Ieva Veide: Pilna ar jūru Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Veide
Foto - Jānis Ulme
Bāka mani aicināja, un es atsaucos. Un, kad atsaucas, tad viss skaisti saliekas, Bāka un cilvēki satiekas. Un man atsaucās – Vedējs pieteicās. Man pašai par tālu šķita stūrēt no Mazsalacas līdz Ventspilij un tad vēl iegriezt gar krastu līdz Ovīšiem. Bet Vedējs teica: “Eh, man draugi Ventspilī, tos pie reizes apciemošu, Tevi aizvedīšu.”
Koncertā gāja tā, ka pat nevaru izstāstīt. Un ne jau, ka gribētu dikti sevi slavināt. Bet kaut kas tur aizgāja brīnumā. Pirmkārt – skaņa. Nekad, nekur, neviens mani nebija apskaņojis labāk kā Ovīšu bāka savā akustiskajā autentiskumā. Redz, man ir visai kluss instruments un visai klusa balss. Bet Bāka bija tieši tāda – klusu, uzmanīgu skaņu viņa uzklausīja un pavairoja, liekot tai skanēt kā aizmūžu brīnumam. Un tieši, ja gribēja teikt par skaļu vai par daudz, Bākai visi rēķini nobruka un viņa sašalca skaņu kā vēju priežu galotnēs.
Un cilvēki. Tie jūras gājēji. No ekspedīcijas MANA JŪRA. Citreiz jau koncertā ieskrien cilvēki no pasaules un tad tu pamazām lej viņos to jūru, kamēr nav vairs pretestības un viss ir jūrā. Bet te – atnāk jau gatavi – pilni ar jūru. Atlaižas, aizver acis un klausās. Pēc pusotras stundas saka... būtu varējuši vēl divas, trīs klausīties. Laiks šeit ir ieguvis citu ritējumu. Internetu neķer, telefonsakari traucēti, un vai tad vajag?
Un palikt man bija sarunāts tepat, pie Bākas. Kad jau biju Ventspilī, saņēmu ziņu “paņem tikai segu”. Vedējs jau bija palicis pie draugiem un atdevis man savu mašīnu (ne uz visiem laikiem). Izlasīju ziņu par segu un atcerējos – Vedējs, ārā kāpjot no mašīnas, pacilāja salocītu segu un teica: “Ai, neņemšu tomēr līdzi, viņiem te parasti biezas segas, tāpēc biju paķēris, bet lai paliek.” Un tā nu – man bija mašīna, kurā tā tīri nejauši bija arī sega, kuru man tā tīri nejauši arī vajadzēja.
Vakarā pēc koncerta sēdējām pie ugunskura. Pieklīda suns, melns kā nakts. Neviens, arī Bākas saimniece nezināja, no kurienes viņš, kurš atnāk līdz ar tumsu un pazūd līdz ar gaismu. Bet, kad ieslidināju pirkstus suņa kažokā, viņš bija pavisam silts un īsts.
Nākamajā rītā es pamodos agri. Savilku visas līdzi paņemtās drēbes – vilnas jaciņu, virsjaku – un gāju satikt jūru. Bija apmācies un drēgns. Es parati tinos piecās vilnās un drebu. Bet sāku iet pa akmeņaino pludmali, un soli pēc soļa kļuva nedaudz siltāk. Vispār es biju apņēmusies ieiet jūrā, bet man taču bija auksti pat ar jakām. Es gāju un gāju, līdz aizgāju līdz jaunam dvēseles stāvoklim, kurā apņēma siltums un paļāvība. Uz šīs pasaules šeit nebija neviena cilvēka un man nebija neviena, no kā kaunēties, neviena, kam pierādīties un izrādīties, un jūra teica – “nebaidies, nāc”.
Un pēkšņi šķita tik viegli. Es nometu visu lieko un brīva iegāju ūdenī. Ūdens mani satika vēsos viļņos, un es izbaudīju vēsumu bez saspringuma kā nekad agrāk, necenšoties to salīdzināt ar siltumu. Šajos mirkļos saslēdzās jūra ar debesīm caur manu miesu un dvēseli. Un kā visskaistākajiem piedzīvojumiem, arī šim nav definējuma vārdu. Tikai būt. Tikai būt. Just.
*pārpublicēts no Facebook.com