Klīnikas vadītāja: Pieejama veselības aprūpe Latvijas iedzīvotājiem – iespējamā misija Apriņķis.lv
- Autors: Kintija Barloti, “Jelgavas klīnikas” vadītāja
Foto - publicitātes
Tā ir aksioma – lai slimības nepārvērstos hroniskās kaitēs, tās jāatklāj savlaicīgi. Savukārt, lai to nodrošinātu, jāpaļaujas, ka pacienti laikus apmeklē ārstu un neatliek vizīti, proti – savlaicīgi piesakās uz konsultāciju.
Viens no lielākajiem šķēršļiem, kas pēdējos gados īpaši saasinājies, ir ārstu pieejamība un zāļu cenas. Šādos apstākļos ikvienam valstiski domājošam cilvēkam ir skaidrs – jāmeklē risinājumi, kā nodrošināt veselības aprūpi iedzīvotājiem, īpaši reģionos, kur ir gan mazāk mediķu, gan zemāki ienākumi. Lūk, pieci darbi, kas būtu paveicami.
Gadu gadiem speciālistu un ģimenes ārstu trūkums reģionos tiek risināts, par valsts budžeta līdzekļiem apmaksājot medicīnas studijas ar nosacījumu, ka jaunie ārsti pirmos darba gadus nostrādā valsts vai pašvaldību veselības aprūpes iestādēs atbilstoši piešķirtajam nosūtījumam. Šāds modelis veiksmīgi darbojas pat Vācijā – nav nepieciešams izgudrot jaunu velosipēdu. Diemžēl šādā veidā faktiski tiek piesegts ārstu trūkums ne tikai reģionālajās ārstniecības iestādēs, bet arī Rīgas lielo slimnīcu uzņemšanas nodaļās un nakts dežūrās.
Šobrīd sabiedrībā rit diskusijas par ieceri ieviest ģimenes ārsta specialitātē papildu – ceturto – rezidentūras gadu, kura laikā topošajiem ārstiem paredzēts apgūt... biznesa pamatus. Tiešām?! Apstākļos, kad valstī ir akūts ārstu trūkums, mēs vēl vairāk samazināsim jauno mediķu pieplūdumu? Saprotu – izglītība ir viens no stabilākajiem un ienesīgākajiem biznesiem, taču no valstisko interešu viedokļa šādi priekšlikumi vairāk atgādina realitātes ignorēšanu vai pat nodevību. Ceru uz politiķu un lēmumu pieņēmēju veselo saprātu un atbildību.
No 1206 līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) esošiem ģimenes ārstiem 30,2% jeb 366 ir jau sasnieguši pensionēšanās vecumu un jebkurā brīdī var pieņemt lēmumu par līguma attiecību pārtraukšanu un prakses slēgšanu. Savukārt tuvāko piecu gadu laikā līgumus ar NVD var pārtraukt vēl 172 ģimenes ārsti jeb 14,2% no šobrīd praktizējošajiem, un, apvienojot dažas jau esošās prakses, lai nodrošinātu visā valstī likumos paredzēto primārās veselības aprūpes pakalpojumu, tuvākajos gados nepieciešami būs vismaz 150 jaunie ģimenes ārsti.
Tāpēc piedāvājums pagarināt rezidentūru vēl par vienu gadu, lai apgūtu biznesa vadības iemaņas, nav saprātīgs.
Šādas apmācības – ja tās tiešām uzskatāmas par nepieciešamām – daudz lietderīgāk būtu organizēt kā obligātu papildu kursu, ko jaunais ārsts iziet darba gaitā gada vai trīs gadu laikā. Šāds modelis būtu efektīvāks, elastīgāks un neradītu papildu šķēršļus jauno ģimenes ārstu ienākšanai darba tirgū, kas jau šobrīd cieš no kadru trūkuma.
Pagarinot rezidentūras laiku par vienu gadu, nonāksim pie milzīga “melnā cauruma”, kad iedzīvotājiem reģionos ģimenes ārsta vizīte praktiski nebūs pieejama.
Otrkārt, pateicoties ministra Hosama Abu Meri neatlaidībai, ministrija beidzot uzdrošinājās ķerties klāt sāpīgajam zāļu cenu jautājumam, un cerēsim, ka cenas medikamentiem pakāpeniski saruks arī turpmāk. Vienlaicīgi vēlos paturpināt diskusiju par zāļu cenām un publiski sacīt, ka mums ir pieejami vēl vismaz pāris instrumenti, kā būtiski samazināt zāļu cenas un padarīt veselības aprūpi pieejamāku, pieņemot nākamos atbildīgos lēmumus.
Treškārt, pērnā gada izskaņā Veselības ministrija slimnīcu medikamentu iepirkumos rosināja atteikties no zāļu lieltirgotājiem kā starpniekiem un ļaut pirkt medikamentus tieši pie ražotāja. Atbilstoši nozares ministrijas aprēķiniem, tādējādi par 130 miljoniem eiro gadā (!) tiks samazinātas zāļu iepirkumu izmaksas Latvijas slimnīcām. Šobrīd Veselības ministrija virza grozījumus likumos, lai šī iecere īstenotos. Tas ir liels un valstiski atbildīgs solis, jo, pārskatot medikamentu piegādes ķēdes un ļaujot medicīnas iestādēm iegādāties zāles tieši no ražotāja, tiks būtiski samazinātas ārstēšanas izmaksas.
Ceturtkārt, šajā situācijā nepieciešams arī nākamais valstiski atbildīgais solis, rūpējoties par veselības aprūpes pieejamību pacientiem. Proti, tiesības iegādāties medikamentus tieši no ražotāja jānodrošina arī ambulatorajām medicīnas iestādēm. Atļaujot primārās veselības aprūpes iestādēm veikt medikamentu tiešos iepirkumus, samazināsies ārstniecības manipulāciju un citu pakalpojuma pašizmaksa, no kā ieguvēji viennozīmīgi būs pacienti.
Piektkārt, medicīnas iestādēm jābūt iespējai savās telpās atvērt pašu dibinātas aptiekas pacientu vajadzībām. Patlaban spēkā esošie normatīvie akti ļauj tikai izīrēt telpas komersantiem šādiem mērķiem. Šāds solis, ļaujot poliklīnikām un klīnikām atvērt savas aptiekas, veicinātu veselīgu konkurenci, zāļu cenu samazinājumu un to pieejamības pieaugumu iedzīvotājiem. Ar šādu soli medikamentu cenas Latvijā mazumtirdzniecībā būtu iespējams samazināt līdz pat 40%. Efekts būtu līdzīgs kā atšķirībām starp Latvijas un Igaunijas pārtikas preču cenām. Pateicoties lielākai konkurencei starp pārtikas mazumtirdzniecības tīkliem, produktu cenas pie mūsu ziemeļu kaimiņiem ir būtiski zemākas. Kā norāda Ekonomikas ministrija, Latvijas iedzīvotāju ienākumi ir 60% no ES vidējā rādītāja, kamēr pārtika ir par 6% dārgāka nekā vidēji ES. Ar atbilstošiem politiskiem lēmumiem, mēs varam to mainīt.
Pieejama veselības aprūpe Latvijas iedzīvotājiem ir iespējamā misija.