Jānis Dimants: Mēdzam gan debesīs celt, gan ellē gremdēt. Kurš kuru? ^{Apriņķis.lv}

Vietu kārtība piecniekā ikreiz pamainās, daži vispār pazūd, atdodot līdera godu kādam citam ar vēl virmojošāku tēmu. Nē, tam nav jābūt kādam grāvējgabalam, bet noteikti ar sabiedrisku nozīmīgumu, vienlaikus ar pienācīgas raudzes žurnālistisku pasniegumu, lai tevi kā lasītāju, skatītāju vai klausītāju pārņem labdabīga skaudība. Un kad mediju apskatnieks reizumis no priekiem lec vai gaisā.  

Ak, nervi, nervi!

Atkal lai notiek atzīšanās. Un atkal to pašu amata brāļu un amata māsu ne mazums pieļauto izdarību sakarā. Ar smeldzošu sāpi tiku uztvēris, ko par brīvā Latvijā notiekošo komunikācijas jomā teicis dzejnieks, visai ražens citzemju literatūras tulkotājs, allažiņ nemierpilnais Edvīns Raups: “[..] masu komunikācijas līdzekļi, kur mītējas brīvības un demokrātijas jēdzienu kroplie vanckari, ir viena mums kārtīga sērga. Komerctelevīzijās, piemēram, 99 % raidījumu ir vienīgas samazgas, atkritumi, ieskaitot ziņu raidījumus.” (Izdevums “Rakstnieki IR”, 19. lpp.) Tūdaļ gan piekrītoši sāku māt ar galvu, izlasot intervētājas piebildi nešpetnajam oponentam: kālab paši literāti ir tik bailīgi vai konjunktūristiski, ka viņu balsis valstij svarīgos, pat izšķirīgos gadījumos ir vien ņurdiens kulaciņā?

Lai arī kā ar izteikumiem, esmu radinājis sevi lielāku vai mazāku nepatiku medijos aizstāt ar – johaidī, mums taču ir preses brīvība! Lai taču virmo viedokļu daudzveidība! Un vēl pašam liekas pat visai prātīgi, ja vienkārši esi pieņēmis zināšanai, ko domā, ko aizstāv vai noliedz tas vai cits viedokļu paudējs. Tā nu periodikas daudzlasītājam no ēterā redzētā un dzirdētā saveidojušies veseli krājumi. Neba tos nāktos vienkārši palaist nebūtībā…  

Abi labi

Šīs vasaras sutīgajā un visādu draņķību pārņemtajā laikā no milzums izlasītā, redzētā, dzirdētā aizkustinājumu raisīja žurnāla “SestDiena” vairāklappušu garuma izklāstījums, par kuru vienlīdz atzinību pelnījis kā sarunvedējs, tā arī pats aprakstāmais. Šķiet, katrs, kas lasa, tikai pārlapo vai tīras nejaušības sakarā pusatvērtā lappusē kādam citam pār plecu ir pamanījis intriģējošo rubriku “Zirnis joko”. Jā, interesi raisoši. Bet ne mazāk saistoši ir veseli klājieni ar nosaukumu “Zirnis ēd un kritizē”.

Taču šoreiz tradicionālajā “SestDienas salonā” populārais žurnālists Egīls Zirnis ievilinājis kolēģi – žurnālistu, kurš nu jau kļuvis un dēvējams arī par pilntiesīgu rakstnieku. Bet šajā gadījumā Zirņa uzrādītais varonis – brašais vīrs Imants Liepiņš (45 gadi). Pats viņu zinu izsenis, atceros – ir nācis no Tukuma puses. Arī žurnālista gadus sācis Tukumā, tad jau Rīgā – “Vakara Ziņās”, “Dienas Biznesā”, “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”. Mūslaikos bijis korespondents Ukrainā. Simboliski viņam esmu paklanījies par dokumentālā žanra grāmatām Ukrainas notikumu sakarā, visupirms par aculiecinieka akurātajiem stāstiem, par latviešu valodā atdzīvināto Ukrainas vēsturi. Kapitālais darbs tik cieši iederas, dzīvojot līdzi ukraiņu tautai tās ciešanās, ko radījis nu jau vairāk nekā trīs gadus postošais Krievijas iebrukums.

Bet tikmēr žurnālists un rakstnieks Liepiņš atļaujas arī pašiem par sevi pasmieties. Pasaka par lopiem ir viņa pirmā satīrisko stāstu grāmata, sižeti un varoņu prototipi ņemti iz žurnālista darba vērotās dzīves. Savukārt Egīls Zirnis atļaujas pajokot, ka Liepiņš raksta par lopībām pašu valstī. Jokus atmetot, jāpateic, ka Liepiņš un Zirnis perfekti pārzina Latvijas mediju būšanas un nebūšanas. Žurnālrakstā tiek izdarīts pat tāds kā rezumē: mums ir ļoti laba sporta žurnālistika, ir labi ekonomikas žurnālisti, vienmēr līmenī ir kultūras apskatnieki, ir labi intervētāji… Diemžēl paši mediji ir vāji. Varētu ar Zirni un Liepiņu arī pastrīdēties, bet ko nu – abi aktuālās tēmas asprātīgie iztirzātāji nu jau kā pienācēji gozējas apskatnieka iekļautajā šīsvasaras medijizcilnieku piecniekā. Egīls Zirnis un Imants Liepiņš vēstures savijumā ar šodienas norisēm iezīmējuši, kurā virzienā latviešiem jādodas ar laika mašīnu.

Laika rite, vēl jo vairāk atskats tajā, nereti uzjundī pašu. Kā kādreizējais LTV lauku korespondents nevaru un nevaru rimties, lai aizvien uzzinātu, kas notiek vai nenotiek kādreiz tik labi zināmajās Latvijas malu maliņās. Tālab regulāri notiek reģionālās preses caurlūkošana. Uzzinu tik daudz jaunumu! Nule tiku pārlapojis laikrakstu Vidzemes novadam “Druva”. Sešpadsmit lappusēs tik daudzpusīga tematika, un 1. augusta numurā arī aizkustinošs stāsts par cēsinieci akordeonisti Alīsi Siliņu, kura pirms četriem gadiem izturējusi iestājpārbaudījumus Karaliskajā Mūzikas akadēmijā Londonā, mācījusies ar izciliem panākumiem prestižajā augstskolā, saņemot cēsinieku nepārtrauktu materiālo un morālo atbalstu.

Kāds gods pārņem, apzinoties, ka līdzās pasaulslavenajai latviešu akordeonistei Ksenijai Sidorovai mums tagad ir vēl viena mirdzoša zvaigznīte. Pēc šovasar sniegtā solokoncerta dzimtajā pusē ļaužu valodās skanējis apbrīns, sak, kā tas mūsu meitēns spēlē! Lai slava arī žurnālistei Ivetai Rozentālei par aizkustinoši pasniegto īpašo stāstu.

Ja vēl par kaut ko īpašu reģionālajos, tad kandidēšanu uz goda piecnieku pelnījusi arī pašu kolēģīte Ilona Noriete par vairāku lappušu garumā sniegto izklāstījumu, liekot virsrakstā varones sacīto “Mums, sievietēm, ir jāiemācās mīlēt sevi” – to emocionāli liek darīt ar kolosālu darbošanās amplitūdu apveltītā ķekavniece Vineta Tomsone-Lipšāne.

Citādā – negāciju – statistika

Jā, tāda jo skrupulozi vai ik dienas tiek papildināta, fiksējot kritiku, kas gāžas pār valsts vadību, jo īpaši pār valdību, tās vadītāju nabaga Eviku Siliņu. Pirms kāda laika avīzē tiku atklājis pašu bargāko kritiķu pirmo trijnieku, uzsverot, ka no šīs valdības pirmsākumiem nesaudzīgākais pārmetumu izteicējs bijis un ir pazīstamais politikas analītiķis Dans Titavs. Jāsteidz paziņot, ka notikusi šīs “nodarbes” izteiktā līdera nomaiņa. Šovasar pēc ievēlēšanas Rīgas domē no Aināra Šlesera partijas daudziem labi zināmais reklāmas eksperts Ēriks Stendzenieks gandrīz vai šokējis ar valdības un vistiešākajā veidā premjeres kritiku. Turklāt Stendzenieks kā pagaidām neviens cits iznīcinoši vērsies arī pret savu priekšnieku – jaunievēlēto Rīgas domes priekšsēdētāju Viesturu Kleinbergu.

Savā ziņā pat pārsteidzoši, ka asais un ašais deputāts publiski vairākos medijos dāļājis uzslavas visiem trim nomelnotā priekšnieka vietniekiem. Viņi tad nu būšot īstie Rīgas saimnieki, noteicēji, Kleinbergam jāpastāvot maliņā vai… Ja ar tādu vēstījumu nāk skaļais Stendzenieks, varētu arī tikai grūtsirdīgi nopūsties, sak, ko pats labu esi izdarījis vai grasies darīt kā opozīcijā esošais. Taču nu jau par Rīgas jauno vadību medijos izskanējis negāciju pārpārēm. Pat ar tādu kā izpēti nācis laikraksts “Diena”, liekot biedējošu virsrakstu “Provinciālisms ilgstošajā nākotnē” un ar konkrētību apakšvirsrakstā – “Rīgas rīcības plānā nav ne ambīciju, ne konkrētības”.

Atļaujos iebilst tik kategoriskiem izteikumiem; vēl jo drošāk to saku, noklausoties “Rīta Panorāmā” interviju ar tēlaini pieteikto kādreiz pirmo puisi Ādažu novadā un tagad otro puisi Rīgā. Māris Sprindžuks – kādreizējais ādažnieku līderis, tagad Rīgas mēra vietnieks, galvaspilsētas saimnieciskās jomas galvenais fīrētājs un arī galvenais atbildētājs par galvaspilsētas svarīgo jomu. Šķiet, viņš bija guvis ievērību ar nosvērtību, dziļu lietišķumu jau pirmsvēlēšanu runās. Nu atkal Sprindžuks uzrāda savas vīzijas, arī pirmajos darba mēnešos aizsāktos konkrētos darbus.

Dāmas un kungi, vai jums ir vīzijas?!

Tas bija šopavasar valsts svētku laikā, kad iknedēļas izdevums “Ir” veica savu lasītāju aptauju: “Cik sekmīgi Latvijai ir bijuši 35 atjaunotās neatkarības gadi?” un “Kas jums šķiet vislielākais traucēklis Latvijas tālākai attīstībai?” Tad, raugi, uz otro jautājumu ar pārliecinošu vairākumu aptaujātie atbildējuši: absolūts vīzijas un ilgtermiņa stratēģijas trūkums. 

Dīvaini, ka sabiedrības daudzbalsīgais svētku izkliedziens medijos tā arī izčibēja. Vien premjere Evika Siliņa pāris intervijās augstprātīgi paziņoja, ka viņai par valsts nākotni vīzija ir.

Vīzija – varbūt labāk saukt latviskā vārdā “redzējums” un vēl konkrētāk – redzējums par valsts, visas sabiedrības tuvāku un tālāku nākotni. Medijiem to nāktos uzturēt vistiešākajā savas darbības, uzmanības lokā, vēl jo īpaši tāpēc, ka jau iezīmējusies gatavošanās jaunās Saeimas vēlēšanām nākamruden. Redzējuma tēmas augšāmcēlēji noteikti var cerēt arī uz iekļūšanu “Pirmajā piecniekā”...