Pētniece: Latvijā ir jāmaina matemātikas mācīšanas kultūra – no skolēnu bailēm uz izpratni ^{Apriņķis.lv}

Reaģējot uz šo situāciju, Latvijas Universitātes (LU) Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes (EZTF) Starpnozaru izglītības inovāciju centrs (SIIC) radījis grāmatu – metodisku atbalstu sākumskolas matemātikas skolotājiem. Izdevums atklāj: matemātikas problēma Latvijā ir daudz dziļāka nekā tikai “grūts priekšmets”.

Matemātikas problēma sakņojas tajā, kā skolā tiek mācīts, vai bērniem tiek dots laiks domāt un kā skolotājs vada mācību procesu. Bieži vien mācību process Latvijā balstās mehāniskā uzdevumu risināšanā jeb tādā kā drillēšanā, nevis izpratnes veidošanā. Nereti bērnam māca atcerēties algoritmus, bet ne vienmēr iemāca, kāpēc šie algoritmi darbojas.

Skolēni baidās kļūdīties

Metodiskais materiāls, ko LU EZTF SIIC izstrādājis īpaši sākumskolas matemātikas skolotāju atbalstam, balstās virknē pasaules pētījumu; tajā ietverta starptautiskās un Latvijas pieredzes analīze par to, kas mainās mācību saturā, ikdienas dzīvē arvien vairāk ienākot digitālajām tehnoloģijām un mainoties pašam mācību procesam.

Materiālā, piemēram, aprakstīts, ka matemātikas stundās joprojām dominē skolēnu bailes kļūdīties, kā arī: skolēni priekšmetu bieži vien uztver kā atrautu no dzīves. Tas rada dubultu slogu – gan zemu sasniegumu līmeni, gan negatīvu emocionālo fonu.

Ja bērns matemātiku izjūt kā draudu, tad katra šī mācību stunda kļūst par izdzīvošanu, nevis domāšanu. Rezultātā skolēns ne tikai neiemācās matemātiku, bet zaudē ticību sev kā mācīties spējīgam cilvēkam. Taču, lai veicinātu skolēnu izpratni, mācoties matemātiku, īpaši šobrīd, skolotājiem ir jāzina, kā skolēni spriež, kā organizēt mācību procesu, lai skolēniem būtu iespēja domāt un spriest arī augstākajos izziņas līmeņos. Svarīgi atzīmēt: mūsdienu bērni nereti atsakās mācīties, ja nav skaidrs: kāpēc dzīvē man tas būs nepieciešams?

Matemātika dzīvei, ne tikai eksāmenam

Vēl pētnieki norāda uz to, ka matemātikas mācīšana Latvijā pārāk bieži orientēta uz gatavošanos pārbaudes darbiem un eksāmeniem. Tas nostiprina priekšstatu, ka priekšmets ir jāapgūst “atzīmei”, nevis dzīvei.

Ja skolēns mācās “atzīmei”, tad mācās vairāk virspusēji, šaurāk, ar mazāku interesi, neļaujoties izaicinājumiem un drīzāk “špikos”, tā vietā, lai savu enerģiju veltītu izpratnes veidošanai. Tāpēc ir nepieciešami piemēri, kas sasaista matemātiku ar bērna ikdienas pieredzi – mērvienībām, naudu, tehnoloģijām, vidi ap viņu. Tas palielina motivāciju mācīties un ļauj redzēt matemātikas praktisko jēgu.

Šobrīd skolēni bieži vien atceras formulu tikai tik ilgi, cik vajag, lai uzrakstītu kontroldarbu. Ja nav skaidra piedāvāto zināšanu jēga un tās nav sasaistītas ar reālām situācijām, apgūtās zināšanas ātri izgaist – jo skolēnam neveidojas izpratne par prasmju lietošanu, bet notiek īslaicīga to atdarināšana. Šī situācija noved pie tā, ka bērni neizveido stabilu zināšanu pamatu, bet virspusēji apgūst lielu informācijas daudzumu.

Liela nozīme ir arī tam, kā skolotājs vada mācību procesu. Daudzviet skolotāja runa joprojām aizņem lielāko daļu stundu, bet skolēnu pašu domāšanai un risinājumu meklēšanai atvēlēts maz laika. Efektīva būtu pieeja, kurā skolotājs ne tikai paskaidro, bet arī uzdod atvērta tipa jautājumus, rosina domāt, nevis atprasa zināšanas, un ļauj skolēniem strādāt grupās, kā arī sniedz noderīgu atgriezenisko saiti. Mums ir jāmaina skolas matemātikas kultūra – no bailēm uz izpratni. Tas nozīmē, ka skolotājam jāļauj bērniem domāt, kļūdīties un meklēt savus ceļus līdz atbildei. Tikai tā rodas īsta matemātiska domāšana.

Profesionālā pilnveide skolotājiem

“Izstrādātais metodiskais materiāls noteikti nav burvju nūjiņa, kura atrisinās šobrīd ar matemātikas mācīšanu saistītos izaicinājumus. Mēs katrs esam ļoti dažādi un arī pēc metodiskā materiāla izlasīšanas matemātikas skolotāji visticamāk būs atšķirīgās pozīcijās – būs skolotāji, kuri jau drīz varēs īstenot izmaiņas mācīšanā, un būs arī tādi, kuriem būs nepieciešama rūpīgi veidota atbalsta sistēma, lai īstenotu jaunās pieejas.

Būtiski uzsvērt, ka lielākoties vienreizējas apmācības vai semināri nedod vēlamo efektu – nepieciešama ilgtermiņa sadarbība, mentoringa programmas un iespēja dalīties pieredzē ar kolēģiem. “Skolotāji paši atzīst – viņi labprāt mainītu pieeju, bet jūtas vieni savās klasēs. Lai notiktu pārmaiņas, nepieciešama mācīšanās kopiena, kur kolēģi un eksperti palīdz ieviest jaunas metodes,” saka Kārlis Greitāns, Ph.D., LU EZTF SIIC pētnieks.

Pētnieki norāda, ka pārmaiņas nav utopija – jau šobrīd Latvijā ir skolas, kas sekmīgi ievieš citādu matemātikas mācīšanas kultūru. Šajās skolās bērni mācās risināt problēmas, domāt un strādāt komandā. Pieredze rāda, ka šādās skolās skolēni ne tikai sasniedz labākus rezultātus, bet arī izjūt lielāku gandarījumu par mācīšanos. Mēs zinām, ka tas strādā – ir skolotāji un skolas, kas pierāda: bērni var mācīties matemātiku ar izpratni. Bet šādu labo piemēru ir pārāk maz, un tie nedrīkst palikt tikai entuziastu līmenī.

Ceļš uz matemātikas izpratni

LU SIIC aicina gan politikas veidotājus, gan skolu vadītājus rīkoties, lai matemātika skolās kļūtu par priekšmetu, kas bērniem atklāj domāšanas prieku, nevis bailes no kļūdām. Tas nozīmē, ka jāstiprina skolotāju sagatavošana un viņu atbalsta sistēma. Matemātika ir viens no pamatiem bērna domāšanas attīstībai. Ja to nemācām tā, lai bērns saprastu, tad liedzam viņam būt konkurētspējīgam nākotnē.