Voldemārs Lauciņš: Mūsu Lidija ^{Apriņķis.lv}

Lidija

Lidijas mūžs aizsākās Latvijas nomalē – Aizputes apriņķī, teju tālākajā Latvijas rietumu kaktā. Viņa nav dzimusi slavenu vecāku ģimenē; tolaik vietējā sabiedrībā viņas vecāki būtu uzskatāmi drīzāk par vidusšķiras pārstāvjiem. Un tomēr viņas bērnība šķiet ļoti pārtikusi – viņai bija mīloši vecāki un ģimene. Toreiz, liekas, tā bija biežāka parādība nekā mūsdienās, un tomēr tas nav maz.

Lidijas jaunību smagi skāra karš. Tie, kas paseko līdzi Krievijas iebrukumam Ukrainā, šodien labāk zina to, kas ir karš, bet Lidija to izbaudīja uz savas ādas. Viņa un viņas ģimene nebija vienaldzīga un palīdzēja tiem, kas ar ieročiem pretojās okupantiem, un par to okupācijas vara viņus sodīja. Tas bija pirmais smagais pārbaudījums. Lidiju, jaunu meiteni, tā vietā, lai viņa varētu baudīt jaunību, sodīja par to vien, ka viņa mīlēja savu zemi, savu tautu. Līdzīgu sodu viņa saņēma vēl divas reizes.

Vēl Lidijas kontā, ja tā drīkst teikt, ir drosme pateikt paldies, bet nepaņemt Latvijas valsts apbalvojumu, jo viņa zināja, ka tāds piešķirts arī bijušajiem čekistiem, tiem, kas aktīvi darbojās pret Latvijas neatkarību.

Šis ir ļoti īss ieskats Lidijas Doroņinas-Lasmanes dzīvē, un es negribēju (un arī īsti nevarēju) te pievienot neko vairāk, jo klausīties viņu runājam un lasīt viņas intervijas ir nesalīdzināmi svarīgāk, nekā īsi pārskriet ar acīm šeit pārstāstītajam. Es iedrošinu katru, kas vien vēlas sevi padarīt nedaudz bagātāku, nepaslinkot un paskatīties, paklausīties, jo viņas sacītais ir svarīgāks nekā mūsdienās daudzu tik garāmskrejošās frāzes.

Mūsu Lidija

Laiku pa laikam dažādu kalibru informācijas avoti pastāsta par kādu simtgadnieku. Biežāk to dara reģionālie izdevumi, bet gadās, ka informācija plašsaziņas līdzekļos tiek publicēta visas valsts līmenī. Tomēr nav daudz simtgadnieku, kuru gadsimta jubileja pārsniegtu ģimenes un draugu vai uz pašreklamēšanos kāru dažādu pašvaldību amatpersonu interesi.

Manā atmiņā no iepriekšējo desmitgažu piemēriem nav pat pēdējais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, kurš 2003. gadā aizgāja Dieva mierā simt divu gadu vecumā. Pamanāmas bija divas – aktiera Ēvalda Valtera simtgadu jubileja 1994. gadā un Latvijas zemūdenes “Ronis” pēdējā kapteiņa Hugo Legzdiņa simtgadu jubileja 2003. gadā. Viņi abi sevī iemiesoja kaut ko vairāk par savu personisko dzīvi.

Ēvalds Valters nebija tikai populārs aktieris; viņš jaunībā bija dienējis latviešu strēlniekos, un pēdējos simts gadus mūsu strēlnieki ir kaut kas tāds, kas silda mūsu sirdis. Savukārt Hugo Legzdiņš sevī iemiesoja mūsu starpkaru neatkarības vienu no redzamākajiem sasniegumiem – mūsu kara jūrnieku spēju ne tikai kuģot, bet arī nolaisties zem ūdens, kas tajā laikā bija milzīgs sasniegums. Tāpēc viņu abu simtgadi tomēr gaidīja daudz plašāks sabiedrības loks nekā tikai viņu radi un draugi.

Tā kā Lidija Doroņina-Lasmane nav bijusi uz skatuves nedz tiešā, nedz pārnestā nozīmē, par viņu aizdomājas un atceras krietni mazāk nekā par Ēvaldu Valteru. Un Lidija nepārstāv arī ikdienas cilvēkam kaut ko tik nezināmu kā zemūdens kuģošana, kā Hugo Legzdiņam bija lemts. Tāpēc tik liela pompa kā šo abu kungu gadījumā nav, bet Lidiju atceras daudzi. Un tāpēc, gluži tāpat kā Ēvaldu Valteru un Hugo Legzdiņu, kurus tik labprāt ļoti plaša sabiedrības daļa sauktu par “saviem”, arī Lidija pārstāv kaut ko tādu, kas viņu paceļ pāri tik daudziem vienaudžiem un kas viņu padara īpašu, par “mūsu”.

Te es vēlētos uzsvērt pāris lietu, kuru dēļ Lidija Doroņina-Lasmane ir mūsu tautas un mūsu valsts kopēja vērtība, ja tā drīkst sacīt; viņa ir mūsu varone, ar kuru mēs varam un mums vajag lepoties.

Lidija ir kā Pelnrušķīte šī vārda vislabākajā nozīmē, kas nākusi no tik parastas vides, bet īstajā brīdī ir spējusi sacīt un darīt lietas, kuru sacīšanai un darīšanai bija ļoti liela nozīme. Tik daudzi okupācijas laikā Latviju “mīlēja sirdī” – dziļi, dziļi un grūti pamanāmi. Viņi pat varēja būt komunistu partijā un baudīt okupācijas sistēmas labumus, bet kaut kur sirds dziļumos viņiem esot bijusi mīlestība pret Latviju, – tā viens otrs pēc neatkarības atgūšanas mēģināja sacīt.

Nepārprotiet, es viņus nenosodu, jo okupācijas varu piedzīvoju kā bērns, tāpēc man pārāk daudz nodevu nav bijis jāmaksā un tāpēc es nevaru tiesāt tos, kas dažādu iemeslu dēļ klusāk vai atklātāk sadarbojās ar okupācijas varu. Bet Lidija to nedarīja. Trīs reizes viņa tika notiesāta par to, ka mīlēja savu valsti. Tieši tik vienkārši, tieši tik varonīgi.

Gribu atgādināt, ka vārds ne vienmēr ir tikai vārds. Šobrīd, kad dzīvojam vārda brīvībā, ir grūti atcerēties, kas notika ar patiesības sacītājiem okupācijas laikā. Un Lidija sacīja vārdus, kas bija pārāk bīstami okupantu varai, jo tie sauca pēc taisnības. Lidija pastāvēja patiesībā, kurai pateicoties ar trešo atmodu varēja sākties mūsu valsts neatkarības atgūšanas process.

Mūsu Lidija – tilts starp Latvijas pagātni un nākotni

Ar jau pateikto tāpat nepietiek, bet vienu lietu gan vēl gribētos pievienot – Lidijas sirds siltums.

Lidijai Doroņinai-Lasmanei piemīt kāda īpašība, kas viņu padara vēl īpašāku. Viņa atgādina, vismaz man, lauku vecmammu. Iespējams, tas daudziem varētu likties kā tāds nedaudz pazeminoši klišejisks apzīmējums. Un tieši tāpēc es priecājos par Lidijas gadsimtu, jo daudzi aiz varoņa spožuma un bravūras pazaudē to, kas ir bijis viņu spēka avots, un visbiežāk tā ir bijusi sieva, māte, vecmamma. Lidija ir dzīvs piemineklis šai visbiežāk piemirstajai varonības pusei. Paldies Dievam, ka viņai ir šī lielā jubileja, lai mums ne tikai parādītu viņu pašu, bet arī kalpotu par apliecinājumu tik bieži aizmirstajam.

Lidija nav līdzīga tiem vienas dienas varoņiem, kas braši māk lēkt un sapucēties, viņa ir varone, jo netur ļaunu prātu pret saviem ienaidniekiem. Viņas dzīves šķautnē ir vieta Dievam, un tāpēc viņa pastāv patiesībā, tomēr nevis nīstot, bet mīlot – savu tautu un savu valsti. Tieši tā ir viņas vislielākā varonība, spēt iziet cauri grūtībām ar paļāvību uz Dievu. Viņa nes sevī arī šo reiz mūsu tautā tik pašsaprotamo paļāvību uz Dievu, kas nu ir kļuvusi par tādu kā muzeja eksponātu, bet kas mūsu nākotnei ir vajadzīga. Cerams, mūsu sabiedrība to novērtēs un šo tiltu ies, lai nezaudētu kaut ko ļoti svarīgu par mūsu tautu un valsti.

Mūsu Lidijai Dievs devis simts gadus. Un, tā kā viņa ir tik daudz nesusi patiesības un mūsu neatkarības labā, tie nav tikai viņas svētki. Vai mēs tos varam kaut kā svinēt līdz ar viņu? Gan jau kāds var piezvanīt, uzrakstīt vai kā citādi Lidiju apsveikt. Es domāju, ka mūsu Lidiju iepriecinās arī dāvanas, kuras mēs varam sniegt un izvēlamies sniegt mūsu Latvijai. Tāpēc priecāsimies par mūsu Lidiju un mācīsimies no viņas varonības – mīlēt patiesību, mīlēt mūsu tautu un valsti, mīlēt Dievu.