Kā dzīvojam, tā arī braucam. Sociālpsiholoģe par Latvijas satiksmes kultūru ^{Apriņķis.lv}

“Europcar Latvija” ilggadējā pieredze Baltijas tirgū rāda, ka atšķirības satiksmes kultūrā un noteikumu ievērošanā visbiežāk kļūst pamanāmas tieši pie valstu robežām. Tomēr kaimiņvalstis savstarpēji labi pārzina šīs nianses. “Cilvēki ir pieraduši pie kaimiņu paradumiem, un satiksmes kultūra bieži kļūst par vienu no faktoriem, kas veido priekšstatus par kaimiņu tautu raksturiem.” norāda “Europcar” vadītājs Latvijā Vilis Bērziņš.

Mēs braucam, kā dzīvojam

Lai arī Latvijā nav veikti specifiski pētījumi, kas salīdzinātu braukšanas kultūru ar Lietuvu vai Igauniju, satiksmes paradumus var izprast caur plašāku sabiedrības uzvedības prizmu. Braukšana ir kā sabiedrības spogulis – uz ceļa mēs izpaužam tās pašas vērtības un normas, ko ikdienas dzīvē. Tas nav tā, ka, iekāpjot mašīnā, mēs pārtopam par citiem cilvēkiem. Ja sabiedrībā ir pieņemts ignorēt noteikumus vai būt pārlieku tolerantiem pret citu pārkāpumiem, tas parādās arī satiksmē.

Viens spilgts piemērs ir attieksme pret citu sodīšanu. Padomju laikos ziņošana par pārkāpējiem tika uzskatīta par nosodāmu. Šī sajūta saglabājusies arī mūsdienās – piemēram, autovadītāji brīdina viens otru par policijas posteņiem. Liekas, ka tā ir savstarpējās palīdzības izpausme, bet patiesībā tas kavē drošības uzlabošanu. Brīdinot, mēs faktiski atbalstām pārkāpumu kultūru.

No haotiskajiem 90. gadiem līdz šodienai

Pārmaiņas tomēr notiek. Deviņdesmitajos gados braukšana reibumā bija gandrīz norma – pēc ballītes neviens neiebilda, ja draugs sēdās pie stūres alkohola reibumā. Tagad tāda attieksme ir daudz retāka. Draugi un radinieki daudz biežāk iejaucas, aizrāda vai pat fiziski neļauj braukt.

Būtiski uzlabojumi notikuši arī statistikā – pēc stingrākiem drošības pasākumiem 2000. gadu sākumā avāriju un bojāgājušo skaits samazinājās. Tomēr joprojām sabiedrībā dzīvo tā saucamās “pieļaujamās normas” – piemēram, uzskats, ka pārsniegt ātrumu par 10–20 km/h ir pieņemami.

Emociju piesātinājums un empātijas trūkums – ne tikai uz ceļa

Satiksmes drošību ietekmē savstarpējā cieņa un empātija. Pētījumi rāda – jo mazāk sabiedrībā ir empātijas, jo vairāk agresīvas braukšanas. Ja uz ceļa es domāju, ka cits vadītājs mani apzināti provocē, es reaģēju dusmīgi. Diemžēl Latvijā šāda sajūta ir biežāka nekā daudzviet Eiropā.

Satiksmes kultūru nosaka ne tikai likumi un normas, bet arī vadītāju emocionālais stāvoklis. Mūsu braukšanu var ietekmēt jebkas – dusmas darbā, strīds mājās vai pat pārmērīgs prieks. Spēcīgas emocijas maina lēmumus pie stūres, bieži palielinot ātrumu vai risku līmeni.

Viens no izplatītākajiem riska faktoriem ir steiga. Kad cilvēks kavē, viņš koncentrējas tikai uz savu mērķi un nepamana citus satiksmes dalībniekus. Paradoksāli – mēs zinām, ka būs sastrēgums, bet reti izbraucam agrāk, lai to apietu.

Paaudžu un kaimiņvalstu atšķirības

Vai jaunākie vadītāji brauc drošāk? Statistika rāda, ka vīrieši vecuma grupā no 15 līdz 29 gadiem joprojām ir lielākā riska grupa. Jauniešu attieksme pret braukšanu reibumā ir stingrāka, tomēr ātruma pārsniegšana un riskanta apdzīšana saglabājas kā vecumposma īpatnība – tas ir vairāk saistīts ar pieredzes trūkumu un vēlmi pierādīt sevi, nevis ar konkrētu nacionālo kultūru.

Runājot par kaimiņvalstīm, jāatzīst – Igaunijas satiksmes kultūra būtiski atšķiras ar savu disciplinēto un strukturēto raksturu. Igauņu satiksmes psihologs Gunārs Meinhards norāda, ka, lai gan ne visi igauņi vienmēr brauc lēni, kopumā satiksmes vide tur ir mierīgāka un prognozējamāka, ko veicina gan ģeogrāfiskā tuvība Skandināvijai, gan efektīva uzraudzības sistēma. Stacionārie ātruma radari, regulāras alkohola pārbaudes un spēcīgas sociālās normas ne tikai disciplinē vadītājus, bet arī nostiprina sabiedrības kopējo attieksmi pret noteikumu ievērošanu.

Par lietuviešu satiksmes paradumiem jākomentē piesardzīgi, jo nav veikti tieši salīdzinoši pētījumi. Tomēr citviet reģionā bieži piemin, ka Lietuvas satiksme ir emocionālāka un dinamiskāka – ar straujāku paātrinājumu, biežākām apdzīšanām un nepieciešamību būt modram. Viens no spilgtiem piemēriem – atšķirīgā attieksme pret gājēju pārejām. Kamēr Igaunijā apstāšanās pie pārejas tiek uzskatīta par normu gan juridiskā, gan sabiedriskā nozīmē, Lietuvā autovadītāji šo normu ne vienmēr ievēro pat minimālā mērā.

Papildus uzvedības atšķirībām būtiska loma ir arī kontroles mehānismu dažādībā. Igaunijā galvenā uzmanība tiek vērsta uz fiksētajiem ātruma radariem, savukārt Lietuvā tiek ieviestas arī vidējā ātruma kontroles sistēmas, kas mēra braukšanas ātrumu visā posmā, nevis tikai konkrētā punktā. Šīs atšķirības nevar vienkārši nosaukt par sliktākām vai labākām – tās ir kultūras un paradumu kombinācija.

Prakse un profilakse – kā sagatavoties ceļam pāri robežām

Gan fakti, gan pieredze rāda – izpratne par vietējo satiksmes kultūru ir tikpat svarīga kā auto tehniskais stāvoklis vai derīga apdrošināšana. Tieši tas bieži vien atšķir drošu braucienu no riska pilnas situācijas. Tādēļ “Europcar” iesaka:

• pārbaudīt galamērķa satiksmes noteikumus un sodu sistēmu pirms brauciena;
• ievērot ne tikai likumu burtu, bet arī vietējās pieklājības normas uz ceļa;
• atcerēties, ka sodi par pārkāpumiem var tikt piemēroti arī pēc robežas šķērsošanas;
• plānot maršrutu un izvairīties no steigas, kas joprojām ir viens no biežākajiem negadījumu cēloņiem.