Anniņa, kas māca glābt Apriņķis.lv
- Autors: Anna Lejiņa
Manekens aizvien tiek uzlabots. Foto – pixabay.com
Traģiskais notikums, kad cilvēks šovasar nomira, jo viņu nesāka laikus atdzīvināt, izgaismojis vairākas nepilnības – lai gan slimnīca bijusi ar roku sasniedzamā attālumā, no tās neviens neieradās palīdzēt, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes atbrauca novēloti, tāpēc ka bija izsaukumos citviet, bet klātesošie neprata vai baidījās sniegt pirmo palīdzību. Ne visi uzdrošinās reanimēt, un vai vajadzētu pārmest cilvēkam, kurš to nekad nav darījis un pat teoriju nezina? Tomēr nav tā, ka pirmo palīdzību spētu sniegt tikai mediķi.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mājaslapā ir informācija, ka Latvijā ik gadu zināšanas pirmajā palīdzībā iegūst vairāk nekā 40 000 cilvēku. Tāpēc varam sacīt, ka daudzas nāves būtu novēršamas, ja klātesošie prastu un uzdrošinātos sniegt pirmo palīdzību. No otras puses, daudzas nāves jau tikušas novērstas, jo klātesošie prata un uzdrošinājās sniegt pirmo palīdzību.
Cerība uz ātrāku palīdzību
Pēc Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķu novērojumiem, pirms gadiem pieciem cilvēku gatavība sniegt pirmo palīdzību bijusi dažāda, tomēr pēdējos gados biežāk nākas pieredzēt situācijas, kad, pateicoties līdzcilvēku rīcībai, ir izdevies novērst smagas sekas vai pat glābt cilvēka dzīvību.
Nupat Latvijas Televīzijas raidījumā “De facto” Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule sacīja: lai uzlabotu reaģēšanas laiku un palielinātu izredzes izglābt dzīvības, dienests plāno ieviest pirmā reaģētāja tīklu. Šajā sistēmā īpaši apmācīti brīvprātīgie – ģimenes ārsti un citu profesiju pārstāvji, kā arī vietējie iedzīvotāji – saņemtu izsaukumu uz savu viedpulksteni un sniegtu pirmo palīdzību līdz brīdim, kad ierodas mediķu brigāde. Šāda pieeja varētu būt īpaši efektīva attālos reģionos.
Apmācību sistēma jau pastāv
Lai gan Lienes Cipules ideja ir dzīvības potenciāli glābjoša, Latvijā jau pastāv plaša pirmās palīdzības apmācību sistēma. Apmācības tiek organizētas visā Latvijas teritorijā atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 557 “Par apmācību pirmās palīdzības sniegšanā”. Sertificēti pirmās palīdzības kursi ir jāiziet topošajiem autovadītājiem, medniekiem, apsardzes un izglītības darbiniekiem, kā arī citu profesiju pārstāvjiem. Šie kursi sniedz praktiskas iemaņas, kas ļauj cilvēkiem ne tikai palīdzēt sev, bet arī nebaidīties sniegt palīdzību citiem.
Iepazīšanās ar Anniņu
Lai cik svarīga būtu pirmās palīdzības teorija, īstā izpratne rodas tikai praksē. Un kā gan labāk apgūt dzīvību glābjošas iemaņas, ja ne ar īpaši tam paredzētu mācību palīgu – manekenu. Jā, tieši tā – viens no galvenajiem “pacientiem” šajās apmācībās ir leģendārā Anniņa, kuru daži dēvē par visbiežāk skūpstīto meiteni pasaulē.
Mana iepazīšanās ar Anniņu notika pirms vairākiem gadiem pludmalē. Tālumā pie jūras pamanīju rosību, piegāju tuvāk, un izrādījās, ka mediķi māca ikvienu interesentu, kā sniegt pirmo palīdzību. Tās nebija padziļinātas apmācības, tomēr uz ātru roku šādas tādas prasmes varēja apgūt arī dažu minūšu laikā. “Vai piedalīsieties?” jautāja viens no mediķiem. “Protams!” attraucu, ne mirkli nešauboties. “Parādīsim, kā atdzīvināt cilvēku,” viņš lietišķi sacīja.
Nodomāju, ka iegūtās prasmes varētu dzīvē noderēt. Bet kur tad cilvēks? “Cilvēka nav, mums ir manekens – Anniņa,” viņi norādīja uz gumijas veidojumu bez kājām. Droši vien tā nebija gumija, bet kāds cits – smalkāks – materiāls, taču man lielākā daļa ķīmijas zināšanu bija pagaisušas. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki visu izstāstīja, parādīja, un pienāca brīdis man ķerties pie lietas.
Centos, cik varēju, līdz atskanēja: “Apsveicu!” Priecīga izslējos. Viens no mediķiem uzreiz aukstasinīgi piebilda: “Jūsu paciente ir mirusi!” Kā tad tā? Izrādās, biju turējusi aizspiestu Anniņas degunu visu laiku, kamēr elpināju no mutes mutē.
Nezināmā no Sēnas
Toreiz nevaicāju, kāpēc reanimācijas vai pirmās palīdzības manekenu sauc Anniņa. Citās valodās viņas vārds skan līdzīgi: Enne, Anne, Annija...
Izrādās, 19. gadsimta izskaņā upē netālu no Luvras atrasta aptuveni sešpadsmit gadus veca meitene. Uz viņas ķermeņa nebija vardarbības pēdu, un cilvēki pieļāva, ka jaunā būtne noslīcinājusies Sēnā. Tiem laikiem ierastā kārtībā ķermeni novietoja morga skatlogā, cerībā, ka kāds atpazīs. Diemžēl tā nenotika.
Savukārt patologanatoms nav spējis palikt vienaldzīgs, redzot noslīkušās meitenes mierpilno, bezrūpīgo smaidu. Viņš lūdzis atļauju noņemt viņas pēcnāves masku ģipsī, kam dots nosaukums “Nezināmā no Sēnas”. Arī tā novietota vispārējai apskatei – joprojām ar cerību, ka kāds par šo cilvēkbērnu varēs kaut ko pastāstīt.
Tā ir viena leģenda par seno notikumu. Kāda cita vēsta, ka tā ir masku veidojušā tēlnieka meitas seja. Un viņa nav ne slīkusi, ne slīcinājusies.
Miljoniem dzīvību glābēja
Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā Sēnā noslīkušās meitenes seju saņēma manekens, ar ko kardiologi un citi trenēja iemaņas rīcībai ārkārtējos apstākļos. Tāpēc šī ir “visvairāk skūpstītā seja pasaulē”, jo izglābusi miljoniem cilvēku. Manekens ar mierpilnās sejas atveidu tiek izmantots, lai apmācītu pareizi sniegt pirmo palīdzību. Iedomāsimies, kā justos apmācāmais, ja viņam nāktos elpināt manekenu ar šausmās sastingušu grimasi. Mūsdienās Anniņa gan izskatās kā nekatrās dzimtes būtne – neatgādina ne sievieti, ne vīrieti.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad medicīnas studenti sāka praktizēties reanimēt, bija skaidrs, ka vajadzīgs dabiska izmēra un iespējami dabiska materiāla sirds un asinsvadu reanimācijas manekens, lai studenti nesalauztu ribas cits citam. To spēja nodrošināt norvēģu rotaļlietu ražotājs Āsmunds Lerdāls, kurš bija redzējis gleznas “Nezināmā no Sēnas” reprodukciju kāda radinieka mājās un nolēma izveidot manekenu ar noslīkušās jaunietes seju.
Viņu uz to mudināja personiska traģēdija – vecākā meita nomira slimnīcā iegūtas infekcijas dēļ, bet dēls gandrīz noslīka. Āsmunds Lerdāls viņu izglāba, turot aiz kājām un cenšoties izdabūt ūdeni no plaušām. Rotaļlietu ražotājs izlēma rīkoties, lai mediķi spētu glābt dzīvību citiem, mācoties, kā pareizi atdzīvināt cietušos, izmantojot cik vien iespējams reāli veidotu manekenu. Viņš izvēlējās sievietes seju, jo uzskatīja, ka vīriešu kārtas apmācāmajiem varētu būt neērti skūpstīt vīrieša seju. Un saviem manekeniem Lerdāls izmantoja dabiskus matus. Nav gan zināms – sieviešu vai vīriešu.
Seju veidojusi tēlniece Emma Matiasena, un pirmā Anniņas versija tika prezentēta pirmajā starptautiskajā reanimatologu simpozijā Norvēģijā 1960. gadā. Pasaulē 14. septembrī tiek atzīmēta Pirmās palīdzības diena.
Starp citu, arī Maikls Džeksons esot mācījies atdzīvināt cilvēkus un pēc tam dziesmā “Smooth Criminal” iekļāvis frāzi “Ennij, tev viss kārtībā?”.
Der zināt
Kad cietušais neelpo un ir apstājusies sirdsdarbība, nereti pozitīvs iznākums var būt atkarīgs tikai no līdzās esošo cilvēku spējas un gatavības sniegt pirmo palīdzību. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārkārtas tālruņa 113 dispečeri pa tālruni dod norādes, kā palīdzēt cietušajam, kamēr mediķu brigāde ir ceļā. (NMPD)