Lasāmgabals. "Novāc pirkstus!" un citas instrukcijas ieceļošanai ^{Apriņķis.lv}

Jāpaskaidro, ka no 2. aprīļa Latvijas pilsoņiem pirms īstermiņa ieceļošanas Apvienotajā Karalistē ir jāsaņem elektroniskā ieceļošanas atļauja. To var izdarīt viedtālrunī lejuplādētā lietotnē un Apvienotās Karalistes valdības mājaslapā. Izlasīju informāciju pa acu galam un nospriedu, ka nekas sarežģīts tas nevar būt.

Atmiņā palika brīdinājums, ka pieteikumu var izskatīt trīs darba dienu laikā, tāpēc nebūtu vēlams ieceļošanas atļauju pieprasīt pēdējās minūtēs pirms izlidošanas. Ak, tas ir par mani! Esmu cilvēks ar prokrastinētāja talantu. Kāpēc rīkoties tagad, ja var izdarīt vēlāk. Piemēram, rīt. Vai aizparīt. Nu, kaut kad! Jā, jā, gadās, ka apzināti atlieku darbu uz vēlāku laiku vai pēdējo brīdi.

Par laimi, nolēmu ķerties vērsim pie ragiem savlaicīgi. Un labi, ka tā!

Pirmais mēģinājums notika vakarā. Lejupielādēju lietotni. Izlasīju informāciju mūsu Ārlietu ministrijas mājaslapā, kur, jāteic, tā bija, kā lai saka… nu, informācija kā informācija. Izlasi, un viss skaidrs. Līdz jāsāk darīt.

Ķēros lietotnei pie ragiem. Angļu valodas zināšanu man pietiek, lai saprastu, kas tiek prasīts. Jo norādes ir tikai angļu valodā. Diemžēl man piemīt ne tikai prokrastinēšana, bet arī viszinība. Izlasu trīs teikumus un iedomājos zinām, kas rakstīts tālāk, tāpēc rūpīgi neizstudēju neko – ne instrukcijas, ne zāļu lietošanas pamācības, ne laulības šķiršanas un miršanas dokumentus. Jo! Es taču visu zinu!

Pa acu galam pārskrēju norādēm. Tiešām – vienkāršāk par vienkāršu! Pirmā ķibele sākās, kad vajadzēja skenēt pasi. Mans personas dokuments atteicās ieņemt pareizo pozīciju, lai attiecīgā lappuse ietilptu vajadzīgajā rāmītī. Kamēr bakstījos viedtālrunī, pase locījās kā tārps un slējās pret sauli. Šajā situācijā – pret spuldzi. Un spītīgi atteicās ietilpt rāmītī. Tikai ar varu piespiedu paklausīt, diemžēl, piespiedu līdzekli piemērojot, ieburzīju vienu lappusi. Bet mērķis attaisno līdzekļus! Ak vai, līdz mērķa sasniegšanai bija daudz mēģinājumu – gan horizontāli, gan vertikāli.

Nākamais solis bija tikt klāt pases čipam. Kā cilvēks, kurš visu zina un neseko instrukcijām, izmēģinājos dažādi: tālruni no attāluma virzīju šurpu turpu virs pases vāciņa. Nesekmīgi. Uzliku uz vāciņa un strauji vilku. Nesekmīgi. Un tā nezin cik reižu. Padevos. Noskatījos video instrukciju. Beidzot izdevās. To visu vajadzēja darīt lēnāk. Ne visu, saprotams. Tālrunis jāuzliek pases vāciņam un jāvirza no lejas uz augšu. Atviegloti uzelpoju. Uzslavēju sevi. Beidzot! Vakars jau sliecās kļūt par nakti. Es nepadevos.

Sekoja nākamais uzdevums. Vajadzēja savas personas augšējo daļu iedabūt ovālā. Mana seja tika attēlota ar melnbaltām līnijām, man tas patika. Jo zināt paši, kā izskatāmies personas dokumentu bildēs. Kā no sērijas “viņam dzen pēdas visas pasaules policisti”. Jo šausmīgāk, jo nez kāpēc pases un eID kartes bildēm tas šķiet piemērotāk. Turklāt man, cilvēkam ar ļoti sliktu redzi, šīs manipulācijas ir jāveic bez brillītēm. Noņemot okulārus, izskatos pēc kurmja. Ne tikai gadi dara savu, bet arī acis nevilšus samiedzas un vēl dziļāk iegrimst sārtajos vaigos.

Vārdu sakot, personas dokumentu foto neder iepazīšanās nolūkiem. Tie lieliski noder, lai aizbiedētu potenciālos laulību kandidātus no tuvām un tālām zemēm. Bet robežsargiem un mākslīgajam intelektam, kurš atpazīst sejas lidostā, pretenziju nav. Mani tas iepriecina. Katram savas prioritātes. Manējās – lai varu iekļūt Apvienotajā Karalistē un ar godu izkulties no tās.

Ovāls, kurā ar lielām pūlēm sevi ietūcīju, akceptēja manu melnbaltās līnijās noformēto seju un lika priekšā nākamo uzdevumu. “Fū!” atvieglojumā nopūtos. Bet! Nepriecājies par ātru! Sekoja nākamais uzdevums. Es teiktu – izaicinājums. To pašu vajadzēja izdarīt krāsainā versijā. Uz tālruņa ekrāna paradījās ovāls. Līdzīgs kā senāko gadu kapu pieminekļu bildēm – uz tiem arī ir aizgājēja ģīmis ovālā foto rāmītī. Centos sevi tajā iemānīt. Ilgi mēģināju. Jo bez brillēm neredzu tālāk par savu degungalu. Lai cik reižu savu seju ietilpināju ovālā, nekas nenotika. Ne-kas! Pietuvināju tālruņa ekrānu savām ne pārāk labas kvalitātes acīm, lai saskatītu norādes. Nekā. Ne-kā! Uz labu laimi kaut ko nospiedu ekrānā. Pazudu es un viss, kas tika iepriekš darīts. Un tā – vairākas reizes.

Nakts sliecās kļūt par dziļu nakti. Metu mieru. Man neizdevās. Apraudājos. Vieglāk nekļuva.

Pēc dažām dienām, kad mani bija pievārējusi saaukstēšanās ar visām no tā izrietošajām sekām, mēģināju vēlreiz. Nebija variantu. Lidojums tuvojās tikpat neizbēgami kā valsts budžeta likumprojekta apstiprināšana Saeimā. Šoreiz piesaistīju papildspēkus – cilvēku ar izcilu redzi. Sākām visu no sākuma. Man tā bija iemīta taciņa, es jau reizes septiņpadsmit biju muļļājusies pa lietotni UK ETA. Tas ir biežāk, nekā trīsdesmit dienu laikā uzturos savā virtuvē. Šoreiz pieņēmu lēmumu: ja ar trešo piegājienu atkal neizdosies, ieceļošanas atļauju pieteikšu mājaslapā. Tur gan bija nedaudz citi nosacījumi.

Līdz zināmai robežai viss ritēja kā pa diedziņu. Pirksti darbojās automātiski. Tikpat automātiski sekoja atbilde: turpiniet, turpiniet… Pienāca krāsainā ovāla foto apstiprināšanas brīdis. Es biju nokaitēta kā Ēģiptes smiltis. Protams, nekas nesanāca. Pase lidoja pa gaisu. Viedtālruņa bija vairāk žēl. To iežmiedzu abās rokās, lai pasargātu no sevis. Palīgs ar lielisko redzi ierāva galvu plecos. Dusmās spēju būt bīstama. Viņš to zina.

Darījām visu no jauna. Process apstājās, kad tikām līdz krāsu bildei kapu pieminekļa ovālā. Palīgs ar lielisko redzi ierosināja spiest uz tālruņa ekrānā redzamās blāvās pogas. Vispār tur bija divas pogas. Nospiedu. “Un sākas viss no gala.” Es šos skaistās dziesmas vārdus, lai piedod autors Laimonis Vāczemnieks, izķērcu saaukstēšanās ietekmētajā balsī un ar pavisam citu nozīmi. Viss turpinājās dažas reizes, līdz arī palīgs ar labo redzi neizturēja.

“Novāc pirkstus!” viņš komandēja un pats nospieda kaut ko mana tālruņa ekrānā. Ha! Viņš izslēdza ekrānu! Apvienojām ne tikai savas acis, bet arī loģisko domāšanu. Ja citi var, tad varam arī mēs! Palīgs ar labo redzi ievēroja, ka tik tikko saskatāmā podziņa, kas apstiprina krāsu foto kapu bildes ietvarā, ir novietota uz ekrāna izslēgšanas pogas. Tātad jārīkojas filigrāni. Skola rokā! Diemžēl fotogrāfijas, ko ieguvām, bija uzjautrinošas. Vienā no tām iemūžināta mana piere ar kurmja cienīgi samiegtām acīm. Lai iet dubls divi! Bildē biju redzama es un daļa no palīga rudajiem matiem.

Dubls trīs. “Aizvāc savu seju!” pienāca laiks komandēt man.

Tā mēs uzjautrinājāmies dažas reizes, līdz ekrānā parādījās fotogrāfija ar manu saaukstēšanās izķēmoto seju, kurā bija grūti sazīmēt līdzību ar mani. Tā man šķita.  Bija vienalga, kā izskatos un kas notiks uz robežas, kad šo bildi skatīs (nezinu gan, vai tā notiks) britu robežsargi un nespēs atrast pat ne trīs līdzības ar oriģinālu. Es... Gribēju... Iesniegt... Elektronisko... Ieceļošanas... Atļauju! Par katru cenu! Pat par sava skaistuma cenu. Skaistums ir tas pats, kas gaume, – par to nestrīdas. Vārdu sakot, vēlējos novest procesu līdz galam. Lai kāds tas būtu. Biju gatava arī redzēt atbildi: tādai kā jūs ieceļošana liegta.

Tiesa, vēl bija jāatbild uz jautājumiem, vai man ir krimināla pagātne, vai esmu “sastāvējusi” bandās u. tml. Nelaikā un nevietā atcerējos, ka šķērsoju ielu neatļautā vietā un policisti man uzrakstīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Nolēmu noklusēt šo faktu, jo iestājies noilgums.

Visbeidzot nācās samaksāt 19,30 mārciņas, un lieta darīta. E-pastā gandrīz nekavējoši saņēmu informāciju, ka drīkstu blandīties pa Apvienoto Karalisti divus gadus.

Tagad pārdzīvoju, kā lidojuma dienā lai izskatos līdzīga tai personai, kāda iemūžināta kapu pieminekļa ovālā. Ja runājam nopietni, tad elektroniskajā vēstulē bija rosināts izteikties par to, kas šajā procesā uzlabojams. Es ierosināšu būt pretimnākošākiem un iekļaujošākiem, lai cilvēki ar redzes problēmām varētu šo nokārtot vienkāršāk – vai nu vadīt procesu ar balsi, vai arī fotogrāfijas apstiprināšanas pogu izvietot citā vietā un iekrāsot labi saskatāmā krāsā.