Aptauja. Kāpēc cilvēki dodas svētceļojumā? ^{Apriņķis.lv}

Justīne, izglītības darbiniece

Jūs trāpījāt uz īsto cilvēku. Esmu gājusi uz Aglonu 15 gadus. Sāku to darīt 12 gadu vecumā, un sākotnēji tā bija kā izklaide, jauns piedzīvojums, kā arī savu spēju pārbaude un grūtību pārvarēšana. Vienlaikus varu teikt, ka tā ir sevis sakārtošana, atgriešanās pie tā, kas ir svarīgs, un savu vērtību sistēmas izveidošana. Šādā ceļā cilvēks ilgāku laiku ir kopā ar sevi grūtībās. Tas ir jāpiedzīvo katram.

Jānis, pensionārs

Es pats negribētu iet tādā svētceļojumā, tomēr uzskatu, ka tiem cilvēkiem, kas tādos dodas, tā, pirmkārt, ir kopā būšana un piedalīšanās lielā pasākumā. Otrkārt, katram jau ir kāds svētums un ticība. Īpaši grūtos brīžos mēs vienmēr piesaucam Dievu.

Voldemārs, fotogrāfs

Varu teikt, ka tā ir jauna tradīcija – doties svētceļojumā. Kaut mani vecvecāki bija ticīgi ļaudis, neviens tādos ceļojumos nedevās. Es tā saprotu, ka cilvēki mēģina savākt savu iekšējo “es”, ja kaut kas nav skaidrs, ja tēvs un māte nav iemācījuši vai ja jaunlaiku idejas sajaukušās ar vecajām. Daudzi tagad pamet darbu un iet ceļojumā.

Alise Madara, skolniece

Tā ir kopības sajūta. Es to sauktu par ticīgo patriotismu, proti, līdzīgi kā Brīvības ceļā visi vienojas par kopīgu mērķi, bet šajā gadījumā, dodoties svētceļojumā, kopīgais un vienojošais mērķis ir ticība Dievam.