Vija Beinerte: Sapnis par Latviju ^{Apriņķis.lv}

Es sāku ar grēku nožēlu, jo grēku nožēla ir pirmais solis ceļā pie Dieva, kas vienīgais zina, kā līko padarīt taisnu.

Bet vai ar tautu un valsti nav līdzīgi? Cilvēks ir nācis šinī pasaulē nevis iznīcīga, bet mūžīga mērķa labad. Nācis tālabad, lai atgrieztos no grēkiem, lai atdzimtu garā un patiesībā un ieietu mūžīgajā dzīvībā. Bet vai gluži tāpat kā cilvēka, tā arī tautas dvēsele nevar būt slima, apjukusi un apmaldījusies? 

Lūkas evaņģēlijā ir tādi Kristus vārdi: “Vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji?” Un tad man ir jādomā par to, ka Latvijā reizēm vētra aplauž dažus tūkstošus koku, bet citviet pasaulē zemestrīce vai plūdi paņem tūkstošiem cilvēku dzīvību. Mums uz galvas krīt krusa, bet Ukrainā un Izraēlā cilvēkiem uz galvas krīt raķetes. Ziloas tornis mūs pagaidām nav trāpījis. Bet vai tāpēc mums būtu iemesls cerēt, ka esam mazāk vainīgi? Es nezinu neviena fakta, kas man liktu tā domāt.

Pamostoties zem joprojām mierīgām Latvijas debesīm, man ir divi jautājumi: kā izpaužas mūsu pateicība Dievam par to, ka viņa žēlastība mūs saudzē vairāk nekā citus, un – vai mēs esam kaut soli spēruši ceļā uz atjēgšanos, kamēr mums vēl ir dota iespēja no malas novērot to, ko mēs jau sen esam pelnījuši paši?

Ir tāds ukraiņu uzņēmējs, labdarības fonda “Омріяна Країна” jeb “Sapņu valsts” dibinātājs Oleksijs Tolkačovs. Tiekoties ar cilvēkiem, viņš mēdz jautāt: par ko jūs sapņojat? Visi kā viens atbild: par mieru. Un tad viņš jautā: bet ko jūs ar to mieru gribat iesākt? Divdesmit četrus gadus Ukrainā bija miers. Bet kas tajos miera gados notika? Kas notika ar valsti, kam ir nafta, gāze, ogles, urāns, melnzeme, ostas – viss, lai tā patiešām varētu kļūt par sapņu zemi, labklājīgu un drošu?

Pēc neatkarības iegūšanas Ukrainai bija pasaulē trešā spēcīgākā armija. Nav runa par atomieroču arsenālu, kas saskaņā ar Budapeštas memorandu tika nodots Krievijai, runa ir par smago artilēriju, tankiem un aviāciju. Kad Krievija 2014. gadā okupēja Donbasu un anektēja Krimu, pēkšņi atklājās, ka lielākā daļā militārās tehnikas ir izvazāta, pārdota vai nodota metāllūžņos. Līdzīga aina bija vērojama visās nozarēs. Valsts tika izzagta un izsaimniekota, un to izdarīja paši ukraiņi.

Un tad 2023. gada augustā, kara aktīvās fāzes otrajā gadā, Oleksijs Tolkačovs uzrakstīja eseju ar virsrakstu “Ukraiņi šo karu ir pelnījuši”, kam kā paskaidrojums tūdaļ pat seko kardināla Ļubomira Guzara vārdi: “Ukraiņu galvenā problēma ir morālā degradācija. Visas pārējās problēmas ir šās degradācijas sekas.”

Ukraiņi, protams, nav izprovocējuši Krievijas agresiju, taču šis karš ir kā trauksmes signāls. Signāls tam, ka nācijas dvēsele ir slima. Tagad tie ukraiņi, kas šo karu nav pelnījuši, dod iespēju atjēgties tiem ukraiņiem, par ko Tolkačovs raksta, ka viņi šo karu ir pelnījuši. 

Ukraiņu patrioti – gan ierakumos, gan aizmugurē – saviem tautiešiem un visai egocentrisma, savtīguma un alkatības pārņemtai pasaulei ir apliecinājuši Jēzus vārdus: “Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” Tāpēc: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.”

Un te man atkal rodas jautājums: vai morālā degradācija kā tautas un valsts diagnoze neattiecas arī uz mums – gluži tāpat kā Jēzus vārdi par Ziloas torni?

Dabas kataklizmas, sērgas un kari, ko daudzi dēvē par Dieva sodu, patiesībā ir cēloņsakarība, mūsu pašu tuvredzīgas rīcības sekas. Un reizē arī modinātājs zvans. Dievs ar šo laicīgo postu vēlas mūs pasargāt no daudz lielākas nelaimes – no garīga akluma un mūžīgās nāves. Lai mēs, no cietušo likteņa mācoties, atgrieztos un nožēlotu savus grēkus. Jo kas tad ir grēks? Grēks ir kļūda dzīvības kārtībā. Ja cilvēks pārgalvīgi balansē uz jumta kores vai uz tilta margām, lai gan ir brīdināts, ka var notikt nelaime, un tad nenoturas un nokrīt, – vai tas ir Dieva sods? Nē, tās ir gravitācijas likuma neizbēgamās sekas.

Ja tauta negrib uzklausīt ne sirdsapziņu, ne Dieva cilvēkus – skolotājus un praviešus –, tad Dievs kā gādīgs tēvs pieļauj bargākus modinātājus – neražu, dārdzību, badu, aprobežotus bezsirds valdniekus un citus postus, taču ne tādēļ, lai cilvēkus par viņu kļūdām sodītu, bet gan tādēļ, lai vestu atpakaļ uz Dieva noteiktās kārtības ceļa.

Kad visapkārt bija naidīga vara, svešs karaspēks un bruņoti vīri tankos, vienīgais, uz ko mēs varējām paļauties, bija Dievs. Un notika brīnums. Latvija atguva neatkarību, nepiedzīvojot ne asinspirti, ne pilsoņu kara šausmas.

Taču mēs neuzcēlām vis savās sirdīs pateicības altāri un neatcerējāmies Jēzus vārdus “meklējiet vispirms debesu valstību, tad viss pārējais jums taps piemests par velti”, bet iesākām, ko nu kurš: vieni – drudžainu kņadu ap neatkarības pīrāgu par to, kam pie tā lielāks nopelns un kas cienīgāks prāvāku tā gabalu pakampt, kamēr citi, brīnuma apreibināti, izklīda pa mājām, jo šķita – tālākais notiks pats no sevis, mums nepiedaloties. 

Tomēr galvenais – daudziem likās, ka neatkarība un labklājība ir sinonīmi. Taču izrādījās, ka tad, ja prioritātes ir nauda un bauda, nevar cerēt uz patriotismu, nacionālu pašapziņu un valsts uzplaukumu. Un te nu mēs esam. Vai Latvijā ir vēl palikusi kaut viena nozare, kas nebūtu novesta līdz dziļai krīzei? Demogrāfija? Veselības aprūpe? Izglītība? Valsts drošība?

Un viss šis posts – tās ir tikai un vienīgi sekas. Jo ne jau naudas trūkums vai tas, ka Latvijā nebūtu darbīgu cilvēku, mūs pie tā ir novedis. Patlaban vairāk par visu mums pietrūkst to vērtību, kas piešķir jēgu dzīvei un vienlaikus dod spēku un mieru skatīties acīs nāvei. To vērtību, kuras pārstāvot un aizstāvot cilvēki būtu gatavi mirt. Un tā ir ne tikai Latvijas, tā ir visas Eiropas problēma.

Mums pietrūkst to pamata vērtību, kas ir noformulētas abos Kristus mīlestības baušļos un kuras mūsu nācijas tēvi ir ierakstījuši valsts pamatlikumā – Satversmē. Ne velti mūsu himna sākas ar vārdiem “Dievs, svētī Latviju”. Jo, zaudējot saikni ar Dievu, ne vien cilvēks, bet arī tauta vai civilizācija aiziet bojā – pasaules vēsture tam par liecību.

Mēs nevaram nošķirt vēsturiskās lietas no garīgajām, tāpēc ka vēsturiskās lietas ir tiešā veidā atkarīgas no garīgajām lietām. Nekādām kataklizmām nav jānotiek, ja cilvēki dzīvo saskaņā ar Dieva gribu un kārtību. Kad Vecās Derības laikā kāda tauta vai kāda pilsēta ņēma vērā praviešu brīdinājumus, tad visas tās praviešu sludinātās kataklizmas tai atgriezīgai pilsētai vai tautai gāja secen, jo Dievs neārstē to, kas ir atveseļojies.

To, kas patlaban notiek, apustulis Jānis Atklāsmes grāmatā sauc par Harmagedonu jeb tādu stāvokli, kad patiesība cīnās ar nepatiesību un otrādi – nepatiesība cīnās pret patiesību.

Taču ir laba ziņa – bēdu laiks ir paredzēts, bet paredzēta ir arī uzvara. Beigās uzvarēs Kristus. Tā ir teikts Jāņa Atklāsmes grāmatā, tā saka arī apustulis Pāvils: “Viņam pienākas valdīt, tiekams viņš noliek visus savus ienaidniekus apakš savām kājām.” Par to mēs varam būt droši.

Taču jautājums ir par to, kā varam būt droši, ka mēs neesam ienaidnieki? Mūsu liktenis ir atkarīgs no tā, vai mēs, ļaunā pasaulē dzīvodami, spējam darīt nesavtīgus mīlestības darbus. Ja spējam, tad ir cerība.

Ar šo cerību sākas mans sapnis par Latviju. Sapnis par to, ka Latvija varētu izvēlēties nevis Sodomas un Gomoras likteni, bet atgriezīgās Ninives ceļu, dekonstrukcijas vietā ar Dieva palīgu liekot rekonstrukciju, atjaunojot tās vērtības, ko Kristus ar savām bezvainīgajām asinīm ir ierakstījis krusta zīmē: mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tā, lai tavas sirds kompasa adata vienmēr ir vērsta uz to, ko mīlestībā tu vari dot, neko negaidot pretī.

Dievs, svētī Latviju!