Nils Konstantinovs: Mazāk zāļošanas, vairāk psiholoģiskas domāšanas ^{Apriņķis.lv}

Nejauši dzirdēta saruna aptiekā, kas labi ilustrē sabiedrībā aizvien pieaugošo tendenci medikalizēt normālas, lai arī grūtas, bērnu sajūtas un emocijas. Un tad ārstēt tās ar zālēm, it kā skumjas, trauksme, depresija, bailes, panika būtu nevis psiholoģiskas reakcijas un pārdzīvojumi, bet fiziskas slimības – kā cukura diabēts vai gripa.

(Varbūt esat dzirdējuši depresijas un diabēta salīdzinājumu? Abas esot līdzīgas slimības. Aizmirstiet! Tas ir ļoti ačgārns salīdzinājums, ko parasti izmanto tikai tāpēc, lai attaisnotu zāļu lietošanu. Atšķirībā no diabēta pētniekiem nav izdevies pierādīt kādu ķīmisku vielu trūkumu depresīvās smadzenēs, un tā sauktā “serotonīna hipotēze” ir tikai vēl viens sabiedrībā populārs, bet zinātniski daudzkārt apgāzts skaidrojums.)

Protams, arī speciālisti rīkojas līdzīgi – mēs visi vēlamies palīdzēt –, un esmu drošs, ka absolūtais vairākums pieaugušo tā rīkojas, tikai labāko nolūku vadīti. Taču, ja mūsu rīku kastītē vienīgais instruments ir āmurs, tad katra problēma sāk izskatīties pēc naglas (šajā gadījumā – zāles un slimības).

Labi vēl, ja tam stresainajam vai depresīvajam pusaudzim tiek izrakstīts “Noofen”, ko Latvijā dala brīvi kā piparmētru konfektes. Mūsu valsts ir viena no retajām, kur šī viela tiek uzskatīta par medikamentu (vēl tā ir tikai Krievijā un Kazahstānā). Šāda prakse saglabājusies no padomju laikiem (kam nekaitē arī apstāklis, ka “Noofen” ražotājs ir vietējais uzņēmums, kas ir finansiāli ieinteresēts). Citviet pasaulē tas ir jebkurā benzīntankā brīvi nopērkams uztura bagātinātājs bez kādām pierādītām sekām – labām vai sliktām – uz psihisko veselību. Bet labāk “Noofen”, kas dod placebo palīdzošo efektu, neradot smagus riskus vai blakusparādības. Lielāka problēma ir nopietnu psihotropo vielu aizvien plašāka izmantošana emocionālo vai sociālo problēmu risināšanai.

Bērns slikti uzvedas klasē, dīdās, ir nemierīgs? Risinājums – amfetamīna tipa stimulants, kas padarīs viņu hiperfokusētu uz nodarbības laiku (un, ļoti iespējams, samazinās viņa augšanu, radīs sirds slimību riskus, turklāt, kā rāda pētījumi, uzlabos viņa uzvedību, bet ilgtermiņā neuzlabos sekmes skolā).

Pusaudzim ir depresija vai domas par pašnāvību? Risinājums – antidepresanti, kas varbūt notrulinās viņa sliktās (un arī labās) sajūtas, bet reizē palielinās pašnāvības riskus (jā, jūs nepārlasījāties – antidepresanti jauniešiem palielina, nevis samazina pašnāvnieciskumu), ietekmēs viņa smadzeņu attīstību, palēninās pubertāti un nobriešanu un daudziem radīs pieradumu.

Jaunietis nevar gulēt vai dzīvo trauksmē? Lūdzu, kvetiapīns – antipsihoitiķis, kas padarīs miegainu un mierīgu, vienlaikus nopietni ietekmējot smadzeņu attīstību, hormonu sistēmu un vielmaiņu…

Manuprāt, nopietnie blakusefekti un psihoaktīvo vielu maz pētītā ietekme uz nenobriedušām smadzenēm vairākumā gadījumu neattaisno lietošanas riskus. Taču ir vēl kāda lieta: nomācot psiholoģiskas problēmas ar medikamentiem, mēs pusaudzim dodam vēstījumu, ka smagas sajūtas vai dzīves grūtības ir atrisināmas ar vielu lietošanu. Tā mēs iegūstam cilvēku, kurš mūža garumā ir atkarīgs no psihotropiem medikamentiem. Vai kurš savu depresiju, trauksmi un citas nedienas risinās ar alkoholu, marihuānu vai tiem pašiem psihotropajiem medikamentiem, kas ir pieejami ne tikai pie psihiatriem, bet brīvā apritē “Telegram” kanālos līdzās citām apziņu mainošām nelegālām vielām.

Dot tableti pirms eksāmena ir aptuveni tas pats, kas bērnam ieliet glāzi vīna stresa noņemšanai, un varbūt tas pat būtu mazāk kaitīgs… Tā vietā es aicinātu meklēt uzvedības skaidrojumus tālāk par “diagnozi”, radīt bērniem piemērotus apstākļus skolā, risināt psihiskās problēmas tur, kur tās rodas – psihē un vidē –, nevis smadzenēs.