Harijs Zemītis Ādažos: Lielākais mākslas darbs ir Valdorfa skolas vide ^{Apriņķis.lv}

– Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā jūs strādājat faktiski kopš tās dibināšanas. Vai tad arī notika jūsu pirmā iepazīšanās ar Valdorfa pedagoģiju?

– Tas notika nedaudz agrāk. Tad vēl strādāju valsts skolā Zvejniekciemā. Ar Valdorfa pedagoģiju iepazīstināja vācu pasniedzēji, kuru kursus es apmeklēju, tomēr tad es vēl nekļuvu par skolotāju. Pagāja gads, un mani uzaicināja uz Ādažu Brīvo Valdorfa skolu. Kāda skolotāja ģimenes apstākļu dēļ pameta darbu, tāpēc skolai bija nepieciešami papildspēki. Uzreiz sāku strādāt un intensīvi darīju visu, lai iemācītos, kas ir Valdorfa pedagoģija.

Strādājot valsts skolā, es nevaru vienkārši atnākt šeit un turpināt darbu. Visur vajadzētu strādāt ar pilnu atdevi, tomēr manī bija sajūta, ka šeit ir lielāka personiskā atbildība. Šeit nav direktora tādā izpratnē, kā tas ir valsts skolā. Visu skolotāju kopējā sadarbība veido kopumu [Valdorfa skolās nav klasiskās hierarhijas un direktora, bet ir skolotāju kolēģija, kurā ir visi skolotāji, un katrs skolotājs par kaut ko atbild. Ādažos skolotāju kolēģiju vada Harija sieva Inga, – aut.]. Katram ir kāds atbildīgs postenis vai nozare, par kuru viņš uzņemas atbildību. Varbūt tas ir tas, kas šeit man sākumā radīja to izteikti atšķirīgo sajūtu.

– Jūsu nozare ir rokdarbi un amatniecība?

– Manā pārziņā ir māksla un rokdarbi. Dažus gadus esmu studējis inženierzinības, bet neesmu pabeidzis. Pastudēju divus gadus un sapratu, ka māksla un kultūra man ir tuvāka. Toties tagad es arī no mājas būvniecības kaut ko zinu, jo kādu laiku nostrādāju arī par palīgu arhitektu birojā. Tagad es strādāju par mūsu skolas projektu arhitektu palīgu. (Smejas.)

– Jūs minējāt, ka inženierzinības nepabeidzāt. Kas esat pēc profesijas?

– Esmu pedagogs, kultūras vēsturnieks un gleznotājs. Papildu izglītība man ir Valdorfa pedagoģijas seminārs, kas šeit notika pirms divdesmit pieciem gadiem. Pēdējā izglītība – esmu pabeidzis fizikas skolotājus, lai varētu skolēniem mācīt arī šo priekšmetu. Fiziku šeit sāk mācīt gadu agrāk nekā citur, jo mums šķiet, ka dabaszinību priekšmetus bērns var saprast jau šajā vecumā, bet, protams, pirmajā gadā mēs vēl neaizejam aprēķinos un formulās. Tā ir lielā mērā darbošanās – pētīšana, skatīšanās, aicināšana bērnam iemācīties skatīties un analizēt. Valdorfa skolā mēs reizēm sakām, ka tas ir viens no posmiem, kurā ļoti pamatoti iemāca saturīgu rakstīšanu, jo bērnam ir jāraksta par reāli notiekošiem procesiem, lietām un objektiem. Skolotājs kontrolē, cik precīzi tu izsakies par to, ko redzi.

– Pirms vēl nebijāt apmeklējis kursus pie vācu pasniedzējiem, vai jūs zinājāt, kas ir Valdorfa pedagoģija?

– Valdorfa pedagoģija Latvijā atnāca līdz ar neatkarību – padomju režīmā tādas nebija. Eiropā tai, protams, bija jau daudzu gadu vēsture [pirmā Valdorfa skola dibināta 1919. gadā Štutgartē Vācijā, – aut.]. Atmodas laikā es biju tikai mazliet vecāks par divdesmit gadiem un par pedagoģijas vēsturi Eiropas līmenī nebiju domājis. Es biju pētījis humānisma idejas, man ļoti patika filozofija, bet humānisma ideju pētniecībā es nebiju sastapies ar Valdorfa pedagoģiju.

– Ar sievu, kas strādā kopā ar jums, arī iepazināties darbā?

– Nē, ar sievu esmu pazīstams jau kopš septītās klases. Viņa gan bija vienu klasi augstāk. (Smaida.) Mācījāmies blakus klasēs, bet starpbrīži tika pavadīti gaiteņos kopā. Kopā dejojām – piecus gadus sadejojām. Mums abiem patīk literatūra, patīk lasīt. Mums ir trīs bērni un jau seši mazbērni.

– Jūs ilgus gadus strādājat Ādažos, bet dzīvojat Zvejniekciemā. Vai tā ir jūsu dzimtā puse?

– Jā, tā ir senču zeme. Es gan nedzīvoju tieši tajā pašā mājā, kur mani senči, bet sievas senču mājā. Mana vieta ir Skulte, viņai Zvejniekciems, tie ir divi blakus ciemi. Abu ciemu skolēni mācās Zvejniekciemā. Man kā Zvejniekciema iedzīvotājam dažkārt jautā, kas notiek Zvejniekciemā, bet man nav ko atbildēt, jo es visu dienas gaišo laiku esmu Ādažos. Un tāda ir mana ikdiena jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.

Tā ir tā burvība. Katru rītu sēžos mašīnā un braucu trīsdesmit kilometrus turp un trīsdesmit atpakaļ. Iesākumā braucu viens, tad pievienojās meita, vēlāk dēls un sieva, un pienāca laiks, kad šurp braucām visa ģimene vienā mašīnā. Kad abas meitas un dēls beidza skolu, palikām ar sievu divi braucēji, bet tagad palēnām mašīnu sāk piepildīt mazbērni, kuri arī mācās Valdorfa skolā. Kaut kādā mērā sevi uzskatu par ādažnieku, jo man ir vieglāk pateikt, kas notiek Ādažos, nevis Zvejniekciemā. (Smejas.)

– Cilvēkiem, kas nav saistīti ar jūsu pārstāvēto izglītības novirzienu, varētu būt dažādi mīti saistībā ar to. Kā jūs pats raksturotu Valdorfa pedagoģiju?

– Tā ir joma, kur ļoti interesējas par skolēnu un mēģina saprast, kāds katrs skolēns ir, lai viņam būtu vieglāk dzīvē realizēt sevi. Mēs kārtojam tādus pašus eksāmenus kā pārējās skolas. Saturs ir tāds pats, bet ir atšķirīga apmācība. Dabaszinības mēs mācām vienu gadu agrāk, bet lasīšanu cenšamies nesasteigt. Mums nav tik liela uzsvara, ka jau pirmajā skolas dienā skolēnam jāatnāk un jālasa. Mēs gribam ļaut bērnam viņa bērnības posmu līdz skolai paspēlēties. Atrast sevi un to, kas viņam patīk. Ja mēs viņam nemaz nedodam brīvo laiku un iespējas, viņi nokļūst gaļasmašīnā, kur tiek salauzti. Kad viņi tiek ārā no skolas, sāk mainīt sevi, atrod trīsdesmit gados jaunu darbu. Ir bijusi tāda sistēma, kas nav palīdzējusi viņiem atrast atbilstošāko nodarbošanos.

– Pie jums katrā vecumposmā tiek strādāts ar atšķirīgiem materiāliem.

– Jā, un tam ir izskaidrojums. Lai akmeni kaltu, ir vajadzīgs fizisks spēks, kas, protams, ir vidusskolas posmā. Taču, ja akmenim trāpa nepareizā vietā, tas saplīst, līdz ar to svarīgs ir ne tikai fiziskais spēks, bet arī dzīves pieredze. Maziem bērniem ir jādod kāds mīksts un silts materiāls, ko viegli apstrādāt, piemēram, vasks. Mēs mēģinām dot dažādus materiālus, lai viņiem būtu iespēja tos iepazīt, saprast, kā ar tiem strādāt. Man absolventi ir stāstījuši: “Man vīrs mācījās parastajā skolā, bet es – Valdorfa skolā. Ja kaut ko vajadzēja darīt mājās, man nebija problēmu – vai tas bija koks, metāls, urbis… Biju strādājusi ar visiem materiāliem, visiem rīkiem.” Pie mums nav specializācijas vienā noteiktā materiālā vai jomā  – tā ir iepazīstināšana ar visiem materiāliem un rīkiem.

– Jūs ļaujat brīvi darboties, un neviens darbs, ko bērns dara, nav nepareizs?

– Netiek dota brīva iespēja izpausties. (Smejas.) Tiek piedāvāti rīki, joma, vieta, un varētu šķist, ka tas ierobežo, bet nē – mēs mācām viņam izdomāt, kā strādāt konkrētajā situācijā. Tas nav tā, ka viņš dara, ko grib. Mēs mēģinām atrast katram bērnam savu pieeju, kā nonākt līdz rezultātam, bet tas neizslēdz to, ka mums ir jāiet ļoti dažādi ceļi. Mēs nedrīkstam uzspiest savu viedokli, un tas ir grūti, jo reizēm tu redzi, kā varētu iet mazliet vieglāk un ātrāk. Bērns var izvēlēties ilgāku un grūtāku ceļu, bet tad viņš gūst lielāku pieredzi. Visam ir vajadzīgs laiks. Ja es mācu mākslu, kā es varu radošo procesu uzspiest? Māksla – tā ir vislielākā brīvība.

Visiem procesiem var piedēvēt krāsas un formas. Kad es bērnam iemācu priekšstatus par krāsu, formu un vēl dažādiem procesiem, ko var modernajā, laikmetīgajā mākslā realizēt, viņi pavisam citādāk sāk skatīties uz mākslu. Un citādāk rada. Reizēm saka, ka jāstrādā mākslinieciski, bet tas nenozīmē ņemt zīmuli, krāsas, akmeņus, zāģus. Mākslinieciski strādāt var arī ar ķīmiskiem elementiem – radoši, sajūtoši. Caur šīm radošajām un sajūtošajām lietām bērns daudz labāk atceras, nekā sēžot pie grāmatas un lasot. Desmit reižu lasot un mēģinot atcerēties, ne vienmēr tas paliks atmiņā, bet, ja bērns ar savām rokām ir sataustījis materiālu vai sajutis smaržu, tas paliek uz visu mūžu.

– Savulaik jūs esat izgatavojis arī bērnu koka rotaļlietas. Starp jūsu darbiem ir arī krietni lielāki objekti. Kurš darbs jums pašam ir vistuvākais?

– Vai tad jūs neredzat, pie kura man acis mirdz? (Smejas.) Kad es pirmās klases vecāku sapulcē izstāstīju, kas ir Valdorfa skola un kā mākslas mijiedarbojas ar pārējiem priekšmetiem, viņi teica: “Es gribētu savu bērnu sūtīt pie jums gleznošanā. Un kāpēc jūs neesat klases audzinātājs? Bet varbūt jums ir mākslas darbi, ko mēs varētu redzēt?” Redziet, visa mana diena paiet šeit, vislielākais mākslas darbs ir skolas vide, skolas objekti, arī šie pauguriņi, pie kuriem nākas pieradināt apkārtējos. Vieglāk jau ir radīt gludu apkārtni, bet tā pirmā pieredze, kad, bērnudārzam veidojot kuģi, es mēģināju ap smiltīm izveidot viļņus un apaudzēt ar zāli un pamanīju, ka bērni apstājas pie šiem viļņiem, – tas bija kaut kas tāds… Šis reljefs bērniem iedod pavisam citu pieredzi un sajūtu. Sapratu, ka tas ir būtiski videi, kur bērni mācās.

Kad izveidojām šo pauguru, daudzi domāja, ka tas ir paredzēts, lai pār to brauktu ar riteni. Patiesībā šī ir akustiskā un vizuālā robeža starp bērnudārzu un skolu, jo bērniem nav jāredz, kas notiek skolā, un nav jādzird tas troksnis, kāds dažkārt šeit ir. Bērniem jābūt klusākai videi.

– Kādas tendences ir ar jūsu skolas izvēli – vai bērnu ir vairāk?

– Jā, mēs nekad nedomājām, ka mums būs paralēlklases. Ar laiku sapratām, ka nevaram paņemt vairāk par trīsdesmit bērniem. Nezinu, kā ir bijis iepriekš, bet pašreizējās tendences rāda, ka cilvēkiem šādu skolu vajag. Agrāk bija nezināšana, šaubas, dažādu tenku uzklausīšana. Vieniem ļoti patika, citiem nepatika. Parasti, kad ar cilvēkiem par Valdorfa pedagoģiju parunā, viņi gūst pavisam citu iespaidu. “Paldies, ka mums pastāstījāt! Varbūt es savu bērnu arī gribētu sūtīt jūsu skolā,” šie cilvēki parasti atbild.

Parasti muļķības par Valdorfa pedagoģiju runā tie, kas par to neko nezina. Bieži vien varbūt vārds “brīvā” vedina uz secinājumu, ka tur atļauj darīt visu, ko grib. Tā ir brīvība no politikas un varas. Politiķu neiejaukšanās skolotāju un psihologu darbībā. Un arī valstiskā līmenī to nevajadzētu darīt, jo, tiklīdz atnāk jauna partija, tā no 1. septembra ir pavisam citi uzstādījumi pedagogiem.

– Pirms dažiem gadiem skola nosvinēja trīsdesmit gadu jubileju. Ņemot vērā to, ka gandrīz visus šos gadus jūs esat šeit bijis, – kā mainījusies skolas vide?

– Kā jau runājām, skola visu laiku ir augusi – skolēnu, pedagogu, telpu skaits. Mums ir ļoti liels prieks, ka pie mums nāk strādāt ne tikai skolotājas, bet arī skolotāji. Reizēm aizejot uz kādu citu skolu, tu redzi, ka tur ir tikai skolotājas. Otrs prieks par mūsu pedagogiem – nav uztraukuma, ka, mums, “vecajiem” Valdorfa pedagogiem, dodoties pensijā, nebūs, kas turpina šo izglītību. Mums blakus strādā jauni skolotāji. Tas nozīmē, ka mēs ļoti viegli varēsim aiziet, ar sajūtu, ka Valdorfa pedagoģija turpināsies. Mēs redzam jaunos pedagogus! Un viņi ir spēcīgi un ar lielu strādāt gribu. Mums skolotāju netrūkst.

– Kā atšķiras šāda tipa skolas Latvijā un pasaulē?

– Pirmkārt, mums ir tikai trīsdesmit gadu pieredze, kamēr skolām pasaulē – jau ap simt gadu un vairāk. Tas nozīmē, ka viņiem izglītības darbinieku potenciāls ir lielāks – viņi var būt mentori un palīdzēt esošajiem un jaunajiem skolotājiem. Mēs arī aicinām ciemos speciālistus no pasaules, mums ir liela atsaucība no Vācijas, Nīderlandes, Norvēģijas – pie mums brauc pieredzējuši pedagogi, un arī mēs braucam pie viņiem. Tas ir skaists mirklis, kad skolotāji atgriežas no semināriem – viņi ir atveduši jaunu pasauli, grib realizēt daudz jaunu, labu lietu. Veidojas interesanti kopprojekti, piemēram, nesen mūsu skolā valodu projekta ietvaros bija uzvedums, kurā runāja un dziedāja četrās valodās. Līdzīgā projektā paši dosimies uz Vāciju.

– Īsi pirms jūs saņēmāt balvu, kopā ar saviem audzēkņiem bijāt Tanzānijā. Kā izvēlaties vietas, uz kurām doties?

– Es pārsvarā strādāju vidusskolā. Jauniešiem šajā vecumā ir jāgūst sociāla pieredze, lai izveidotu savas attiecības ar apkārtējo pasauli. Tāpēc tiek veidoti projekti ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Un primāri šie pasaules projekti ir saistīti ar mācību priekšmetiem. Piemēram, pamatskolā mēs braucam uz kalniem, lai mācītos mineraloģiju un ģeogrāfiju. Vidusskolā mēs dodamies uz dažādām valstīm, lai tur apgūtu kultūras vēsturi: desmitajā klasē tās ir antīkās kultūras, vienpadsmitajā klasē – renesanse, baroks, klasicisms, divpadsmitajā klasē jau vajadzētu atrast laiku laikmetīgām studijām, modernismam.

Antīkās kultūras mēs pētām Kiprā, kur ir senie arheoloģiskie parki no Romas, Grieķijas un Bizantijas laikiem. Projektu Kiprā mēs parasti noslēdzam ar Bizantijas ikonu gleznošanu. Divas dienas esam klusumā un gleznojam. Kas attiecas uz Āfriku – tas nav viegls projekts, jo visas skolas laikā vecāki krāja finanses, lai to varētu realizēt. Viens no kāda skolēna vecākiem dzīvo Āfrikā, līdz ar to ir saikne ar šo zemi. Atradām tur Valdorfa skolu un iespēju doties uz to.

Viens no uzdevumiem ir sociālā prakse skolā. Mēs piedāvājam bērniem, ka viņi var kādam cilvēkam palīdzēt. Nolēmām palīdzēt tieši šai Valdorfa skolai, jo tur ir diezgan lielas problēmas ar mācību telpām, mācību līdzekļiem. Devāmies tur un uztaisījām viņiem rotaļlaukumu. Paši vedām uz turieni savus darba instrumentus, daudzas būvniecības procesā nepieciešamas lietas un priekšmetus, jo viņiem tur uz vietas tādu nebija. Pērn rudenī bijām tur vēlreiz, lai atjaunotu klases telpu. Parasti visi projekti notiek sadarbībā ar Valdorfa skolām visā pasaulē. Tanzānieši pie mums vēl nav bijuši.

– Ir plānots, ka viņi varētu atbraukt arī pie jums?

– Jā, viņi labprāt gribētu redzēt mūsu skolu. Kad viņi to redzēja fotogrāfijās un video, viņi ievēroja, cik bagātīgas ir skolēnu un skolotāju emocijas, cik viņi ir atvērti. Kad mūsu bērni ir pabijuši praksē, strādājot desmit dienas no rīta līdz vakaram, vēlāk viņi apgalvo, ka tā ir viena no lielākajām dzīves pieredzēm, ko viņi ir guvuši. Turklāt bērni dzīvo ģimenēs, nevis viesnīcās, līdz ar to viņiem ir dubulta pieredze. Viņi atgriežas Latvijā ar pavisam citu skatījumu uz pasauli.

– Turpinot tēmu par pasauli, vēlos uzdot jums filozofiskāku jautājumu. Valdorfa pedagoģijas aizsācējs Rūdolfs Šteiners uzskatīja, ka kari nav tikai politiski vai ekonomiski konflikti, bet gan cilvēces garīgās attīstības krīzes izpausmes. Vērojot pasaulē notiekošo, ko mēs varam secināt par mūsu garīgo stāvokli?

– Ne tikai Šteiners, bet arī daudzi citi tajā laikā [Šteiners dzīvoja no 1861. līdz 1925. gadam, – aut.) attīstīja humāno pedagoģiju. Viņi uzskatīja, ka cilvēks jāattīsta daudzpusīgi – viņa gars, fiziskais ķermenis un prāts. Šteiners savā antroposofiskajā mācībā īpašu uzmanību pievērsa cilvēka trīs dvēseles spēkiem: jūtām, prātam un gribai. Ja cilvēks tiek attīstīts harmoniski, tad man ir sajūta, ka vajadzētu būt lielākam līdzsvaram. Indiešu filozofijā ir teiciens par laika riteni, kur visiem spieķiem jābūt vienādā garumā, tad arī dzīve rit normāli. Ja kāds no tiem būs garāks, cits īsāks, tad sanāks tikai tāda kluburēšana vai tas salūzīs.

Šteiners pats bija daudzpusīgs – viņš rakstīja gan par pedagoģiju, gan par lauksaimniecību, reliģiju, medicīnu un arhitektūru. Šteineru piemin arī arhitektūras vēsturē. Pasaulē ir attīstījušās aptuveni tūkstoš Valdorfa skolu, gandrīz visās pasaules valstīs, turklāt diezgan strauji šādas skolas attīstās arī Ķīnā. Tādējādi tuvākajā laikā progresija var būt ne tikai par dažām, bet pat dažiem simtiem skolu vairāk.

Karš ir egoisms un varaskāre, vēlme kādu pakļaut. Kādreiz olimpisko spēļu laikā tika pārtraukti visi kari. Redz, ka tā varēja. Toreiz gan uz pasauli skatījās citādāk, tās bija pavisam citas sajūtas un domāšana. Izglītotam cilvēkam nebija specializācijas, bet bija jāapgūst visas jomas.

– Kas vēl bez Valdorfa pedagoģijas jūs aizrauj?

– Kādus desmit gadus diezgan aktīvi esmu fotografējis. Pērn arī skolā ieviesām foto un video apmācību. Līdz ar to mana aizraušanās tāpat ir ienākusi skolā. Man ir bijis daudz izstāžu, bet tagad es varu skatīties, kā bērni rada fotogrāfijas un veido video. Vēl man nenormāli patīk lasīt Šteineru. (Smejas.) Vēl bez Šteinera? Pēdējā grāmata laikam ir Māra Bērziņa “Svina garša”. Liku lasīt to skolēniem, un nācās izlasīt arī pašam. Šķiet, kāds no vecākiem teica, ka tā nav laba lasāmviela mūsu bērniem. Man nācās pārliecināties – vienā naktī izlasīju šo grāmatu. Un vēl, lai es ar skolēniem varētu pilnvērtīgi doties kādā ārzemju braucienā, protams, lasu grāmatas par vietām, kuras plānots apmeklēt. Daudz laika aiziet speciālās literatūras studijās.

– Jūs esat bijis daudzviet, bet vai ir kāda pilsēta, kas jums ir īpaši tuva?

– Jā, Barselona. Vecāku sapulcēs esmu teicis, ka visiem vienreiz mūžā būtu jāredz Antonio Gaudi “Sagrada Familia”. Otra pilsēta ir Nica, uz kuru nolēmu braukt viena gleznotāja dēļ. Tur atrodas Marka Šagāla Nacionālais muzejs. Pēc tam es atklāju, ka tur ir arī Pablo Pikaso, netālu – Monako – arī Frānsisa Bēkona muzejs, skaista modernās mākslas galerija. Nica ir mākslas mīļotāju meka!

– Starp citu, vai Valdfora skolas skolēni lasa vairāk?

– Nevaru salīdzināt, bet varu izteikt apgalvojumu, ka skolā lasa. Mana vecākā mazmeitiņa, kura iet sestajā klasē, lasa dienu un nakti, sēž biezās grāmatās. Turklāt viņa ne tikai pati lasa, bet arī ļoti iedvesmojas no tā, kas notiek mācību stundās. Redzēs, kā būs ar pārējiem mazbērniem. Mani mazbērni un būšana ar viņiem kopā ir tas, kas mani ikdienā visvairāk iepriecina. Viņiem arī patīk, ka es ar viņiem praktiski darbojos, un tā praktiskā darbošanās bērniem paliek sajūtās. Mēģinām ne tikai paši ceļot, bet ņemt ceļojumos līdzi arī mazbērnus.