Māris Zanders: Dažas ilūzijas par migrācijas tēmu Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Latvijā ir nelāgs paradums – gan lēmumu pieņēmēju līmenī, gan daļā sabiedrības – uzskatīt, ka citās valstīs aktuālas problēmas mūs neskars. Klimats kļūst arvien grūtāk prognozējams, ar radikālākām (un postošām) svārstībām – tas varbūt attiecas uz Eiropas dienvidu reģioniem, bet ne jau Latviju.
Līdzīgi ar imigrāciju – gan nelegālo, gan vienkārši nekomfortablu līmeni sasniegušo. Tā ir liela problēma “vecajā Eiropā”, bet ne jau Baltijā. Tā mēs spriedām vēl pirms dažiem gadiem. Pakāpeniski situācija mainās, tomēr man šķiet, ka mēs joprojām pārāk paļaujamies uz to, ka imigrantu gala mērķis ir par Latviju turīgākas valstis.
Iemesls manam apgalvojumam ir imigrācijas plūsmu apmēri. Ja 2011. gadā 12% no pieaugušajiem pasaulē “Gallup” aptaujās teica, ka vēlētos doties uz citu valsti, tad 2023. gadā šis īpatsvars ir palielinājies līdz 16%. Tie ir apmēram 900 miljoni cilvēku. Salīdzinājumam – tas ir 140 reižu vairāk, nekā t. s. bagātās valstis uzņēma 2023. gadā. Arī tad, ja saprotam, ka neba visi 900 miljoni kaut kur dosies, iespējamās plūsmas ir tik lielas, ka to dalībniekiem nebūs (varbūt jau nav) lielas atšķirības, tieši cik turīgāka par viņu dzimteni ir valsts, kur viņi nonāk.
Tāpat jāsaprot, ka, jo novēlotāka ir reakcija uz kādu problēmu, jo lielāka ir inerce un šī problēma turpinās. Te kā piemēru var minēt t. s. bagāto valstu attieksmi pret patvēruma prasītājiem, pret kuriem attieksme vienmēr bijusi iecietīgāka nekā pret nelegāliem imigrantiem, kuru motīvi ir skaidri merkantili. Vienā brīdī Rietumi (galvenokārt Eiropa) apjēdza, ka kaut kas nav īsti labi ar šiem patvēruma prasītājiem – ja Sīrijas krīzes laikā 2015.–2016. gadā ik gadu patvērumu prasīja apmēram 1,7 miljoni cilvēku, tad 2023. gadā par miljonu vairāk. Patvēruma pieprasījumus sāka vērtēt stingrāk. Eiropas Savienībā pozitīvo lēmumu īpatsvars samazinājās no 57% 2016. gadā līdz 42% 2024. gadā.
Varētu likties, ka Eiropa beidzot atjēgusies. Varbūt tā arī ir, tikai nelaime ir tā, ka, tēlaini sakot, signāls par atjēgšanos nav vēl sasniedzis indivīdus, kuri grasās patvērumu prasīt. Rezultātā puse no patvēruma prasītājiem ir no valstīm, kuras Eiropa uzskata par relatīvi drošām, un tādēļ šo valstu gadījumā pozitīva atbilde ir tikai 20% no pieprasījumiem. Kaut kādā brīdī signāls, iespējams, sasniegs mērķauditoriju, tomēr tikmēr situācija neuzlabosies.
Turpinot nepateicīgo “nelaimes piesaucēja” funkciju, minēšu vēl kādu aspektu. Pat ja publika Latvijā ir pamanījusi būtisku imigrācijas palielināšanos, tā varbūt izsauc neapmierinātu bubināšanu, bet ne vairāk. Reāli konflikti var būt tikai valstīs, kur imigrantu īpatsvars ir lielāks. Retorisks jautājums: tieši cik lielāks?
2025.gada jūlijā “The Economist”, kuru nevar uzskatīt par naidīgu globalizācijai, publicēja aptauju par to, kā Lielbritānijā cilvēki atbild uz jautājumu “Vai tuvākajos dažos gados Lielbritānijā ir iespējami nemieri kontekstā ar imigrāciju?”. 70% izvēlējās atbildes “ļoti iespējami” (apmēram 38%) un “diezgan iespējami”. Mēs, protams, varam teikt, ka tā ir Lielbritānija, un zināma taisnība mums būs. Tikai jautājums ir, vai ir vērts bezrūpīgi dzīvot, lai pēc pieciem – desmit gadiem aptaujas Latvijā uzrādītu līdzīgu situāciju.
Jāuzsver, ka te nav runa par to, cik pamatotas un adekvātas ir šādas atbildes. Svarīgi ir tas, kā cilvēki valstī notiekošo subjektīvi uztver.