Guntis Kalme: Arī es!

Mūsdienu laikmetu raksturo jauninājumu kults, kas pieprasa ātrumu, bet ātrums rada steigu, un no tās izriet īslaicīga, trausla atmiņa. Tas ir bīstami, jo cilvēks ir tas, ko viņš atceras. Ne velti dzejnieks Māris Čaklais reiz teicis: “Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Ja ļaujam tempam, rutīnai un nepārtrauktam skrējienam mūs aprīt, mēs izkaisām sevi – zaudējam pašapziņu, vērtības un dzīves jēgu. Ir lietas, kas nemainās, un laika distance ļauj atklāt to patieso mērogu – tās veido mūsu identitāti. Lestenes muzejs ir tieši par tām.

Kādai tad jābūt šai vēstij par vērtībām? Īsi: pirmais – mums vajadzēja cīnīties; otrais – mēs cīnījāmies; trešais – ja vajadzēs, mēs atkal cīnīsimies.

“Mums vajadzēja cīnīties”

Mēs, latvieši, piedzīvojām Baigo gadu. Tas notika tāpēc, ka neizrādījām pat simbolisku pretestību un naivi paļāvāmies uz politiskām ilūzijām, vēlmju domāšanu un okupantu propagandu. Maksa bija nežēlīga – simtiem arestēto, spīdzināto un nogalināto, tūkstošiem verdzībā aizvesto. Lēmums nepretoties, cerot, ka gulošo taču nesit, nenesa glābiņu no krievu vardarbības, represijām un pazemojuma.

Tā bija smaga kļūda, kas prasīja daudz asiņu, ciešanu un sirdsapziņas moku. Ja mēs būtu stājušies pretī, upuri, iespējams, būtu tādi paši, taču tie būtu krituši nevis kā padevušies, bet kā varoņi. Pat ja nebūtu izdevies saglabāt valstisku neatkarību, mēs būtu izglābuši tautas pašcieņu.

“Mēs pretojāmies”

Otrie okupanti – vācieši – neatnesa Latvijas valstiskuma atjaunošanu, kā daudzi cerēja. Daļa vīru brīvprātīgi iestājās tā dēvētajos policijas bataljonos, lai atmaksātu par Baigā gada nodarījumiem. Latviešu leģiona rašanās saknes meklējamas tieši šajā pieredzē – krievu okupācijas šausmās, kas radīja apņēmību stāties pretī atkārtotai verdzībai.

Kad kara gaita mainījās un vācu armijai sāka trūkt cilvēkresursu, vācu karaspēkā tika iesaukti latvieši. Tā vienas okupācijas spēku rindās mēs stājāmies cīņā pret otru. Vāciešus lielākoties uztvēra kā mazāko ļaunumu: ne kā sabiedrotos, bet kā instrumentu, ar kura palīdzību varēja pasargāt zemi no vēl lielāka posta. Tā bija morāli sarežģīta, tomēr vienīgā reālā iespēja cīnīties pret lielāko apdraudējumu – pret krievu varas atgriešanos. Alternatīva būtu atkārtot 1940. gada kļūdu un ļaut sarkanajiem atgriezties nesodīti.

Tādēļ mēs karojām. Šī cīņa nomazgāja daļu kauna par pasivitāti 1940. gadā, jo latviešu karavīri cīnījās pašaizliedzīgi, drosmīgi un prasmīgi. Mūsu noturība un upuri ļāva tūkstošiem tautiešu – sievietēm, bērniem, vecajiem – paglābties un nokļūt brīvībā Rietumos.

“Ja vajadzēs, mēs atkal cīnīsimies”

Mēs beidzot esam iemācījušies, ka Krievija ir agresīva, ļaunuma apsēsta valsts. Tā savā būtībā nemainās, tāpēc mums ir jābūt gataviem izrādīt efektīvu pretestību jebkādai tās agresijas formai – hibrīdai vai konvencionālai, jebkurai.

Jaunizveidotais muzejs kopā ar Lestenes baznīcu un leģionāru Brāļu kapiem veidos vienotu jēgas ansambli. Baznīca runā par to, ka grēks, pārvēršoties par politiskām ambīcijām un pārņemot varu kādā valstī, kā tas notika ar Krieviju tās toreizējā formā, PSRS, kļūst par draudu citām tautām. Baigais gads un otrreizējā Latvijas okupācijā piedzīvotais nebija nejaušība, bet Krievijas ļaunuma likumsakarība. Ja kāds par to šaubās, lai palūkojas uz Ukrainā notiekošo. Tam saskaņā ar Dieva pavēli ir jāpretojas visiem spēkiem: stājieties pretī velnam!

Leģionāru kapi skaidri rāda cenu, ko esam maksājuši par savu brīvības vēlmi. Muzejs – caur dokumentiem, fotogrāfijām un izstāžu liecībām – sniegs detalizētu un pārskatāmu ainu par to, kā tieši noritēja mūsu aizstāvēšanās kaujas šeit, Kurzemes cietoksnī.