Armands Apfelbaums: Latviešu uzņēmēji domā par savu uzņēmumu attīstību ^{Apriņķis.lv}

Par nozari, biznesa stratēģiju un pārmaiņām uzņēmuma dzīvē ar Armandu sarunājas Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa un portāla “Zemeunvalsts.lv” redaktors Pauls Rēvelis.

– Pirms ķeramies pie svarīgākā jautājuma, proti, kā iepriekš ziņots, ”ACA Timber” ir iegādājies “Metsä Forest Latvia”, īsumā pastāsti, lūdzu, kā sākās tavs ceļš nozarē. Kā zināms, tu esi absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti Jelgavā.

– Tieši tā, bet par sākumu uzņēmējdarbībā es noteikti uzskatu “Latvijas Finieri”, kur sāku strādāt divas nedēļas pēc studiju beigšanas. Tā bija ļoti laba skola un spēcīgs grūdiens turpmākajām darba gaitām. Tinte uz diploma vēl nebija nožuvusi, kad jau ķēros pie darba “Latvijas Finierī”. Jāpiebilst, ka manā radu lokā nebija ne ar mežu saistītas ģimeniskas aizmugures, ne ar mežu saistītu cilvēku. Devos pie toreizējā “Latvijas Finiera” vadītāja Jura Biķa, un man tika uzdots pārbaudes darbs – tirgus izpēte, ko vajadzēja veikt divos mēnešos. Sekmīgi ar to tiku galā, un mani pieņēma darbā.

Laiks, ko pavadīju “Latvijas Finierī”, bija interesants, pamācošs, arī atbildīgs, tas ritēja ļoti jauku kolēģu lokā. Sākums bija interesants daudzējādā ziņā, piemēram, “Latvijas Bērzā” Sarkandaugavā redzēju no Sibīrijas atceļojušu, cietumnieku piekrautu vagonu ar milzīga caurmēra bērziem. Kā zināms, padomju laikos uz Latviju sūtīja daudz koksnes, jo vietējā mežsaimnieku paaudze atbalstīja mežu taupīšanu. Finiera ražošanu Latvijā apgādāja no teju visām toreizējās savienības malām; salīdzinot ar mūsdienām, transports toreiz nebija liela problēma, bija ierasta lieta kokmateriālu apjomus skaitīt arī vagonos.

Pēc vairākiem “Latvijas Finierī” nostrādātiem gadiem pienāca brīdis, kad nolēmu dibināt savu privāto uzņēmumu. Pirmie pieci seši gadi bija grūti, pat smagi, divus gadus ļoti daudz strādāju mežizstrādē Krievijā Latvijas pierobežā, izmantojot savu tehniku un savus darbiniekus, paralēli tam ķēros arī pie kokmateriālu tirdzniecības un loģistikas pakalpojumiem. Kad uzņēmumam bija zelta laiki, mēģināju paplašināt sortimenta loku, ko tirgoju, iekļaujot arī gatavo produkciju un zāģmateriālus, mēbeļu sagataves. Kopumā darbs ritēja ar mainīgām sekmēm, līdz pienāca manā biogrāfijā veiksmīgākais uzņēmējdarbības posms – laiks, kad daudzviet un daudziem bija nopietna krīze, – 2008.–2009. gads.

Kāpēc man sekmējās? Biju iegādājies prāvus koksnes apjomus Baltkrievijā, un, cenām krasi kāpjot, tos pārdevu skandināviem. Paralēli jau biju sācis sadarbību ar saviem tagadējiem biznesa partneriem – Anderšu Akvelīnu no Zviedrijas un Klausu Rodenbergu no ”Waldkontor” Vācijā. Laika gaitā izrādījās, ka abiem sadarbības partneriem ir kopīgs loģistikas uzņēmums. Sekoja piedāvājums visiem trim dibināt kopīgu uzņēmumu, kas darbotos Baltijas valstīs un Krievijā. 2010. gada sākumā uzsākām kopīgu darbu, bet īsi pēc tam dibinājām arī kopīgo uzņēmumu “ACA Timber”. Nosaukumā ir trīs līdzīpašnieku vārdu pirmais burts – Anderšs, Klauss, Armands – un timber jeb kokmateriāli.

– Savā stāstā piemini Krieviju. Kā tava uzņēmuma darbu ietekmēja Krievijas iebrukums Ukrainā? Skaidrs, ka sadarbība ar Krieviju tika pārtraukta.

– Biznesa kontaktus Krievijā atradu un nodibināju laikā, kad strādāju “Latvijas Finierī”; sadarbība bija plaša un ilgstoša un turpinājās līdz 2022. gada februārim, kad to pārtraucu, un kopš tā brīža arī beidzās jebkāda komunikācija. Cilvēciski mani ļoti pārsteidza fakts, ka 21. gadsimtā var sākties karš. Jāteic, darba gaitās esmu apceļojis teju visu kaimiņvalsti, pabijis lielākajā daļā Krievijas reģionu – gan Burjatijā, gan Kamčatkā, gan pie Baikāla, gan Vladivostokā un Habarovskā... Es nekādi neticēju kara iespējamībai.

Daļa manu kādreizējo sadarbības partneru Krieviju ir pametuši, uzskatot, ka šai valstī nākamās paaudzes jau skolā tiek gatavotas karam vai situācijai, kāda ir Ziemeļkorejā. Tai pašā laikā viņi, starp citu, uzsver, ka liela daļa krievu ne tikai atbalsta karu, bet pat grib karot, iegūt papildu teritorijas un zemes, kam gan nav nekāda saprātīga pamatojuma, jo vispirms būtu jāspēj tikt galā ar jau esošo valsts teritoriju.

Runājot par uzņēmējdarbību, pārslēgties no Krievijas uz Skandināviju lielas problēmas nesagādāja. Šobrīd reģions no mums uz austrumiem biznesa ziņā ir zudis. Patlaban, piemēram, ja Francijā vai Zviedrijā bijusi vētra, es koksni transportēju uz Baltijas valstīm. Sadarbība ar Eiropas daļu no mums uz rietumiem ir bijusi pietiekami ilga un sekmīga, koksne uz Latviju tiek vesta no dažādām valstīm. Pastāvīga, vairāk nekā desmit gadus ilga apaļkoksnes plūsma ir arī no Norvēģijas – uz desmit gadiem ir noslēgts ilgtermiņa līgums ar diviem lielākajiem meža īpašnieku kooperatīviem.

– Vai tavu darbu ietekmē tā sauktā sankcionētā koksne, kas it kā nāk no Kazahstānas, Kirgizstānas, Gruzijas un tā tālāk, bet faktiski tai ir Krievijas vai Baltkrievijas izcelsme?

– Manā darbā tas nav svarīgi. Piemēram, granulas esmu tirgojis nelielos apjomos, problēmas redzu tikai šai sektorā. Domāju, pietiekami svarīgas ir loģistikas izmaksas, jo, ja saskaitām: kaut ko maksā pats materiāls – koksne vai granulas –, un caur trešajām, ceturtajām valstīm mestais līkums maksā teju tikpat. Tam nav racionāla un rentabla pamata.

– ”ACA Timber” ir iegādājies “Metsä Forest Latvia”. Kā notika uzņēmuma iegāde? Kurš bija iniciators?

– Kā zināms, ne viena vien skandināvu kompānija pēdējos gados optimizē savus ieguldījumus ārvalstīs. “Metsälitto” kooperatīva pārstāvji vērsās pie mums, skaidrojot, ka turpina stratēģiskā plāna attīstību un likvidē meitasuzņēmumus gan Baltijas valstīs, gan Vācijā. Sarunu gaitā vispirms bija piedāvājums par sadarbību, kam sekoja piedāvājums par uzņēmuma pārdošanu, īsāk sakot, mēs saņēmām piedāvājumu pirkt.

– Nāca piedāvājums – un kas tālāk?

– Lēmums tapa teju gadu, vairāk nekā pusgadu ilga sarunas, ņemot vērā, ka “ACA Timber” ir stabils uzņēmums, spriedām, ka “Metsä Forest Latvia” iegāde liks uzņemties saistības par ilgtermiņa resursu piegādi, par aptuveni četrdesmit darbiniekiem un ražošanas procesiem mežā. Darījums ir solis tuvāk mums nepieciešamajiem resursiem, darbam mežā, ar ko līdz šim nenodarbojāmies, toties zināma resursu daļa būs garantēta un ražošanas procesu varēs plānot citādāk.

Darījumu pilnībā pabeidzām pirms nepilna mēneša, laiku prasīja Konkurences padome, kas sagatavoja savu vērtējumu, vēlāk ļoti negaidīti, bez paskaidrojuma, saņēmām noraidījumu no valsts finanšu institūcijas; arī tas procesu paildzināja par pāris nedēļām, pamuka vairākas komercbankas, ar kurām runājām. Talkā, ja tā var sacīt, nāca “Swedbank”, ar kuru kopīgi atradām ļoti veiksmīgu risinājumu projekta finansējumam.

Tagad turpinām analizēt un skatīties, ko tieši darīt tālāk: viena iespēja būtu nākamā gada sākumā sapludināt abus uzņēmumus vienā sabiedrībā ar ierobežotu atbildību, bet joprojām skatāmies, kurš variants būtu veiksmīgāks.

– Kopsavelkot – tavā pārziņā bez kokmateriālu tirdzniecības nu būs arī mežistrāde.

– Jāatceras, ka “Metsälitto” ir pirmais ārzemju kapitāla uzņēmums, ko skandināvi nodibināja Latvijā; to savulaik vadīja kādreizējā, vēl padomju laika, meža ministra vietnieks Jānis Rubens. Uzņēmums uzskatāms par gana sekmīgu “ilgmūžnieku”, bet, situācijai mainoties, pēdējos gados tā darbībā ieviesās zināma stagnācija. Saņemot iepriekšminēto piedāvājumu, interese bija, apspriedāmies ar biznesa partneriem, un, jāteic, no maniem kolēģiem interese varbūt bija pat lielāka... Nu darījums ir noticis un noslēgts. Ļoti konkrētas, uz papīra uzliktas pārmaiņas vai rekonstrukcijas vēl netiek plānotas. Kā minēju, darījuma rezultātā esam ieguvuši gan ražošanu, gan meža atjaunošanu – pilnu mežsaimniecisko ciklu, kas paver plašākas sadarbības iespējas ar privāto mežu īpašniekiem.

– Atgriežoties pie plašākiem jautājumiem – vai tavu darbu ietekmē mainīgā aizokeāna tarifu politika? No rīta vieni, vakarā citi…

– Daļēji, bet, domāju, vairāk vai mazāk tas skar biznesu visā pasaulē. Cilvēki sāk piesargāties, pat baidīties, piemēram, piesargās ņemt kredītu; kā zināms, mūsu nozare ir cieši saistīta ar būvniecību – jo mazāk māju būvēs, jo nopietnāk tas ietekmēs mūs.

– Minēji par desmit gadus ilgu sadarbību ar Norvēģiju un koksnes importu. Norvēģija mūsu izpratnē ir skaista, bet ļoti dārga zeme. Kas Latvijā iegādājas koksni no turienes?

– Jā, sekmīga sadarbība ar norvēģiem ilgst vairāk nekā desmit gadus. Kā jau teicu, sākoties aktīvai karadarbībai, izejvielu plūsma no austrumiem tika apturēta. Kas notika? Mūsu nozares cilvēkiem ir labi zināms, ka bez koksnes importa kādai kokrūpniecības ražotnei savu darbību vajadzētu izbeigt. Imports mums ir vajadzīgs. Norvēģijā lielākā daļa mežu ir kalnainos apvidos. Ja deviņdesmitajos gados norvēģi koksni importēja, nu ir izvēlēts cits ceļš, proti, izmantot savā rīcībā esošos fosilos un citu veidu resursus no zemes dzīlēm, jo kokzāģēšana tur nav pietiekami rentabla. Norvēģija ir nozīmīga koksnes eksportētāja, kas ilgtermiņā garantē zāģbaļķu plūsmu.

– Vai šo plūsmu varētu ietekmēt topošās un esošās lielās rūpnīcas Somijā un Zviedrijā?

– Vispirms jāatceras, ka šogad plānota lielas kokzāģētavas atvēršana Lietuvā pie Šilales, kas mums samazinās koksnes importa iespējas no Lietuvas [no kaimiņvalsts importējam nepilnu miljonu kubikmetru gadā, – red.). Domāju, norvēģi, kas jaunas zāģētavas būvēt neplāno, turpinās koksni eksportēt.

– Meža tirgus Latvijā saistās ne tikai ar lieliem darījumiem, piemēram, ar ”Bergkvik” un ”Södra” saistītajiem, bet aktivitāti arī nelielo īpašumu ziņā...

– Ja vērtējam Eiropu kopumā, mūsu reģionā meža tirgus kā tāds eksistē un ir pietiekami aktīvs. Kāpēc tā saku? Piemēram, Vācijā vai Francijā šāda tirgus faktiski nav, iegādāties meža īpašumus nav vienkārši un tādi darījumi notiek visai reti. Protams, meža apsaimniekošana notiek arī šajās valstīs, bet tur ir ļoti daudz dzimtas īpašumu, kas ir attiecīgās dzimtas lepnums un ko daudzi mantinieki pārdot nevēlas.

Runājot par mūsu reģionu kopumā, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā liela daļa investoru ir sabijušies, citi šajā situācijā cer nopelnīt: ja var ko nopirkt – pērkam, gaidām labākus laikus.

– Pašvaldību vēlēšanas atstāj iespaidu uz visiem. Vai tavā darbā kas mainīsies? Daudzi uzņēmēji dažādi raksturo vietvaru atbalstu vai tā trūkumu.

– Jāteic, šai ziņā nevienam neko prasījis neesmu, nav bijis arī vajadzības. No savas puses es ļoti uzteiktu “Latvijas valsts mežus”, kas vairāk nekā divdesmit gadus ir veikuši lielisku darbu meža vērtības paaugstināšanā un meža infrastruktūras sakārtošanā, kas ir ieguvums ikvienam.

Man ļoti patīk teiciens: kādi esam mēs – es, tu, kaimiņš, paziņa, draugs –, tāda kopumā ir valsts. Mēs neesam piedzīvojuši tik mierīgus laikus kā zviedri, mums nav bijis arī tik ilgs un nepārtraukts miera periods kā dažā labā Eiropas dienvidu valstī, tālab uz daudzām lietām mēs skatāmies un vērtējam atšķirīgi. Piemēram, esmu divas reizes pabijis Portugāles meža dienestā un varu salīdzināt ar mūsējo; tur attieksme ir vienkārša – viņiem svešos nevajag... Ja par tevi vietējā kantorī vietējais iedzīvotājs vai ierēdnis nav aizbildis labu vārdu, ne tevi tur gaida, ne tur esi vajadzīgs pat situācijās, kur palīdzība patiešām būtu nepieciešama, piemēram, pēc mežu ugunsgrēkiem. Arī citās reizēs un citviet savā darbā esmu pieredzējis lielās Eiropas Savienības valstu atšķirības, kas jāņem vērā.

Skatoties nākotnē, redzu un zinu, ka, neskatoties uz ģeopolitiskajām un citām problēmām, latviešu uzņēmēji pārliecinoši lūkojas tālāk un domā par savu uzņēmumu attīstību. Tas, manuprāt, ir īstais, pareizais un vienīgais ceļš.