Guntis Kalme: Pārspiediens ^{Apriņķis.lv}

Kāpēc notiek kari un cīņas cilvēku starpā? To sakne, kā norāda apustulis, ir vienkārša: iekāre — cilvēka grēcīgā, nevaldāmā vēlme iegūt to, kas viņam nepieder; vēlme pazemot, pakļaut, izrādīt iedomātu pārākumu, atriebties kādam par savu mazvērtības apziņu.
Tas ir grēks, kas ieņem un dzemdē nāvi — citu cilvēku nāvi, bet visbeidzot arī paša bojāeju. Kā saka sakāmvārds: “Kas zobenu paceļ, no zobena arī krīt.”

Reliģiskais reālisms

Reliģiskais reālisms māca skatīt pasauli bez humānistiska pašapmāna. Tas balstās trīs pamatprincipos:

grēks ir pastāvīga un neiznīcināma cilvēka dzīves īstenība. Diemžēl.

Cilvēka iekšējā samaitātība un iekāre vienmēr būs cilvēces pavadonis. Tāpēc grēka rezultāts — ļaunums — neizzudīs nekad, un ar to jārēķinās nopietni, bez ilūzijām par cilvēces morālo progresu.

Ļaunums ir ekspansīvs; to var ierobežot tikai ar spēku.

Grēks nekad nav miermīlīgs. Kad tas attīstījies par ļaunumu, tas tiecas veidot ideoloģiju vai politisku doktrīnu, kas pamato un attaisno izplešanos uz citu tautu, zemju, valstu rēķina. To var apturēt vienīgi ar reālu pretsparu — garīgu, intelektuālu, sociālu, politisku vai, galējā kārtā, militāru.

Iekšējais spēks ir priekšnoteikums ārējai aizsardzībai.

Tauta, kas spēj valdīt pār savām bailēm, apātiju, vienaldzību un mietpilsoniskām tieksmēm kļūst par spēku, kas attur agresoru. Patiesa brīvība sākas ar pašdisciplīnu un gribasspēku aizstāvēt sevi un sevi veidojošās pamatvērtības.

Sudrabkalniņš – robeža ļaunumam

Sudrabkalniņa paugurs nav ikdienišķa vieta. Tieši šeit, 1919. gada novembrī, izšķīrās Rīgas un Latvijas valsts liktenis. Bermontiešu karaspēks — daudzskaitlīgāks un labāk bruņots — bija ieņēmis Torņakalnu, Bieriņus un Ziepniekkalnu. Rīgu viņi apšaudīja tieši no šejienes. Ja šo augstieni latvieši nebūtu atguvuši, Rīga būtu kritusi.

No 9. līdz 11. novembrim šajās nogāzēs 6. Rīgas kājnieku pulks, 7. Siguldas pulks un Daugavgrīvas artilēristi stājās pretī pārspēkam. Kauja vietumis pārauga tuvcīņā. Bet latvieši ne tikai apturēja ienaidnieku — viņi to salauza.

11.novembrī Rīga tika atbrīvota. Bez uzvaras Sudrabkalniņā nebūtu ne Latvijas, ne šodien svinamās Lāčplēša dienas.

Mūsu laiks – tie paši principi

Mēs dzīvojam pasaulē, kur grēks un tā izraisītā agresija nezudīs. Nekad. Diemzēl. Tie kļūst tikai viltīgāki, rafinētāki, letālāki un tehnoloģiski bīstamāki. Tāpēc mēs nevaram atļauties vājumu, pašattaisnojošu mīkstčaulību vai vaimanoloģijas kultu. Ja šodien žēlosim sevi, rīt nožēlosim zaudēto.

Vājums ir tas, ko Krievija visvairāk vēlas redzēt mūsos.

Vāja tauta ir mērķis; spēcīga — šķērslis.

Tāpēc apņēmībai un gribasspēkam jāpiepilda mūsu būtība. Patiesa vara sākas ar varu pār sevi — ar disciplīnu, stingru stāju un atteikšanos no fiziskas izlaidības un morāla gļēvuma. Mums jāuzdod sev godīgs un lietišķs jautājums: ko varam darīt šodien, lai būtu stiprāki rīt?

Latvijas drosmes formula

Mēs nākam šeit, jo šī vieta iemieso Latvijas drosmes formulu savā galējā konsekvencē — bruņotu pretestību ļaunumam.

Te cīnījās nevis činkstētāji, bet varētāji un varoņi — cilvēki, kas vēl nebija redzējuši Latvijas valsti tās plaukumā, bet cīnījās, lai tas varētu notikt.

Mēs, šodienas paaudze, ieradāmies pasaulē, kad Latvija jau bija. Tāpēc mūsu pienākums ir vienkāršs un tiešs: turpināt aizsargāt to, ko izcīnīja viņi.

Vērtību un spēka pārspiediens

Reliģiskais reālisms māca: ļaunums un agresors apstājas tikai tur, kur tie saņem pretsparu — intelektuāli, reliģiski, sociāli, politiski, un, ja nepieciešams, militāri. Tā ir vienīgā valoda, ko tie saprot.

Krieviskais impērisms darbojas kā gāze — tas ieplūst visur, kur tam nav sķēršļu, kur nav mūsu vērtību.

Tāpēc mums jāveido vērtību pārspiediens — sabiedrības morālajā, informācijas un kultūras telpā —, lai nepieļautu svešu antivērtību un propagandas ietekmi.

Tas nozīmē garīgu, nacionālu un valstisku pretsparu: savu vērtību proaktīvu veicināšanu, kā arī disciplīnu, modrību un vienotu gribu, kas izspiež bailes, apātiju un vājumu, ļaujot Latvijai palikt brīvai un latviskai.

Sudrabkalniņš atgādina: šī zeme nepieder vājajiem un gļēvajiem. Tā pieder tiem, kas spēj stāvēt pretī ļaunumam — ar ticību, gribu un drosmi. Tikai tad Latvija būs. Un būs brīva.

Tāpēc mums sevī jāaudzina un jānotur vērtību un gribas spēka pārspiediens — radīt, attīstīt un aizsargāt to, kas mums pieder kā Dieva mums uzticētā Dzimtene.