpaši pār nacionālās identitātes vēstījumiem. Pieminekļi, kas saistīti ar nacionālajiem varoņiem, atbrīvošanās cīņām vai upuriem kļūst par uzbrukuma mērķiem un informācijas kara ieročiem. To klātbūtne vai iznīcināšana tiek uztverta kā vērtību apliecinājums vai noraidījums.

Pieminekļi vairs nav statiski objekti, bet frontes punkti, kuros saduras ideoloģijas, identitātes un nākotnes vīzijas. Katrs piemineklis ir signāls – kam pieder šī teritorija, kādas vērtības tas pārstāv, sludina.

Tajos tauta apliecina, kas tā ir, ko tā ciena un vai tā vēl ir gatava aizstāvēt sevi. Katrs mūsu nācijas piemineklis ir motivators cīņai, paraugs stājai, bet katrs agresoru piemineklis – okupācijas varas slavinājums, aicinājums pakļauties viņu varai.

Mūsu pārdomas sākās ar citātu, kur Dievs jautā cilvēkam “kur esi?“. Noteikti mums ir bijuši brīži, kad paši gribam jautāt “kur Tu, Dievs, esi?“

Dievs ir tur, kur pildām savu pienākumu sargāt Viņa mums doto lielo dāvanu – mūsu Dzimteni Latviju un tās valsti – Latvijas Republiku.

Latvija nemirs, kamēr būs cilvēki, kuri māk nosaukt labo par labo un ļauno par ļaunu. Kamēr būs tādi, kuri savā sirdsapziņā stāv kā šis piemineklis – taisni, nosvērti, nepārdodami.

Latvija būs, kamēr varēsim atbildēt uz Viņa jautājumu “kur esi?“ ar atbildi “esmu patriotu ierindā – esmu karavīrs NBS profesionālajā dienestā, esmu kadets Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, esmu jaunsargs, esmu zemessargs tajā un tajā Zemessardzes brigādē, savā bataljonā!“ Vai – esmu Zemessardzes atbalstītājs!

Mēs nedrīkstam būt tauta, kas slēpjas aiz TV ekrāniem, kamēr vēsture atkārtojas. Mēs esam aicināti būt tauta, kas ceļas, rīkojas un sargā. Un, ja vajadzēs – cīnās. Tāpēc šis piemineklis ir ne tikai vieta, kur nolikt ziedus, bet arī vieta, kur iededzas mūsu tautas pretestības gars.

Tauta, kas atceras savu pagātni un saprot to, kļūst stipra. Tauta, kas noliec galvu lūgšanā Dieva priekšā, lai saņemtu no Viņa iedevesmu, spēku un izšķirtspēju starp labo un ļauno, kas noliec galvu cieņā un godbijībā savu varoņu upura priekšā, nelieksies okupantu priekšā. Lai mēs esam šī tauta. Āmen.

* Šī ir izvērsta versija, jo atklāšanā uzrunu vajadzēja saīsināt līdz minimumam.

[1] https://enciklopedija.lv/skirklis/250930-1919-gada-3-novembr%C4%AB-kritu%C5%A1o-un-ievainoto-8-Daugavpils-k%C4%81jnieku-pulka-karav%C4%ABru-piemi%C5%86as-vieta-Kleistos

[2] https://www.nkmp.gov.lv/lv/jaunums/iecerets-atjaunot-pieminas-vietu-kaujai-pie-bijusa-viku-kroga?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F

[3] https://www.zs.mil.lv/lv/zinas/zemessardzes-atbalstitajs