Raimonds Zemzāle – enerģijas pārpilns sporta entuziasts ^{Apriņķis.lv}

– Mēdz teikt – cik daudz cilvēku, tik dažādas gaumes. Katram ir unikāls skatījums uz dzīvi, savas intereses, un ne visi ir cieši saistīti ar sportu. Iepazīstiniet, lūdzu, ar sevi kā tīnūžnieku un vispār Ogres novada iedzīvotāju.

– Tīnūžos dzīvoju jau trīsdesmit četrus gadus – gandrīz kopš pašas bērnības. Te ir mana ģimene, mani draugi, šeit esmu pavadījis lielāko daļu dzīves. Ar sportu es sāku nodarboties jau sešu gadu vecumā. Sākumā tie bija hokeja treniņi, kas mani aizrāva ar savu dinamiku un komandas garu. Vēlāk pārgāju uz florbolu, kur arī pavadīju daudzus gadus, bet šobrīd esmu atgriezies hokejā. Šāds pavērsiens lielā mērā ir saistīts ar ģimeni, jo abi mani vecākie bērni un arī sieva spēlē hokeju. Līdz ar to pilnīgi dabiska bija arī mana atgriešanās uz ledus. Katru dienu dzīvojoties pa Ogres ledus halli, kur mēs visi kopā sportojam, trenējamies un atbalstām cits citu, ir vieglāk visu apvienot.

– Tas, ka arī sieva spēlē hokeju, Latvijā tomēr laikam nav gluži ikdienišķa parādība, jo dāmu vidū šis sporta veids mūsu valstī līdz šim nav guvis pietiekami plašu popularitāti. Droši vien reti kuram visa ģimene pilnā sastāvā spēlē hokeju?

– Jā, šāda situācija patiešām nav bieži sastopama. Bet mēs visi spēlējam amatieru līmenī, un tas ir mūsu ģimenes kopējais hobijs. Mēs ne tikai trenējamies, bet arī piedalāmies turnīros, sacensībās – protams, ar prieku un bez jebkāda stresa. Sports mums ir kā dzīvesveids, turklāt hokejs palīdz stiprināt ģimenes saites.

– Kur iepazināties ar sievu? Vai viņa arī ir no Tīnūžiem?

– Mēs viens otru pazīstam jau kopš bērnības. Mūsu ceļi krustojās arī vēlāk, un ar laiku izveidojām ģimeni. Abus vieno līdzīgas intereses, un sportiskais gars noteikti ir viens no mūsu stiprajiem pamatiem.

– Kā paiet jūsu ikdiena, ja uz brīdi noliekam malā sportu? Kas esat pēc profesijas?

– Es strādāju par ražošanas daļas vadītāju uzņēmumā, kas atrodas tepat Ogrē un nodarbojas ar sporta apģērbu ražošanu. Mēs izgatavojam formastērpus un ekipējumu dažādiem sporta veidiem – gan komandām, gan individuāliem klientiem. Esmu lepns, ka varu būt daļa no vietējā uzņēmuma, kas attīstās un veicina aktīvu dzīvesveidu Latvijā.

– Tātad – katru dienu daudz darba, vēl arī sports. Vai vispār paliek kāds brīvs brīdis? Varbūt bez sporta jums ir vēl kāds hobijs?

– Īpaši daudz brīvā laika nav, jo mājās vienmēr atrodas darbi. Dzīvoju lauku īpašumā, un tas nozīmē daudz pienākumu, piemēram, ziemā jātīra sniegs, vasarā jāpļauj zāle. Vienmēr ir, ko darīt, bet tas arī sagādā gandarījumu. Pat brīžos, kad klasiskā izpratnē nav iespējams atpūsties, arī ikdienas rūpes par ģimeni un mājām dod sava veida piepildījumu.

– Kā jūs ietekmējuši šā gada neparastie laikapstākļi? Vasara ilgi negribēja nākt…

– Jā, ilgu laiku nevarēja saprast, kāds gadalaiks  ir – pavasaris vai rudens. Bija vēss un mitrs, un viss kavējās. Tikai jūlija vidū beidzot radās sajūta, ka vasara tiešām sākusies. Patlaban ir karsts, bet tāds jau tas Latvijas klimats ir – mainīgs un bieži vien neparedzams. Taču man tas patīk – lai arī vairāk darba dārzā, zāle jāpļauj biežāk, toties biežāk varu būt pie dabas un kopā ar ģimeni.

– Kā jau visiem, kas dzīvo laukos, droši vien jums ir arī sava piemājas saimniecība. Kādu kultūru audzēšanai dodat priekšroku?

– Jāsaka, mēs ar to nodarbojamies visnotaļ pieticīgā apjomā. Neesam nekādi lielie zemnieki, audzējam visu galvenokārt pašu patēriņam. Iestādīti tomāti, gurķi, dažas zemeņu dobes, bet tas viss ir bērnu roku darbs. Viņiem pašlaik ir septiņi un astoņi gadi, un viņi paši visu stāda, kopj un laista, paši skatās, kad kas ir ienācies. Tādā veidā bērni mācās, ka darbs dārzā prasa pacietību un rūpes.

– Iemācīt bērniem darboties laukos un ieinteresēt šajā jomā jau no mazotnes noteikti nav viegls uzdevums. Viņi tiešām visu dara ar prieku?

– Viens no lielākajiem gandarījumiem ir redzēt, ka bērni nebaidās no darba. Mums tagad ģimenē ir trīs bērni – nesen piedzima jaunākais, viņam tagad ir divi mēneši. Lielākie jau ir kļuvuši par īstiem palīgiem. Viņi redz, ko nozīmē rūpēties par savu vidi un palīdzēt ģimenei. Mēs cenšamies audzināt viņus ar izpratni, ka nekas nenāk pats no sevis.

– Atgriežoties pie sporta – kādi apstākļi palīdzēja savu ikdienu tik cieši saistīt ar sportošanu? Minējāt, ka viss sākās ar hokeju. Kā jūs līdz tam nonācāt?

– Kā jau daudzi bērni laukos, arī mēs spēlējām dīķa hokeju – tajos laikos tas bija pavisam dabiski. Ziemās gaidījām, kad būs kārtīgs sals. Ja temperatūra nokritās zem mīnus divdesmit pieciem grādiem, nebija jāiet uz skolu, un tas bija kā signāls, ka jāņem nūjas un jādodas spēlēt. Pulcējāmies klasesbiedru bariņā un dzenājām ripu pa dīķi no rīta līdz vakaram. Kad Ogrē uzcēla ledus halli, sāku trenēties un spēlēt tur. Tā bija mana pirmā nopietnākā pieredze īstā hokeja laukumā.

– Un kā jūs pēc tam nonācāt līdz florbolam?

– Tas notika pēc devītās klases. Vasarās mēdzu pastrādāt, kā mēdz sacīt, piehalturēt. Vecāki teica: ja gribi turpināt trenēties, jāsāk arī pašam maksāt par treniņiem. Hokejs tajā laikā bija diezgan dārgs prieks, un es izrēķināju, ka vajadzētu atrast kādu lētāku sporta veidu. Tā es pievērsos florbolam – ekipējums vienkāršāks, halle bija pieejama, un arī komandas gars nekur nepazuda.

– Tagad esat pietiekami turīgs, lai varētu atļauties atgriezties pie "dārgā prieka"?

– Patlaban cenas ir kļuvušas daudz pieejamākas. Ja agrāk nācās maksāt milzu summas, šodien izmaksas ir mērenākas. Protams, arī mūsdienās par visu ir jāmaksā, bet, ja cilvēks grib, tad var atrast iespēju. Turklāt, ja spēlē kopā ar bērniem un sievu, tie vairs nav vienkārši izdevumi, bet gan vērtīgs ieguldījums ģimenes kopējā labumā.

– Ko darāt laikā, kad notiek pasaules čempionāts hokejā? Braucat turp kā līdzjutējs vai skatāties mājās televizorā?

– Parasti savācamies draugu pulkā, uzstādām projektoru un skatāmies kopā. Tā ir sava veida tradīcija – labs laiks, laba kompānija un, protams, hokejs.

– Kādu pozīciju jūs pats ieņemat laukumā – esat uzbrucējs vai aizsargs?

– Visi mūsu ģimenē ir uzbrucēji. Kaut kā tā ir iegājies – vairāk mīlam spēlēt uzbrukumā nekā aizsardzībā.

– Kādi ir jūsu labākie sasniegumi sportā? Varbūt esat spēlējis arī kādā nopietnākā, ne tikai amatieru komandā?

– Augstākajās līgās neesmu spēlējis, bet iepriekšējā gadā biju komandā “Ogres Ledus brāļi”, kas spēlē entuziastu hokeja līgā E2. Savukārt florbolā ar komandu “Ogre/VT Timber” šosezon startējām Latvijas čempionāta pirmajā līgā un izcīnījām trešo vietu.

– Tātad spēlējat gan hokeju, gan florbolu?

– Jā. Un, ja vēl gadās kāds brīvāks brīdis, tad vasarā veltām laiku arī volejbola mačiem. Ziemā dažkārt dodamies uz pludmales volejbola hallēm ar smilšu segumu. Cenšos savā dzīvē vienmēr atrast vietu un laiku, lai izkustētos.

– Kā jums šķiet, vai Ogres novadā ir pietiekami labas iespējas nodarboties ar sportu? Vai ir izveidota vide, kurā var augt spēcīgi sportisti?

– Esmu pārliecināts par to. Ogres novads sporta jomā ir ļoti spēcīgs. Daudzi ogrēnieši dažādos sporta veidos regulāri tiek izsaukti uz Latvijas izlasēm. Piemēram, hokejā katru gadu kāds jaunietis no Ogres spēlē Latvijas U-20 izlasē. Tāpat arī vieglatlētikā, basketbolā, kur, cik zinu, nesen divi mūsējie spēlēja izlasē un pat ieguva medaļas. Manuprāt, daudzos sporta veidos faktiski katru gadu kāds ogrēnietis pārstāv Latviju starptautiskajā arēnā.

– Varbūt arī jūs pats esat saņēmis kādus apbalvojumus par sportiskajiem sasniegumiem?

– Medaļu mājās netrūkst – gan man, gan bērniem. Esam piedalījušies dažādās sacensībās un sporta spēlēs – hokejā, florbolā, volejbolā, arī basketbolā. Katrā dzīves posmā kāda atzinība ir iegūta.

– Droši vien katrs savas medaļas glabājat atsevišķi?

– Protams, katram ir savs stūrītis. Bērniem tāds izveidots viņu istabā, man – savējā.

– Kā jūs īsumā varētu sevi raksturot?

– Esmu cilvēks, kurš pieradis visu darīt ātri un lietišķi. Tāds esmu pēc dabas – ja kaut kas jāpaveic, tad lieki nevilcinos un uzreiz ķeros vērsim pie ragiem.

– Bet kad bērni nāk ar saviem jautājumiem – arī atbildat viņiem ātri, lieki netērējot laiku?

– Domāju, ka jā. Jo gandrīz vienmēr esmu kustībā. Paralēli citiem ikdienas darbiem vēl pa vakariem ceļam māju – paplašinām esošo mitekli. Daļu darbu dara meistari, bet daudz ko veicu arī pats. Vakaros un brīvdienās cenšos izmantot laiku mājas būvniecībai, cik vien iespējams.

– Kur jūs esat apguvis šādas praktiskās iemaņas, ko izmantojat būvniecībā?

– Pamati nāk jau no bērnības. Arī agrāk brīvdienās vai vakaros strādāju celtniecībā. Turklāt mūsdienās jau ir plašas mācīšanās un prasmju apguves iespējas – ja ko nezini, paskaties “YouTube” vai parunājies ar kādu zinošu cilvēku un dari tālāk visu pats. Galvenais – atrast tam laiku.

– Ko tieši jūs esat paveicis savas mājas paplašināšanā?

– Saviem spēkiem izraku pamatus, arī iebetonēju, uzmūrēju. Pats liku siltās grīdas, tagad nodarbojos ar bruģēšanu un labiekārtošanu. Tāpat grasos ielikt arī logus. Meistars palīdzēs ar elektroinstalācijas izveidošanu un dažiem citiem tehniskiem darbiem, bet, cik varu, cenšos darīt pats.

– Vai sieva kādreiz ir teikusi, ka viņai ir paveicies, tiekot pie tik čakla vīra?

– Ticu, ka viņa tā domā. Bet arī man ar sievu ir paveicies, jo viņa allaž ir čakla, vienmēr palīdz un ir līdzās visos darbos.

– Cikos sākas jūsu diena?

– Kā jau laukos – ap pieciem sešiem no rīta. Pie šāda ritma esmu pieradis, jo tā dzīvoju visu mūžu, tādēļ citādi arī nemaz nevarētu.

– Vai arī sestdienās un svētdienās ceļaties tikpat agri?

– Brīvdienās nekas nemainās. Es ceļos bez modinātāja – kā saule lec, tā esmu augšā. Ziemā ir līdzīgi.

– Taču ziemā rīti ilgi ir tumši. Ko lai tādā agrumā sadara?

– Ja nav kādu īpašu darbu, eju gulēt agrāk, bet no rīta tik un tā ceļos ap sešiem.

– Ņemot vērā, ka jums ir privātmāja laukos, darba netrūkst arī ziemā?

– Tieši tā – visu laiku ir, ko darīt.

– Cik liela ir jūsu apsaimniekojamā teritorija?

– Gandrīz trīs hektāri. Ir gan pļava, gan mežs. Jāzāģē malka, jātīra grāvji – darba nekad netrūkst.

– Darbs, mājas pienākumi, trīs bērni, sportošana – tas viss prasa daudz spēka. Kur jūs smeļaties enerģiju, lai to visu paveiktu?

– Nezinu, no kurienes tā enerģija nāk. Man vienkārši jau kopš bērnības tā iegājies, ka gribas visu paspēt. Tāpēc arī izlēmu organizēt sporta festivālu “Sporta BUMS Tīnūžos”. Šeit jau sen nekas tāds nav noticis.

– Pastāstiet mazliet vairāk par šo pasākumu.

– Agrāk bieži braukāju apkārt – uz Rembati, Tomi, Madlienu, Ķeipeni –, un visur regulāri notika sporta svētki. Man ļoti iepatikās šī ideja. Zinu, ka Tomē un Rembatē sākumā visu organizēja Ogres novada sporta centra vieglatlētikas treneris Edgars Siliņš. Viņam viss bija ļoti labi pārdomāts – piesaistīti sponsori, atbalstītāji, kas nodrošināja balvas un sniedza arī cita veida palīdzību. Domāju – kāpēc gan neuztaisīt kaut ko līdzīgu arī Tīnūžos? Pašam ar maziem bērniem tagad nekur tālāk aizbraukt nesanāk, tāpēc gribēju, lai arī tepat būtu kāds pasākums. Pagājušajā gadā neizdevās, bet šogad uzrunāju Ogres novada sporta centru, kas vada sporta norises visā Ogres novadā, tostarp Tīnūžos. Viņi akceptēja manu piedāvāto ideju, iesaistījās un palīdzēja veikt organizatoriskos darbus. Tagad man palīdz arī viena dāma no vietējo hokejistu vecāku kopienas – viņa strādā pie nolikumiem, afišām. Tā kā es organizēju arī bērnu hokeja turnīrus Ogrē, uzrunāju arī citus atbalstītājus – lielākoties tos pašus, kas palīdz uzturēt bērnu hokeja klubu. Gribējām Tīnūžos paralēli vakarā sarīkot arī zaļumballi, bet šogad vēl nesanāks, jo tik daudz nespējam pavilkt. Ceram, ka nākamgad izdosies realizēt arī šo ieceri.

– Kas būtu nepieciešams, lai nākamgad būtu arī zaļumballe?

– Visdrīzāk – pašvaldības atbalsts. Lai nodrošinātu mūzikas grupu vakaram, ir vajadzīgs papildu finansējums, jo tas nav lēti.

– Šogad pašvaldība nebija pietiekami atsaucīga?

– Tā nevar teikt, vienkārši šoreiz viss tapa ātri un spontāni – izplānoju to apmēram mēneša laikā. Lai saņemtu lielāku atbalstu, vajag nākamgad plānotā pasākuma budžeta pieteikumu iesniegt jau līdz esošā gada septembrim. Neskatoties uz šo nosacījumu, Ogres novada dome mums tomēr piešķīra līdzekļus, ar kuru palīdzību varēsim samaksāt izgatavotājiem par kausiem, medaļām, kā arī nodrošināt piepūšamās atrakcijas bērniem – tās būs bez maksas.

– Piekopjot tik aktīvu dzīvesveidu, vai paliek arī kāds atelpas brīdis sev, mierīgai atpūtai vai, piemēram, meditācijai?

– Godīgi sakot, nesanāk. Es nevaru vienkārši apsēsties uz dīvāna un nosēdēt desmit, piecpadsmit minūtes, neko nedarot. Man visu laiku vajag kustību.

– Kur slēpjas šī vēlme darboties? Tā ir iekšēja vajadzība pēc kustības, vai arī darbs dzen darbu?

– Droši vien abi šie faktori. Bieži vien patiešām darbs dzen darbu, bet man arī pašam vajag būt kustībā. Ja sieva un bērni mani nevilktu mājās – mazajiem kādu pasaku palasīt, dzīvesbiedrei ar mazāko atvasi palīdzēt –, šķiet, es līdz pusnaktij vēl kaut ko darītu.

– Cikos parasti ejat gulēt?

– Ap pusnakti, bet ceļos piecos vai sešos no rīta.

– Vai ar piecām stundām miega pietiek?

– Jā, nav ne vainas, jūtos labi izgulējies, par miega trūkumu nesūdzos.

– Nav gadījies, ka brīvākā dienā, piemēram, sestdienā vai svētdienā, vienkārši izslēdzaties un noguļat visu dienu, kompensējot savas neizgulētās stundas?

– Tā nav bijis. Vienkārši dažreiz paņemu brīvu dienu, aizbraucam ar ģimeni kaut kur pastaigāties, atpūsties no ikdienas.

– Vai jums ir kādas citas aizraušanās, teiksim, laivošana, makšķerēšana? Varbūt mīlat ceļot?

– Iepriekšējos gados bieži braucām ciemos, jo mums ir radi abās Latvijas malās – gan Latgalē, gan Ventspilī. Tādēļ katru gadu devāmies ceļojumos pa Latviju – apciemojām radus, apmeklējām kapus. Parasti braucām uz trim dienām vienā virzienā, bet pēc kāda laika – uz otru pusi. Šogad situācija ir citādāka, jo ģimenē ir zīdainis, tādēļ plānojam varbūt aizbraukt uz Lietuvu vai Igauniju – kaut kur tuvāk, jo ceļot ar mazuli ir sarežģītāk.

– Kādu jūs redzat savu dzīvi pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem? Vai būsiet tikpat aktīvs?

– Domāju, ka jā. Turklāt pēc trīsdesmit piecu gadu vecuma jau var piedalīties veterānu turnīros un reizi mēnesī braukt uzspēlēt. Kamēr veselība ļaus, tikmēr skriešu un darīšu.

– Novēlam panākumus sportā, harmoniju ģimenē, veiksmi ikdienas darbos un lai izdodas arī jūsu organizētais pasākums Tīnūžos!

– Paldies!