Andris Upenieks: Līdzi jušana ir jāsajūt un jākopj Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Vārda “empātija” saturs ir ne viens dziļš, bet arī ļoti smalks, trausls un jūtīgs. Tas ir vairāk nekā šī vārda definīcija, un, vienkārši sakot, empātija ir savas sirds spēja līdz līkstīm saprast un izjust otra sirdi. Tālab šeit divi atšķirīgi, bet tik vienādas apjausmas stāsti.
Klājās grūti. Mamma abus ar brāli audzināja viena. Pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi un kolhoza pusbada maize. Kādu vakaru mājās pārnāku tumsā. Mamma plēš skalus plīts iekuram. Uzreiz pamanu: mīļā mammīte klusi, slāpēti raud… Kas noticis? Viņa dabū grūtus vārdus pāri lūpām: maizītes nav… Abi ar brāli pēkšņi kļūstam lielāki: “Nu un tad? Mums nemaz negribas ēst!” “Bet rīt, parīt?” iešņukstas mamma. Jau no bērna kājas iemantotā uzņēmības sajūta nostrādā pati. Uzmundrinoši uzsaucu, lai nebēdā un gaida! Steigšus dodos uz kaimiņu mājām. Puskilometru garajā ceļā sparīgi domāju, ko lai saku. Tā arī neko neizdomāju. Svelošs kauns.
Pieklauvēju, eju iekšā. Degunā iesitas tikko ceptas maizes smarža. Kā tā smaržo! Saimniece Anniņa ar garo lizi no krāsns mutes laukā izvelk pēdējo rudzu klaipu, pārējie jau sarindoti uz galda. Anniņas tante, ieraudzījusi manu savādo, satraukto seju, mīlīgi pajautā: “Kas tad nu, Andrīt, lēcies?” Cenšos būt liels un atbildīgs: “Mums aptrūkās maizītes, mamma raud, un tad es izdomāju, ka jānāk man un jālūdz aizdot kādu gabaliņu.” Pēdējie vārdi gan nodreb, un manu vīrišķību atmasko pāris nepakļāvīgas asaras. “Nebēdā, puisīt! Nu kas tur būs no gabaliņa? Ņem visu kukuli!” Pateicos, bet, kad sāku murmināt par atdošanu, mīļi tieku izstumts laukā: “Skrien nu! Tikai neiegāzies kupenā!” Kājas nejuta zemi zem kājām! Tas bija mans pirmais liela vīra darbs!
Manos “Facebook” draugos ir Sarmīte Pīka. Ar viņas piekrišanu šeit īsti vietā stāsts, kuru viņa iztulkojusi no angļu valodas. “Kad man bija 13 gadu, manī mita slepens kauns. Mēs bijām tik nabadzīgi, ka bieži gāju uz skolu bez savas ēdiena kastītes. Starpbrīdī, kamēr mani klasesbiedri ēda savas pusdienas – ābolus, cepumus, sviestmaizes –, es sēdēju, izliekoties, ka neesmu izsalcis. Es paslēpu seju aiz grāmatas un centos neklausīties tukšā vēdera skaņās. Iekšēji tas sāpēja vēl vairāk, nekā varu to šobrīd aprakstīt. Tad kādu dienu viena meitene to pamanīja. Klusi, nevienam neafišējot, viņa man piedāvāja pusi no savām pusdienām. Man bija kauns, bet es tās pieņēmu. Nākamajā dienā viņa to izdarīja atkal. Un atkal. Dažreiz tā bija rulete, dažreiz ābols, dažreiz kūkas gabaliņš, ko bija uzcepusi viņas māte.
Man tas bija brīnums. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem es jutos ieredzēts. Tad kādu dienu meitenes skolā vairs nebija. Viņas ģimene pārcēlās, un viņa tā arī nekad neatgriezās. Katru dienu starpbrīdī es skatījos uz durvīm, cerot, ka viņa ienāks un apsēdīsies man blakus ar savu smaidu un sviestmaizi. Taču tas nenotika. Tomēr viņas iejūtību es nesu līdzi visu turpmāko dzīvi. Tas kļuva par daļu no tā, kas es biju.
Pagāja gadi. Es izaugu. Šad tad iedomājos par viņu, bet dzīve turpinājās. Taču vakar notika kaut kas tāds, kas lika man sastingt. Mana mazā meita pārnāca mājās no skolas un teica: “Tēt, vai vari rīt manā pusdienu kastītē ielikt divas uzkodas?” “Divas?” es pārjautāju, jo viņa nekad netiek galā ar vienu. “Tas ir domāts vienam zēnam manā klasē. Viņš šodien neēda. Es viņam iedevu pusi no savām pusdienām.”
Un es tur stāvēju, un šķita, ka laiks ir apstājies. Savā mazajā meitiņā es ieraudzīju meiteni no manas bērnības.
Izgāju uz balkona, lai meita neredzētu manas asaras, un skatījos debesīs. Atkal izdzīvoju savu izsalkumu, savu kaunu un pateicības prieku.
Tā meitenīte, visticamāk, nekad mani neatcerējās. Viņa nezināja, kādu satricinājumu manā bērna sirdī viņa radīja. Bet es nekad viņu neaizmirsīšu. Jo viņa man iemācīja, ka pat mazākais iejūtības žests var mainīt kāda turpmāko dzīvi. Un tagad es zinu: kamēr mana meita dalīs savu maizi ar citu bērnu, iejūtība dzīvos.”