"Es esmu pasaules gaisma". Saruna par dzīvu draudzi un dievnamu sirdī un mūros ^{Apriņķis.lv}

Viņi ir pavisam neliela daļa no aptuveni 700 cilvēku lielās draudzes un rūpējas par ikdienišķo procesu norisi dievnamā. Sarunājāmies par “dzīvo draudzi”, tās dzīvi, baznīcas pielāgošanos laika plūdumam un to, kur tad īsti mīt Dievs – mūsu sirdīs vai baznīcas mūros.

– Kas ir dzīvā draudze?

Ivars: Dzīvā draudze pirmkārt ir paši cilvēki. Kad sakām: “Mēs esam Latvija”, to pašu var teikt arī par baznīcu. Tomēr tāpēc vien, ka daži ticīgie sanāk kopā, tā vēl nav baznīca, jo svarīgi ir tas, ko dara tās galva – Kristus. Pēc luteriskās mācības, baznīca ir tur, kur sludina Dieva vārdu un sniedz sakramentus. Baznīca nav tikai mūri, dēļi, arhitektūra, tie ir Kristus iedvesmoti cilvēki, kas veido gan sakrālo telpu, gan izstaro Kristus gaismu sabiedrībā.

– Ko jums katram nozīmē būt draudzē? Kādas sajūtas tā raisa?

Inese: Tā ir daļa no manas ģimenes dzīves. Šajā draudzē esam no 1999. gada, draudzē izauguši mūsu bērni, un tā noteikti mūs ir mainījusi. Draudze noteikti ir kopiena un draugi. Šajos gados draugu loks ir nomainījies uz draudzes cilvēkiem.

Inga: Draudzē esmu ļoti sen – gandrīz divdesmit gadus, par ko es ļoti priecājos un lepojos. Man draudze ir kā ģimene, kā svētība. Būt draudzē un kalpot ir sava veida pateicība par to, ko esmu saņēmusi no Dieva, un par to, kas man ir. Pateicos Dievam un sniedzu viņam dāvanas – to, ko es protu, kas man sanāk un izdodas. Visus cilvēkus, kas ir draudzē, vieno Dievs. Mēs visi it kā esam dažādi, bet tajā pašā laikā līdzīgi. Ir ļoti viegli sarunāties un būt kopā, jo mēs esam uz viena ceļa. Līdzīgi kā ģimenē.

Dace: Varu pievienoties iepriekš teiktajam. Šajā draudzē jūtos lieliski. Šeit esam kopā ar vīru. Tā ir ļoti liela daļa no manas ikdienas dzīves. Es ļoti mīlu mūziku, kas ir nozīmīga manas dzīves sastāvdaļa, tāpēc esmu pateicīga Dievam, ka viņš mani ir atvedis šeit, kur varu piepildīt un realizēt savus sapņus. Man ļoti svarīgs ir draudzes koris – mēs varam kalpot Dievam ar muzicēšanu, vienlaikus radot priecīgus brīžus draudzei un līdzcilvēkiem.

Jānis: Draudze ir vieta, kur būt – kopā ar cilvēkiem un Dievu. Kad ir ļoti labi vai ļoti slikti, šī vieta ir kā patvērums, vieta, kur saņemt stiprinājumu.

Ivars: Mums visiem ir aktīva iesaiste draudzes dzīvē – Inese vairāk iesaistās jauniešu izglītībā un draudzes žēlsirdības darbā, Inga darbojas svētdienas skolā un publiskā tēla veidošanā, Dace rūpējas par kultūru, par mūziku, kas ir ļoti īpaša baznīcas dvēseles sastāvdaļa, bet Jānis šeit atnāca savā pārmaiņu laikā un kļuva par mācītāju. Savukārt man pašam šie gandrīz desmit gadi Ādažu draudzē ir kļuvuši par dzīvi vietā, kur ieguldīta visa sirds, lai šeit būtu vieta, kur atnākt, vieta, kur ir gaisma.

– Jums ir ilgu gadu pieredze Ādažu draudzē. Kā tā ir mainījusies laika gaitā?

Ivars: Skaitliski tā ir kāpusi un kritusies. Desmit gadu laikā, kopš šeit atnācu, ir mainījies cilvēku sastāvs. Notika pārmaiņas, kā tas reizēm notiek, mainoties mācītājam. Inese un Inga varbūt varētu pastāstīt vairāk, kas ir mainījies.

Inese: Tie cilvēki, kas bija ļoti aktīvi, kad es ienācu draudzē, ir pilnībā nomainījušies. Mēs esam atvadījušies no ļoti daudziem aktīviem kalpotājiem, kuri ir devušies mūžībā. Tomēr mēs vienmēr esam bijusi gados jauna draudze. Mums ir maz senioru, tāpēc katru no viņiem pamanām. Cilvēki mainās, bet nevaru teikt, ka draudze kļūst aktīvāka vai neaktīvāka.

Inga: Manuprāt, daudz kas mainījās, kad bija pandēmija. Tad mēs apstājāmies, un mums bija grūti atkal atsākt. Tajā brīdī domājām, kā lai iekustina draudzi. Pietrūka motivācijas, jo likās, ka visi ir iesēdējušies. Tagad viss ir iekustējies, taču laikam nevajag salīdzināt, kā bija pirms un pēc, ir jāpriecājas par katru atnācēju un kalpotāju. Tas ir vērtīgi, ka draudzei pievienojas jauni cilvēki, jo tās ir arī jaunas idejas.

Ivars: Mēs kā garīdznieki redzam dažādas intereses, kāpēc cilvēki nāk uz baznīcu. Meklē patiesību, dzīves jēgu, kad cieš bēdas un svin prieku. Pirms kovida bija daudz laulību un kristību, bet tad iestājās arī vispārējā Latvijas demogrāfijas bedre. Laulību un kristību skaitļi kritās daudz reižu. Tikai tagad pamazām atgriežas cilvēku interese: “Kad mēs varam laulāties baznīcā?” Redzēsim, kā tas attīstīsies tālāk. Dievam noteikti ir kāds plāns.

– Kāda ir jaunākās paaudzes iesaiste draudzē?

Ivars: Ādažu novads ir ģimenēm draudzīgs un bagāts, bet viņi ir tik aizņemti! (Smaida.) Jaunieši – tā niša mums vēl ir attīstāma.

Inese: Mums nav aktīva jauniešu kalpošana, bet savā laicīgajā dzīvē esmu Ādažu vidusskolas skolotāja, tāpēc labi pazīstu lielu daļu Ādažu jauniešu. Tas, ko es redzu, – jaunieši paši nāk uz draudzi un dievkalpojumiem. Pārsvarā tie ir jauni puiši, kas ir savas dzīves meklējumos. Drīzāk tie ir ticības meklējumi, nevis vēlme iesaistīties draudzes dzīvē. Pirms dažiem gadiem es neredzēju, ka jaunieši paši ienāktu baznīcā. Šobrīd tas notiek. Gandrīz katrā dievkalpojumā ir kāds jauns cilvēks, ko pazīstu personīgi.

– Jums ar Garkalnes draudzes mācītāju Aigaru Vančenko ir brīnišķīgs projekts “Angel+Beats”, kas Dieva vārdu sludina caur elektronisko mūziku. Vai tas jauniešus uzrunā?

Ivars: Mums par lielu pārsteigumu, tie jaunieši, kas lielākoties atnāk uz šiem pasākumiem, ir mūsu vecuma jaunieši, ap četrdesmit piecdesmit gadiem. (Smaida.) Mūsu vecākais fans ir astoņdesmit piecus gadus veca kundze kaut kur tālu laukos. Viņa mūs aicināja aizbraukt uz viņas draudzi. Man ir sajūta, ka mēs esam atklājuši mūsu pašu jauniešu laika mūzikai jaunu elpu un pielietojumu garīgajā telpā. Man šķiet, ka mūsdienu jaunieši dzīvo savā burbulī, un, iespējams, ir nepieciešams laiks, lai viņi novērtētu kaut ko no mūsu “Angel+Beats” projekta. Tomēr es redzu, ka mūsu pasākumos ienāk arī jaunieši, un viens no skaistajiem šī projekta augļiem ir tas, ka, no baznīcas mājup braucot, jaunietis ar mammu runājis par dzīves lielajiem jautājumiem.

Inese: Pirms pāris gadiem es uzaicināju savu audzināmo klasi, kas bija vidusskolas vecumā, uz šādu pasākumu – lielākā daļa atsaucās un atnāca. Jāuzsver, ka viņi auguši nekristīgā vidē, tomēr viņi ieradās, un viņiem ļoti patika. Tāpēc es domāju, ka viņi spēj novērtēt šādu mūziku, ja vien viņus kāds uzaicina un palīdz tikt līdz baznīcas durvīm. Iespējams, ka viņus vajag aicināt personiskāk, ieraksti feisbukā viņus neuzrunā.

– Ar kādiem jautājumiem jaunieši nāk pie jums?

Ivars: Vai Dievs ir? Kāpēc Dievs pieļauj netaisnību? Vai arī vienkārši atnāk kaut ko izrunāt. Šie ir galvenie jautājumi, kā visiem. Vēl arī jautā, pa kuru ceļu doties. Grūtākais ir palīdzēt to atrast pašam. No šīm atbildēm arī ir atkarīga visa dzīve, un ir fantastiski, ja tev ir vieta, kas palīdz tev atrast savu ceļu.

Inese: Jauniešiem ir arī jautājumi par to, vai Dievs ir. Viņi vaicā: “Ja nu es esmu viņu tikai izdomājis?” Ir jautājums arī par trīsvienīgā Dieva izpratni, tas ir formulējums, kas viņiem ir grūti saprotams. Bieži ir jau pieminētie eksistenciālie jautājumi: kāpēc ir slimības, nāve?

Ivars: …un kā šīs visas lietas savienot ar realitāti.

– Kas šajā tehnoloģiski attīstītajā un vienlaikus ļoti trauksmainajā laikā palīdz draudzei būt dzīvai?

Jānis: Baznīcai pārmaiņu laiki bijuši vienmēr, sākot jau ar tās dibināšanas brīdi. Baznīcu un pasauli pretnostata vienu otrai, tāpēc izaicinājumi kādreiz varbūt saukti citādāk, bet baznīca vienmēr ir bijusi pārmaiņu un izaicinājumu priekšā. Dzīvu to dara ticība Dievam un mūžībai – tas ir galvenais, kāpēc baznīca pastāv. Es paliku baznīcā, jo mani neapmierināja doma, ka ar nāvi viss beigsies. Es meklēju turpinājumu un atradu to baznīcā. Ticība ir tā, kas tur baznīcu kopā un ļauj tai pastāvēt, neskatoties uz visu.

Dace: Jebkuram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad tu gribi kaut ko vairāk par māju un materiālajām lietām. Katram ir kāds garīgais ceļš, ko viņš iet. Baznīca un draudze ir vieta, kur to var atrast.

Ivars: Baznīca ir vide ar ļoti augstu ētiku un ideāliem, tie ir dievišķi, nevis cilvēcīgi mainīgi. Tāpēc cilvēcīgas nebūšanas baznīcā sāp un ievaino vairāk, jo tas ir tas, ko šeit negaidīju. Visur, kur šo vidi iespējams saglabāt tuvu ticības ideālam, tur dievišķā gaisma spīd silti un dziedinoši. Man pašam vienmēr ir bijis ārkārtīgi svarīgi, ka viss ir pa īstam.

– Joprojām ir cilvēki, kas saka: baznīcai jābūt sirdī, nevis mūros. Kāds ir jūsu skatījums?

Ivars: Mēs nevaram bez baznīcas. Tāpat kā mēs nevaram veidot paši sevi. Bez skolotājiem un bez treneriem mēs nevaram ne izaugt, ne kļūt stiprāki. Mums ir jāiet grupā arī tad, ja tur ir cilvēcīgas nepilnības. Tieši tas palīdz augt! Ja reliģiskās kopienas dzīve ir tikai čaula, var rasties sajūta, kā sacīts kādā izteikumā, – Jēzus ir labais, bet viņa fanu klubs man nepatīk. Šis izteikums ir protests pret to, ka baznīca nav bijusi pietiekami laba, un tas atgrūž. Bet, ja ir fokuss uz dievišķo, visa grupa aug. Baznīcu nereti sauc par grēcinieku slimnīcu – ir personāls, speciālisti, ievainoti un jau dziedināti cilvēki. Tik dažāda ir baznīcas vide.

Inese: Man šķiet, ka pieeja “baznīca tikai manā sirdī” ir ļoti egoistiska. Tādā gadījumā man ne ar vienu nav jārēķinās – tikai ar sevi un savu mīlestību pret Dievu.

Ivars: Jā, baznīca nav radīta kā privāta lieta, tā vienmēr ir bijusi kopiena, kas pulcējas ap ticību Kristum. Tajā pašā laikā liela daļa baznīcas dzīves ir tā, ko tu vari izdarīt vienatnē savā lūgšanā, savā garīgajā klusumā. Tās ir dažādas kalpošanas Dievam.

Dace: Šeit mēs lūdzam cits par citu, tādā veidā arī stiprinām un palīdzam otram cilvēkam. Es šeit neesmu viena un domāju par to, kurš man ir blakus.

Ivars: Uz baznīcu nevar aizbēgt prom no sevis. Dieva tuvumā visas pretrunas kļūst vēl spēcīgākas un kontrastainākas. Taču viss ir atkarīgs no tā, ko cilvēks ar to darīs. Ja tu cel savu ēnu, savas nepilnības cel gaismā, dziedini, saņem piedošanu, tad tava pagātne kļūst par pieredzi, kas palīdz tev un citiem. Baznīca ir mistiska vide, kur Kristus darbojas mūsos katrā personīgi un caur mums savstarpēji.

Inga: Domājot par sirdi un par mūriem, man šķiet, ka tās ir viena otru papildinošas lietas. Pat ja baznīca ir manā sirdī, man ir nepieciešams atbraukt arī uz šo ēku, būt šeit, satikt cilvēkus, draudzes ģimeni. Protams, es varu iet arī mežā un tur klausīties mācītāja sprediķi vai putnu dziesmas, būt savās lūgšanās un savā baznīcā. Visas lietas mijiedarbojas.

– Ar ko Baltezera baznīcas kopiena ir īpaša vai atšķiras no citām draudzēm?

Jānis: Mēs esam nepieklājīgi jauni uz citu draudžu fona. Savos piecdesmit ar astīti gados mēs ar mācītāju Ivaru piederam pie draudzes vecākās daļas. (Visi smejas.) Otra lieta ir jau pieminētā baznīcas mainība – manuprāt, katrā dievkalpojumā ir kādi divdesmit procenti cilvēku, kas šeit parādās un nākamreiz tiek redzēti pēc gada vai diviem. Un runa nav par Lieldienu vai Ziemassvētku dievkalpojumiem. Tie nav nejauši cilvēki, bet baznīcā gājēji. To var redzēt pēc viņu līdzdalības dievkalpojumā. Varbūt tas ir saistīts ar baznīcas atrašanās vietu.

Ivars: Baznīca lielceļa malā – tas ir viens no motīviem, ar ko esam līdzīgi dažām baznīcām, kas ir burtiski ceļa malā. Jo šeit ir straume, kas plūst garām un ieplūst arī dievnamā.

Inga: It sevišķi vasaras sezonā ir ļoti daudz cilvēku, kas strādā Rīgā un dzīvo Saulkrastos vai citur, un bieži vien, braucot garām, viņi arī šeit iebrauc. Daudziem patīk, kā dzied koris, jo citās baznīcās gandrīz katru svētdienu koris nedzied.

Ivars: Sezonalitātes ietekme mums ir, īpaši Carnikavas pusē, kur vasarās ir liels pieplūdums.

– Sagaidot divsimt piecdesmit gadu jubileju – kādi ir draudzes sapņi un mērķi? Kādu jūs redzat baznīcu pēc pieciem, desmit vai pat trīsdesmit gadiem?

Ivars: Dievnamu sakopt tā, lai būtu kāds skaistums, ko atstāt arī nākamajām paaudzēm, kad mēs vairs nebūsim. Mēs gribam radīt vidi, kurā šis laikmets atstāj bagātu mantojumu. Iespējams, ka būtu jāattīsta blakus telpas pie baznīcas, kāds draudzes nams. Jāpabeidz ideja pēc nodegušā dievnama Carnikavā. Šīs vides attīstība ir daļa no sapņiem. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas stratēģijā ir rakstīts, ka baznīca ir atvērta visiem, bet ne visam. Tas nozīmē, ka šeit nebūtu labi ievazāt tumsu un to, kas grauj šo skaistumu.

Inga: Ir svarīgi noturēt tos dedzīgos kalpotājus, kas mums ir, bet vajadzētu viņu vairāk, lai varētu darīt vairāk. Šobrīd Inese dara svētīgu darbu ar jauniešiem, taču mums pietrūkst resursu, lai uzrunātu viņus personīgi. Tāpēc es baznīcai divsimt piecdesmit gadu jubilejā novēlētu vairāk jauniešu un kalpotāju.

Dace: Vēlētos arvien vairāk koncertu, tajā skaitā ērģeļmūzikas koncertus.

Inese: Man ir ļoti praktiski sapņi – lai baznīca atgūtu savu īsto nosaukumu – Svētā Pētera un Pāvila baznīca –, kā arī, lai altāra daļa būtu pabeigta.

Jānis: Es vēlētos 1. septembrī dievkalpojumu Ādažu vidusskolā.

Inese: Es arī!

Jānis: Un pirmo jaunievēlētās Ādažu novada domes sēdi sākt ar lūgšanu baznīcā.

Visi: Jā!