Guntis Kalme: Sāls ^{Apriņķis.lv}

Jūs esat sāls. Kristus nerunā par nākotnes cerību, bet par tagadnes īstenību: “Jūs esat zemes sāls.” Jau esat. Okupācijas vara mēģināja jūs iznīcināt, izdzēst no tautas atmiņas, aizbērt ar meliem. Bet Dievs lēma citādi. Varmākas nosūtīja vēstures mēslainē, bet jūs iecēla par dzīvu liecību tautas vēsturē.

Sāls netiek vērtēta pēc daudzuma, bet pēc savas spējas saglabāt kādu produktu. Jūsu uzdevums ir būt par mūsu sabiedrības sirdsapziņu, atturēt to no maitāšanās, no būtisko vērtību aizmiršanas, no paviršas attieksmes pret tām.

Kad sabiedrība sev nemanot slīd pielāgošanās gļēvumā, vienaldzībā un apātijā, lai jūsu pieredze atgādina: brīvība nav garantēta. Tā ir jāaizstāv katru dienu, kā pret ārējo, tā iekšējo apdraudējumu. Jūs zināt, kā beidzas valsts, kas pārstāj sargāt savu pašvērtību. 1940. gada 17.jūnijā skanēja: “Palieciet savās vietās”. Tas faktiski nozīmēja – pakļaujieties okupantam, samierinieties ar pazemojumu, ļaujieties apkauties. Šodien risks ir tas pats, tikai citās krāsās. Toreiz padomju sarkanā, šodien Krievijas trīskrāsu karoga krāsās. Bet būtība nemainās.

Kristus brīdinot turpina: “Ja sāls kļūst nederīga, tā neder nekam kā vien ārā izmetama.” Tas attiecas arī uz tautu: ja tā atsakās no savām pamatvērtībām, tā kļūst par bezspēcīgu muzeja eksponātu. Ja tā iemaina savu identitāti veidojošās vērtības pret mietpilsoniskām ērtībām, tā riskē izzust no vēstures skatuves. Jūs pieredzējāt, kā okupācijas varas ļaunums strādā – tas vispirms salauž tautas mugurkaulu, tad padara patiesību par noziegumu, tad augstsirdīgi piedāvā mieru apmaiņā pret klusēšanu.

Krievija – cariskā, padomju, vai mūsdienu – nav mainījusies. Tā ir sistēma, kas balstās uz varmācību, meliem un tautu pazemošanu. “Krievu pasaule” nav jauns projekts, tā ir veca impēriska slimība jaunā iesaiņojumā. Deportācijas, valodas un kultūras aizliegumi, sev nevēlamas ticības iznīcināšana – tie ir tikai daži šīs slimības simptomi.

Šodien to redzam Ukrainā: Mariupolē, Hersonā, Odesā un citur arī krievvalodīgie, kuri sākumā šaubījās, kurā pusē nostāties, jau pēc pirmajām Krievijas artilērijas apšaudēm saprata, kas patiesībā ir “atbrīvotāji” — viņi tika “atbrīvoti” no mājām, iedzīves, brīvības un dzīvības. Viņu mājas tika nopostītas, slimnīcas, dzemdību nami un teātri – bombardēti, bērni un draugi – nogalināti. Robežas kļuva skaidras: vienā pusē ir cilvēcība, otrā – barbarisms un sistēmisks ļaunums.

Nesenais (22.01.2025.) “Minerva Research” pētījums ar atbilstošu nosaukumu “Atbilde uz kolektīvu apdraudējumu: Krievijas iebrukums vieno ukraiņus pāri etniskajām, valodiskajām, reliģiskajām un ģeogrāfiskajām robežām” vēsta: pēc 2022. gada iebrukuma Ukrainā visās sabiedrības grupās neatkarīgi no valodas, tautības, reģiona vai reliģijas notika strauja un vienprātīga pārorientācija uz Krievijas vainošanu par karu; kolektīvais apdraudējums īsā laikā pārvarēja ilgstošās etniskās, lingvistiskās un reliģiskās plaisas, radot bezprecedenta nacionālo vienotību.

Izmaiņas Ukrainas krievvalodīgo vidū nenotika tādēļ, ka mainītos viņu dzimtā valoda, bet tāpēc, ka viņi ieraudzīja patiesību – Krievijai nav žēl neviena, ne sveša, ne savējā. Tas ir čekistiski-bandītisks režīms – cilvēcībai un cilvēkam principā naidīgs.

Ja kāds Daugavpilī, Rēzeknē vai kur citur Latvijā domā, ka šeit būtu citādi – lai paskatās uz Mariupoli un Hersonu. Krievijas artilērijas lādiņi, raķetes un bumbas un nešķiro, vai esi ukrainis, latvietis vai krievs.

Ko darīt Ukrainas krievam? Ko darīt Latvijas krievam? Brīdī, kad bandīts, slepkava laužas tavā mājā, tu nejautāsi viņa tautību – tu aizstāvēsi sevi un savus bērnus.

Ir kāds vēl skaļāk runājošs fakts: krievu brīvprātīgo vienības “Krievu brīvprātīgo korpuss”, leģions “Brīvā Krievija”, “Sibīrijas bataljons” un baltkrievu “Kaļinovska pulks” cīnās Ukrainas pusē. Tie ir cilvēki, kas ar ieroci rokās rāda, ka Putins nerunā visu krievu vārdā.

Jūs, politiski represētie, neesat kādi abstrakti piemiņas objekti. Jūsu uzdevums nav aprobežoties ar atmiņu vakariem klubos un sanāksmēs. Jūsu pieredze ir ierocis – dzīvs brīdinājums divām paaudzēm, kas ir jau pieradušas pie Latvijas neatkarības un, iespējams, vairs nesaprot, kādas var būt mīkstčaulības, politiskas naivitātes un gļēvulības sekas. Ja klusēsiet, vēsture var atkārtoties – ne tikai Ukrainā, bet arī pie mums.

Jums ir jārunā skaidri, tieši, neko nenogludinot, nepārfrāzējot un nerelativizējot, bez politkorektuma piedevas. Jūsu pieredze nav dekorācija, tā ir patiesības balss. Un patiesība pēc savas dabas ir kā sāls – tā grauž un dedzina, ja trāpa dzīvas vēstures rētā. Bet tieši tādai tai ir arī jābūt. Patiesība nav domāta, lai glaimotu, lai justos ērti tās pavēnī, bet lai tā mūs sapurinātu pareizai vērtībattieksmei.

Neļaujiet savām ciešanām kļūt par muzeja vitrīnu saturu. Nepieļaujiet, lai jūsu skarbā pieredze būtu bijusi veltīga. Lieciniet bērniem, mazbērniem, skolēniem, politiķiem, mācītājiem, žurnālistiem, visiem, kas ir spējīgi sadzirdēt. Jo tikai patiesība dara brīvu.

Jūs jau reiz pierādījāt, ka neesat gatavi kļūt par padomju melu cukuru. Neļaujiet sevi pārvērst tajā šodien, kad brīvība tiek nemanot mainīta pret ērtas dzīvītes mieru.

Jūsu uzdevums šodien nav tikai stāstīt par Sibīriju, lai klausītāji sajūsminātos par tās plašo un skaisto dabu, priecātos, ka arī tur sastopami labi cilvēki, vai klausītos par to, kā izdzīvojāt un kāda bija jūsu trūcīgā sadzīve, bet gan atklāt pašas baisās, necilvēcīgās sistēmas ļaunuma būtību, kas to radīja un joprojām uztur. Tas pats ļaunums, ko pieredzējāt jūs, ir tepat mums līdzās – tikai citos tērpos. Tas nav mainījies, un tas neapstāsies, ja to neapturēs. Un viens no šķēršļiem tam mūsu tautā ir jūsu aktīva liecība. Jo jūs esat sāls.