Andris Upenieks: Likstām pedagoģijā ir cēloņi, uzvārdi un sekas Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Nupat Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) savu vitālo lomu valsts vadīšanas mākslā (politikā) atkal apliecinājusi spoži! Neesot pieļaujams, ka Latvijas izglītības sistēmā ir bērni, kuri nomācās skolās deviņus gadus, bet pārbaudījumu nokārtošanai nespēj sasniegt vismaz desmit procentu vērtējumu!
Viņa norādīja, ka ir uzdevusi izglītības ministrei Dacei Melbārdei (JV) meklēt steidzamus risinājumus (galdiņ, klājies!), lai vairs nebūtu situācijas ar bērniem, kuri eksāmenos nevar sasniegt desmit procentu slieksni. Pēc viņas teiktā, izglītības un zinātnes ministre ir apņēmusies šai problēmai meklēt risinājumus, tostarp – padarot pieejamus arī asistentus skolā. Premjere gan neizslēdza, ka arī nākotnē būs bērni, kam desmit procentu slieksnis sagādās problēmas, tomēr pašreizējā situācija ar vairākiem simtiem bērnu, kuriem šo slieksni ir problēmas sasniegt, nav vērtējama kā laba.
Kas tas ir? Pēkšņa atskārsme, ka nav labi? Vai direktīva, ar ko uzdots izglītības ministrei “meklēt steidzamus risinājumus”? Vai vēl primitīvāk: savu pateicu, tagad kustieties, taisiet uzrāvienu – tas uz papīra labi padodas! Bet iedziļināšanās objektīvos cēloņos nav iespējama, jo tad atsedzas netīkami plikumi.
Jau ap 2017. gadu nekautrīgi un uzmācīgi sludināja jaunu, nebijušu pedagoģiju, kaut tā savos pamatos nav būtiski mainījusies kopš Jana Amosa Komenska laikiem (17. gadu simtenis). Bija tāds pirmās brīvvalsts laika izglītības ministrs Augusts Tentelis, kurš, būdams skološanās radošuma piekritējs, nemitīgi atgādināja, ka var eksperimentēt visādi, bet nemainīgs paliek obligātais nosacījums: tas un tas ir vienkārši jāiemācās! Kur esam attīstījušies? Nemākam vairs lasīt, rakstīt…
Lielā steigā ieviesa tukšmuldēšanā balstīto kompetenču, caurviju ilūziju, kas sludināja, ka viss vecais vairs neder. Piemēram, šī “projekta” vēstures priekšmeta virzītājs un lielākais “eksperts” Ansis Nudiens soctīklos deklarēja viszinīgi: “Nekādas iekalšanas, nekādi fakti nav jāzina, ir jāiemācās sajust laikmets [sic!].” Kāda skolotāja šo atklājumu izsmēja no censoņa vārda dzīlēm: “Ansi, nudien!”Latviešu valodas eksperte Ance Jaks atskaņoja to pašu komatu apguvē: “Nekādi likumi, komati nav jāmācās, bērnam jālasa tekstu pēc tekstu [sic!], kamēr zinās, kur liekams komats.”
Ja vien ir nauda, ekspertu savākšana un “zinātniskā” pieeja ir sīka un tehniska lieta. Uzrāva simt pilotskolu, kurās pamāžojās, kā māk, un tikpat ātri aprobācija jeb atzīšana par labu esam gatava kā uz burvja mājienu. Jauno “pieeju” ieviesa bez jelkādas izmēģināšanas un bez mācību grāmatām! To, kas jāmācās no grāmatām, varot apgūt ar rotaļām, izklaidēm. Ieviesa “visizdevīgākajā” – kovida – laikā. Ieviesa, īsti nezinot, kas jāievieš.
Pieredzējušie skolotāji uz jautājumu, kā nu ir pa jaunam, atbild ar smīnu vaigā: “Rakstu pa jaunam, daru pa vecam!” Profesore Ilga Kreituse vēl nesen atgādināja, ka visām muļķībām ir vārds un uzvārds… Sekas nu ir uzskatāmi redzamas, cēloņi – slēpjami.
Vienkāršas saprašanas trūkums. To eksāmenu latiņu var cilāt, kā patīk, zināšanas no tā necelsies. Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans saka: “Mūsu izglītības sistēma tika nolemta kraham nevis tajā brīdī, kad sākām ieviest degradējošas mācību programmas, metodes, bet tad, ka salauzām izglītības procesa mugurkaulu, kam jābalstās trijos pamatprincipos: skolotāja autoritātē un skolnieka disciplīnā un paklausībā.” Turklāt vērtēšanu taisot par muļķīgu pašmērķi, nevis zināšanu apguves līdzekli.