Nolietotās elektrotehnikas šķirošana Latvijā: vai iedzīvotāju paradumi mainās?

Latvijas iedzīvotāju paradumi šķirot nolietotās elektroiekārtas uzlabojas, taču vēl atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa. 2022. gadā uz vienu iedzīvotāju pārstrādājām vidēji 10,6 kg šādu ierīču, kamēr Eiropas rādītājs bija 11,2 kg. Igaunijā un Lietuvā tie bija vidēji 7,6 kg. 2024. gada aptauja rāda: regulāri šķiro tikai 44 procenti iedzīvotāju, un kopējais e-atkritumu apjoms kopš 2016. gada pieaudzis no 18 līdz 24 tūkstošiem tonnu.

Aiz šiem skaitļiem slēpjas reālas tonnas atgūstamu materiālu. Esam uz pareizā ceļa, taču vēl jāpanāk, lai sašķirotais nonāktu pārstrādē, nevis izgāztuvē.

Jaunieši vecumā no 18 līdz 34 gadiem šķiro aktīvāk, jo informācija un pakalpojumi ir tikai dažu klikšķu attālumā, savukārt cilvēkiem virs 55 biežāk pietrūkst skaidru norāžu un praktiskas palīdzības. Pilsētnieki galvenokārt izmanto nodošanas punktus pie veikaliem vai tirdzniecības centriem, taču laukos vairāk paļaujas uz pašvaldību rīkotajām akcijām un mobilajām savākšanas dienām.

Kopumā šādai sistēmai vajadzētu būt lokālizētai un pārdomātai: blīvi apdzīvotās teritorijās – ērti pieejamiem pieņemšanas punktiem, retāk apdzīvotās – iepriekš pieteiktiem maršrutiem un regulāriem grafikiem. Vienā teikumā – ja vēlamies uzlabot paradumus, jāpielāgo sistēma cilvēkam, nevis cilvēks sistēmai.

Pēdējos divos gados gan situācija ir strauji uzlabojusies: uzņēmumi, tostarp “Metalekspo”, paplašinājuši savākšanas tīklu, tāpat ES fondu projekti ar skaidriem nosacījumiem veicinājuši nepieciešamās infrastruktūras izbūvi.

Lai vēl vairāk vecās elektroierīces pārvērstu vērtīgos izejmateriālos, jānovērš vairāki “pudeles kakla” šķēršļi. Daļai iedzīvotāju joprojām pietrūkst skaidras un saprotamas informācijas par to, kur un kādas elektropreces iespējams nodot, kā arī par to, ko konkrētais pieņemšanas punkts faktiski pieņem. Tāpēc izglītojošas iniciatīvas, piemēram, kampaņa “Laiks šķirties”, ir būtiskas, lai veicinātu iedzīvotāju izpratni un atbildīgu rīcību, kā arī mazinātu dažādas radušās bažas par nodošanas procesu un iespējām.

Cilvēki saskaras ar neērtiem pieņemšanas punktu darba laikiem un lielu attālumu līdz tiem. Lielgabarīta tehnikai trūkst praktiska atbalsta – palīdzības no dzīvokļa līdz transportam, iepriekšēja pieraksta, kas ļautu plānot izvešanu, un vienkārši pietiekami ietilpīgu konteineru. Arī analītikai nepieciešamie dati ir nepilnīgi – nav vienotas sistēmas, kas rādītu savākto apjomu, kvalitāti un atkārtotas izmantošanas īpatsvaru. Ja vēlamies paradumu maiņu paātrināt, jākoncentrējas tieši uz šiem jautājumiem.

Nākamie soļi ir viegli iztēlojami, bet to īstenošana dzīvē prasīs konsekventu darbu. Lai nodrošinātu pieejamu un ērti lietojamu infrastruktūru, jāapvieno skaidri nodošanas noteikumi ar pārdomātu informāciju, kas parāda – kur nodot, ko pieņems un kas ar ierīci notiks tālāk.

Ārvalstīs šajā jomā darbojas gan “pātagas”, gan “burkāna” principi, taču interesants piemērs pozitīvai motivācijai ir “Repair Café” kustība, kas sākusi darboties arī Rīgā. Pēc būtības tā ir sabiedriska kustība, kas piedāvā iedzīvotājiem salauztas elektroierīces, velosipēdus, apģērbu un citus priekšmetus salabot. Šādas darbnīcas samazina atkritumu daudzumu, paildzina lietu dzīves ciklu, māca praktiskas prasmes un stiprina kopienas sajūtu, veicinot domāšanu “salabo, neizmet”.

Nolietoto elektroiekārtu nodošanai pārstrādē jākļūst par modes lietu, taču tas nebūt nenozīmē, ka ieguvumi ir dekoratīvi vai performatīvi – tie ir visnotaļ izmērāmi. Jo vairāk ierīču nonāk remontā, atjaunošanā un pārstrādē, jo mazāk bīstamo vielu nonāk vidē, jo mazāk jaunu izejvielu jāiegūst raktuvēs, jo mazāk CO₂ rodas gan atkritumu sektorā, gan ražošanas procesā. Vienlaikus aug vietējā vērtība – darba vietas remontā un pārstrādē, loģistikas un digitālo risinājumu inovācijas, lielāka iedzīvotāju uzticēšanās.

Vecās iekārtas nav atkritumi – tie ir resursi, kas gaida izņemšanu no pieputējušās atvilktnes un nokļūšanu atpakaļ apritē.