Voldemārs Lauciņš: Reformācijas dienā – šeit un tagad, un teju katram ^{Apriņķis.lv}

Kas ir tava reliģija?

Jā, šādi jautāt ir trāpīgāk, nekā “vai tu esi reliģiozs?”, kā vairums to ir paradis. Kāpēc?

Tāpēc, ka esam (lai gan ļoti negribam to atzīt) ierobežoti, turklāt nevilšus, no mums neatkarīgu iemeslu dēļ ierobežoti.

Esam intelektuāli ierobežoti – pat mūžu cītīgi mācoties, ne tuvu neapgūsim visu iespējamo un pieejamo. Tomēr tas vēl nav sliktākais.

Emocionālu ierobežotību konstatējam, kad saistībā ar tepat mums blakus notiekošo karu Ukrainā sākotnēji sirdis sarāvās, uzzinot par Krievijas agresiju vai kādu pastrādātu noziegumu, kamēr tagad kārtējā ziņa par nogalinātiem civilajiem vai postījumiem vairs neraisa īpašas emocijas. Un tomēr – arī tas vēl nav sliktākais.

Visnopietnākā mūsu ierobežotība ir laikā un telpā – mēs nevaram vienmēr būt tur, kur mums jābūt, un nevaram pārsniegt nedz savu piedzimšanu, nedz nāvi. It kā daudz ko no pasaules senāk un tagad varam skatīt uz ekrāna, kas mūsu senčiem pirms gadsimta un agrāk nebija pieejams, tomēr ierobežotība paliek, un tā nav pārvarama.

Ierobežotības nepārvaramībā sastopam reliģiozitāti, jo esam spiesti pastarpināti uzticēties tik daudz kam ārpus mums. Šo to no senākiem laikiem esam izzinājuši un to vairs uz reliģiju neattiecinām, bet tas neatceļ nāves neizbēgamību. Tāpēc, kad naktī pilnīgā tumsā dzirdam nepazīstamus trokšņus vai nomoka murgi, zināšanas var arī nebūt tās, pie kā ķeramies instinktīvi. Ir cilvēki, kas cenšas šo ignorēt, aizstāt ar labklājību, tomēr pamatjautājums paliek.

Reliģiozitātes apziņa jeb vajadzība pēc reliģijas ir pirmā lieta, ko mums atgādina reformācija – reliģisks notikums pirms 508 gadiem Vitenbergā Vācijā. Proti, nav bez nozīmes interesēties par reliģiju un aktīvi to izzināt.

Nē, tiešām – kas ir tava reliģija?

Lai arī reformācija ir labs pamudinājums aptvert vispārējo reliģiozitāti jeb vajadzību pēc reliģijas, tas nav tikai tāds izplūdis, abstrakts, no mums distancēts notikums. Arī reformācija bija cīņa nevis par kaut ko abstraktu, bet par kristietības pamatjautājumiem, kas viduslaiku un moderno laiku mijā Eiropā bija sasnieguši kritisku neskaidrības līmeni.

Mārtiņa Lutera 95 tēzēs bija kas it kā mierīgs, bet tās aizskāra pašus ticības pamatjautājumus, kaut īstie uguņi sāka šauties vēlāk. Tēzes uzsāka diskusiju, kas ļoti ātri sasniedza vajadzīgos jautājumus un pieprasīja to risinājumu. Var droši apgalvot, ka ar tēzēm sākusies reformācija mainīja kristietību – mainīja uz labāko pusi. Un tas jāatzīst, pat ja pati reformācija nepatīk.

Un tā ir otrā lieta, ko reformācija māca šodien konkrēti, – arī šodien reliģiozitātei vislabāk piemērota ir kristietība. Un tas ir svarīgs precizējums, jo šodien un šeit daudziem reliģija ir kaut kas nereliģiozs, piemēram, psiholoģija vai labklājība. Tas var likties pietiekami, kad it kā Dievu dzīvē nevajag, bet ar to var būt par maz brīdī, kad tev vairs nepietiek ar mīļu kaķēniņu bildītēm omas uzprišināšanai. Brīžos, kad tev tuvs un mīļš cilvēks cieš vai pat aiziet bojā, tevi var sākt nopietni interesēt, kas bija pirms viņa (un arī manis) un kas būs pēc.

Kas ir kristietība, par kuru runā reformācija?

Reformācija notika tad, kad Eiropa jau tūkstoš gadus bija kristīgās mācības ietekmē. Pašsaprotami varētu likties, ka pa šo laiku taču viss bija izrunāts un uzrakstīts.

Diemžēl par pašsaprotamām pieņemtās lietas ne vienmēr tādas ir (vai arī – vairs ir). Strādniekam, kam jādarbojas augstu virs zemes, ir nepieciešams apgūt drošības instrukciju. Taču, pat ja viņš to reiz ir labi apguvis, lielākajā daļā gadījumu ar laiku šis tas piemirstas, šis tas ir kļuvis tik pašsaprotami drošs, ka pati drošā darbošanās vairs netiek ievērota.

Tā bija arī ar kristietību viduslaiku Eiropā. Viena no kristietības praktiskajām pamatlietām ir saistīta ar atziņu, ka Baznīcas vēsts ir kaut kas cilvēkam tik brīnumains, ka bieži vien to aizstāj ar cilvēciskām formulām, ar cilvēciskiem “īsceļiem”. Tāpēc, gluži kā ar drošības noteikumiem, strādājot augstu virs zemes, kas pastāvīgi ir jāatkārto teorijā un praksē, arī kristīgās mācības teorija un prakse Eiropai bija kļuvusi pašsaprotama. Tik pašsaprotama, ka daudzas lietas bija aizstājušas cilvēciskas formulas un “īsceļi”, kas vairs ne tuvu neatbilda Bībeles mācībai un praksei.

Un te trīs piemēri

Bībele piedāvā patiesību, sakot, ka Dievs ir svēts, kamēr cilvēks ir grēcīgs. Tā kā cilvēkam nepatīk viņa pašvērtību mazinošas lietas, tad kristīgo patiesību viņam ir tendence nedaudz apslēpt, nedaudz uzprišināt. Tomēr tā nav pareizi, jo, padarīta smukāka, tā visbiežāk zaudē dzelošo patiesumu: cilvēks ir grēcīgs. Un tas neskar tikai šo aspektu, bet bez šī patiesuma sabrūk visa tālākā Baznīcas mācības un prakses ēka.

Bībele piedāvā Dieva mīlestību jeb žēlastību. Cilvēkam, kristietim, saglabājot nepatīkamo, bet vienīgo autentisko patiesību – par savu grēku –, Dievs dāvā žēlastību, ka Jēzus Kristus viņa grēku ir izpircis. Un šī žēlastība var atklāties savā neierobežotajā godībā vien tad, ja cilvēks neapslēpj savu grēku. Vēl vairāk – ja grēks ir aizplīvurots vai slēpts, tad arī īpašas vajadzības pēc Dieva žēlastības nav.

Kā trešais, savā ziņā no iepriekšējā izrietošais, ir rezultāts – cilvēka attiecības ar Dievu, kas veidojas Dieva patiesības un Dieva žēlastības gaismā. Kādā brīdī tas sāk ietekmēt pozitīvi arī cilvēku savstarpējās attiecības, bet svarīgākais un sākotnējais ir tieši cilvēka un Radītāja attiecību sakārtojums. Un tas kārtojas vienīgi tad, ja patiesība par grēku ir patiesība un Dieva žēlastība var skanēt cilvēciski neierobežoti, bez “īsceļiem”.

Pirms reformācijas cilvēki bija biblisko patiesību par grēku “pieradinājuši”, pārsaukuši par nelielu kļūmi, ko var izpirkt ar indulgencēm. Dieva mīlestību bija aizstājis kas lēts – Jēzus Krisus aizvietotāji, dažādi svētie –, un attiecības ar Dievu bija aizstājis cilvēcisko attiecību klāsts. Reformācija pārlika uzsvarus atkal pareizi.

Vai reformācijas notikumos nav kas ļoti līdzīgs mūsdienām, kad par cilvēka grēku labklājības sabiedrībā vairs neviens negrib runāt, kad Dieva žēlastība liekas vairs nekam nederīgs krāms un kad cilvēks ir attālinājies ne tikai no sadraudzības ar Dievu, bet pat ar līdzcilvēku viņam ir grūti veidot attiecības? Es nomanu skaidras paralēles. Vai arī tu jūti reformācijas norādītos virzienus?

Ceru, ka Reformācijas svētki jeb Ticības atjaunošanas diena, ko Baznīca svin 31. oktobrī, kalpos par iemeslu prāta ieinteresēšanai un vēlmei sevi izaicināt kādam labam meklējumam, kam lieti var noderēt arī kāda tuvāka baznīca vai draudze.

Priecīgu Ticības atjaunošanas dienu!