Māris Zanders: 1. septembri kļūst arvien sērīgāki Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Saeimas ārkārtas sēdē 8. maijā notika debates par valdības sagatavoto “Latvijas fiskāli strukturālā plāna 2025.–2028. gadam progresa ziņojumu”. Lai cik sarežģīts būtu nosaukums, no parlamenta tribīnes runātais bija prognozējami vienkāršs: opozīcija pauda, ka viss ir slikti, savukārt pozīcija – ka perfekti, protams, nav, bet kopumā cerīgi.
Ierastajā konstrukcijā mazliet negaidīta bija Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāra Dāvja Mārtiņa Daugavieša uzstāšanās. Vispirms amatpersona pavēstīja, ka “Latvijā ir augsti izglītota sabiedrība, vecuma grupā no trīsdesmit līdz trīsdesmit četriem gadiem mums ir četrdesmit četri procenti iedzīvotāju ar augstāko izglītību”.
Te atļaušos nīgri apjautāties, kā šis augstais izglītības līmenis izpaužas mūsu ekonomikā, nemaz nerunājot par to, cik saprātīgi mēs uzvedamies kā vēlētāji un informācijas patērētāji. Piedodiet, neredzu saistību.
Tomēr interesantākais bija atgādinājums, ka “līdz 2030. gadam pirmklasnieku skaits saruks par trešdaļu” un “līdz 2040. gadam vispārējās izglītības skolēnu skaits būs samazinājies teju uz pusi” (abi citāti no sēdes stenogrammas). Tātad runa ir par samazinājumiem, kas ir krietni lielāki par, piemēram, desmit vai piecpadsmit procentiem. Protams, var cerēt, ka mūsu rīcībā ir desmitgade, kuras laikā demogrāfiskā situācija var uzlaboties, tomēr uz to paļauties nevajadzētu.
Satrauktas runas par demogrāfiju Latvijā nav nekas jauns, tomēr visbiežāk tās saistītas ar bažām par to, kurš, tēlaini sakot, maksās nodokļus un pensijas. Tomēr jaunu cilvēkbērnu skaita samazināšanās tieši skar arī izglītības sistēmu.
Sāksim ar banālo – mazāk jauniešu skolās, mazāk arī augstskolās. Vai augstākās izglītības sistēma tam ir gatava? Piemēram, kļūstot kompaktāka un ar mazākām ambīcijām ieguldīt lielu naudu savā infrastruktūrā. Izskatās, ka nē, jo acīmredzot paļaujas uz studentiem no citām valstīm. Šobrīd ārvalstnieki ir apmēram viens no sešiem studentiem Latvijā. Es negrasos šajā tekstā izvērst tēmu par ārvalstu studentiem, bet šķiet, ka mums jārēķinās ar šī īpatsvara tālāku palielināšanos ar visām no tā izrietošajām sekām (kaut vai ietekmi uz īres tirgu Rīgā).
Tikpat būtiska tēma ir vispārējā izglītība. Skaidrs, ka būs pašvaldības, kurās dažādu iemeslu (darbavietas, laba vide u.c.) rezultātā bērni būs, tātad būs darbs skolām. Tomēr jārēķinās ar to, ka būs noslāņošanās starp šādām veiksmīgām vietvarām un tādām, kurās kaut vai saglabāt pašreizējo līmeni pedagogu un infrastruktūras izpratnē kļūs arvien grūtāk. Domāju, ka šāda situācija ir nenovēršama, jo, pat ja būtiski palielināsies atbalsts jaunajām ģimenēm, šie ieguvumi kā papildu arguments par labu bērniem nogulsnēsies tajos novados, kas jau tāpat ir salīdzinoši veiksmīgi.
Tātad jautājums ir, kas notiks, ja tā var teikt, tukšajās teritorijās. Atbilde būtu jāformulē, protams, ne tikai Izglītības un zinātnes ministrijai, diemžēl Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija vairāk nodarbojas ar tādām modīgām tēmām kā mākslīgais intelekts un digitālā transformācija. Var jau saprast – te labumi dažādu Eiropas naudas piešķīrumu un iepirkumu formā ir ātrāk iegūstami (dažādā nozīmē), tomēr tie diez vai ietekmēs jaunās paaudzes apjomu izglītības sistēmā.