Ināra Skuja: Visas, ko esmu satikusi šajā konkursā, ir tik drosmīgas un uzņēmīgas! ^{Apriņķis.lv}

Priecīgi satraukta un ar lielu gandarījumu konkursa noslēgumam gatavojās arī fināliste ogrēniete Ināra Skuja – omīte ar stāžu, kā pati smejas. Tikāmies Ināras pašreizējā darbavietā – Ogres bērnudārzā “Riekstiņš” –, kur uzņēmīgā ome pilda iestādes vadītāja pienākumus.

– Esmu ar saknēm Ogres novadā. Mamma man ir no Birzgales, tētis – ienācējs no Liepājas puses. Pēckara laikā viņa vecāki nolēma pārcelties. Esmu piedzīvojusi savus vecvecākus gan no tēta, gan no mammas puses. Līdz skolas laikam zem viena jumta kopā dzīvojām ar vecvecākiem, brālēniem un krustvecākiem vienā saimē. Arī šobrīd mūsu mājā dzīvojam kopā četras paaudzes – meita ar savu ģimeni un bērniņiem un mana mamma. Esmu laimīga, ka man ir jau divi mazdēli un divas mazmeitiņas.

– Visu mūžu esat darbojusies izglītības jomā. Kuri ir nozīmīgākie pagrieziena punkti, kas jūs aizveda līdz tam, ko šobrīd darāt?

– Jā, ceļš izglītības jomā ievirzījās jau 1989. gadā. Sākumā mācījos arodskolā, lai kļūtu par rasētāju, bet pēc pusgada aizgāju no turienes prom. Izmēģināju darbu bērnudārzā “Dzīpariņš”.  Pēc bērnu piedzimšanas man radās iespēja strādāt Ķegumā, kur ļoti daudzus gadus nostrādāju “Gaismiņā”. Tur ir mana sirds joprojām. Augstskolā pabeidzu logopēdiju, esmu apguvusi arī silto smilšu terapiju. Uz Ogri atnācu 2019. gadā. Saņēmu piedāvājumu strādāt par metodiķi “Strautiņā”. Vienmēr gribējies domāt arī par vēl lielāku izaugsmi. Ļoti tuva man vienmēr bijusi pirmsskolas izglītības iestādes “Riekstiņš” vadītāja, kura nu aizgājusi pensijā. Kad tika izsludināta bērnudārza vadītāja vakance, līdzšinējā vadītāja mani atbalstīja – teica, lai nāku un mēģinu. To arī izdarīju.

– Nemitīgi dzirdam par lielajiem izaicinājumiem izglītības iestādēs. Vai tādi ir arī “Riekstiņā”? 

– Protams! Mūsu mērķis ir sagatavot bērnus skolai, bet zinām, ka gan pieaugušie, gan bērni ir dažādi. Šobrīd grūtākais ir iekļaujošā izglītība, jo tajā uzmanība vairāk jāvelta tiem bērniņiem, kam klājas grūtāk. To darot, nereti var aizmirst tos, kam viss ir labi. Citreiz tam pat vienkārši pietrūkst laika, tāpēc risinājums noteikti būtu plašāks atbalsts skolotājam. Strādājošajam pedagogam ir uzlikts liels slogs – viņam jābūt gan mediķim, gan speciālistam, gan psihologam, un pēcpusdienās viņš ar bērniņiem paliek viens grupiņā. Protams, lielākais darbs notiek pa dienu, kad audzinātājas ir divas.

– Kādas ir jūsu domas par aktualizēto jautājumu – diendusas nepieciešamību? Vai to vajag visiem?

– Ja atļausim vienam negulēt, būs citi, kas arī negribēs gulēt. Pabūt gultiņā – kaut neaizmiegot, vienkārši, lai atpūstos, – ir ļoti svarīgi. Vari actiņas netaisīt ciet. Bērns var paņemt grāmatiņu, pašķirstīt, un ziniet – pēc pusstundiņas tāpat aizmigs. Slodze viņiem pa dienu ir gana liela, notiek matemātika, sports, mūzika, kāds interešu pulciņš. Ja bērns pa dienu neatpūtīsies, tad vecākiem mājās būs jāstrādā ar bērna histērijām. Redzu to pēc saviem mazbērniem. Vakarā viņi ir ļoti noguruši. Es atbalstu to, ka bērniem pa dienu ir jāatpūšas. Un arī skolotājai nedaudz jāatvelk elpa.

– Kas jūs vairāk vada – sirds vai prāts?

– Vispirms laikam sirds, tad prāts. Reizēm labāk būtu sākt ar prātu. Piemēram, šis amats “Riekstiņā” vispirms nāca ar sirdi, un tikai tad domāju, ko esmu izdarījusi. (Smejas.) Tomēr tas sirds mīļums no kolēģēm šeit ir brīnišķīgs!

– Un kas jūs aizveda līdz konkursam “Grandma Latvia 2025”? Kādā brīdī jau bija jāpieņem arī apzināts lēmums ar prātu, vai ne?

– Tur, kā smejos, nebija ne sirds, ne prāts, bet viens vienīgs neprāts. Mani pieteica meita, kura bija aizpildījusi pieteikuma veidlapu jau pirms ilgāka laika. Viņa man par to neko nepateica. Janvārī atnāca ziņa, ka esmu pieteikusies šim “Grandma Latvia” konkursam. Lasu, un man acis lielas. Zināju, ka mūsu saimniecības daļas vadītāja Inese Priede arī pirms četriem gadiem bija piedalījusies šādā konkursā un dabūjusi pat galveno titulu. Gāju pie viņas un prasīju, kas tas tāds ir. Viņa uzreiz teica, ka kāds mani ir pieteicis. Izrādījās – mana meita! Tad nu meitai Artai teicu: tā kā esi mani pieteikusi, tad būs jāturas ar mani kopā visu laiku un mēs cīnīsimies abas! To arī viņa dara, jūtu lielu viņas atbalstu. Pirmo reizi konkursā ar visām dalībniecēm satikāmies aprīlī. Tad bija jāizlozē kārtas numurs. Man tika 13 – laimes skaitlis!

– Kādi jums šie mēneši ir bijuši kopš aprīļa?

– Tie paskrējuši vienā elpas vilcienā, un tūlīt jau konkurss noslēgsies. Mans lielākais izaicinājums bija talantu konkurss, jo jautāju, kas tad ir mans talants. Smejos, ka man to ir simt pieci un ka ir jāizdomā, ko parādīt. Paliku pie tā, ka mans talants ir pasākumu organizēšana. No visām konkursa kārtām, kur bija gan galds jādekorē, gan ziedu kompozīcijas jāveido, man visīpašākais uzdevums bija piedalīties tautastērpu parādē. Tā diena bija ļoti īpaša, latviska un patriotiska. Konkursa kārta notika latviešiem zīmīgajā datumā – 14. jūnijā, tāpēc izskanēja ļoti daudz varenu stāstu no dalībniecēm. Tie bija viņu vecāku atmiņu un sāpju stāsti. To, ko piedzīvoja mūsu vecāki, ļoti negribas piedzīvot šodien. Izsūtīšana arī mūsu dzimtu ir skārusi. Tēta ģimenē brālēni tika izsūtīti. Mammas ģimene no izsūtīšanām tika pasargāta. 

– Pavadot šos mēnešus dažādos konkursa posmos, esat ieraudzījusi, kāda tad ir tā “vidējā” Latvijas omīte?

– Visas, ko esmu satikusi šajā konkursā, ir tik drosmīgas un uzņēmīgas! Teju katrai ir kāds uzņēmums. Kāda ir skolotāja, cita – māksliniece. Visas, izrādās, ir tik radošas, un, lai arī tikšanās reizēs var šķist, ka esam atšķirīgas, tomēr var sajust kopīgo. Tas laikam ir tas, ka ome nav tikai ome, viņa var būt kas vairāk. Mēs tur jūtamies enerģiskākas un brīvākas, un uzdrīkstamies sevi izaicināt, jo katrā no mums kaut kas slēpjas. Protams, es domāju, ka mēs visas nākam uz šo konkursu ar vienu mērķi! (Smejas.)

– Vai atceraties to brīdi, kad pirmo reizi kļuvāt par omi?

– To es atceros ļoti spilgti. Tā bija pirmdiena, un es biju Rīgā. Jau svētdienas vakarā bijām aizveduši meitu uz slimnīcu Rīgā. Visu laiku dīdījos, piezvanīju uz savu Ķeguma bērnudārzu un pieteicu brīvdienu, jo man meitiņai bērniņš taču dzima. Es atceros mirkli, kad aizgāju uz Dzemdību namu, Arta bija augšējā stāvā, un, kad viņa pienāca pie loga, man asaras bira aumaļām. Mans bērns taču piedzīvoja to, ko kādreiz biju piedzīvojusi es. Gan sāpes, gan nemieru. Kad uzzināju, ka nu mans mazdēliņš ir piedzimis, nopirku rozes, steidzos uz slimnīcu un iekārtoju palātu. Nu jau pirmais mazdēls iet ceturtajā klasē. Emocionāls brīdis bija arī, kad piedzima mazmeitiņa. Man vispār meiteņu dzimšana tāda emocionālāka, jo es arī meitu sagaidīju pēc diviem dēliem. Pati esmu ar brāli uzaugusi, un pa vasarām bijām ar brālēnu pulku kopā.

– No jums staro tāds sievišķīgums un šarmantums. Tā vienmēr ir bijis, vai arī mazo bērnu periodā to uzturēt bija izaicinājums?

– Tajā posmā tas ir grūti, jā. To es tagad mācu savai meitai. Dzīvojot mājās, mums mammām un sievām var tas sievišķīgums pazust. Tomēr es atceros, cik tas patiešām bija grūti. Man gan bērni dzima ar piecu gadu starpību. Mammām, kurām bērniņi dzimst viens pēc otra, pastāv risks sevi pazaudēt. Jaku mugurā, ar ratiem ārā, ātrais skrējiens uz veikalu, tad mājās treniņbiksēs iekšā... Es saku, ka nevajag daudz darīt, bet matus sakārtot, rullīšus ielikt un vēl nedaudz kaut ko jau varam.

– Tas arī ir tas mantojums, ko varat nodot tālāk...

– Jā, tas ir tas mantojums, kā dzīvot un skatīties uz lietām. Man pats lielākais gandarījums būtu, ka viņi visi ierauga, cik ļoti ir jāmīl un jāciena vienam otru. Tikai tā var ģimene pastāvēt kopā. Gribētu, lai tas nezūd, bet saglabājas kā mantojums, ko esmu viņos ielikusi. Gribētos, ka tad, kad  viņi izaug un viņiem ir jau savi bērni un tiem bērniem atkal savi, lai kāds atcerētos un teiktu: man bija tāda vecvecvecmāmiņa, kas mums visiem mācīja mīlēt un cienīt otru. Vēl svarīgas ir tradīcijas. Domāju, ka ir daudzas latviešu ģimenes, kur tās pamazām izzūd. Kaut vai, piemēram, sanākt visiem kopā pie vakariņu galda. Es no savas bērnības atceros tieši šīs kopīgās vakariņas.

Vēl man patīk, ja protam svētkus svinēt. Mazbērni cits citam ģimenē dzimšanas dienās un vārda dienās taisa apsveikumus. Tad, piemēram, kā Jāņos sieru siet, līgot, dziesmas dziedāt. Ļoti priecājos, ka šogad mana meita ar mani sieru sēja kopā. Drīz būs Ziemassvētki, tie arī ir īpaši un noteikti nav tikai par dāvanām. Ģimeni jau vieno kopā būšana un kāda kopīga dziesma.

– Kas noteikti būs uz jūsu ģimenes Ziemassvētku galda?

– Noteikti manis gatavotie štovētie kāposti. Tad noteikti būs pīrāgi, karbonāde, piparkūkas. Rasols un siļķe kažokā gan mums nav. Šajos svētkos, atceros, es kā mamma saviem bērniem radīju šādu tradīciju: izliku ārā pie mājas maisu ar dāvaniņām, iededzu svecīti, un tad mana mamma uzvilka lielos zābakus un ar pēdām atmuguriski gāja atpakaļ līdz vārtiem. Kad bijām to izdarījuši, saucām bērnus, lai nāk un skatās – maiss atnests! Tagad man dēls, kuram jau ir četrdesmit, vienos Ziemassvētkos teica, ka ļoti grib atkal to maisu ar svecīti. Priecājos, ka tas palicis atmiņā un tagad viņi grib to saviem bērniem.

– Kad pēdējo reizi sapratāt – “esmu tik laimīga”?

– Kas ir laime? Tā noteikti ir apziņa, ka esmu vēl spēcīga, ka varu iedot mazbērniem to, ko vēlos, ka mani bērni ir veseli, ka mazbērni ir veseli un ka visi varam sanākt kopā, padziedāt, pasmieties. Reizēm, protams, var kļūt mazliet grūti, kad tev visu laiku čivina apkārt, bet tu paskaties uz viņiem un saproti: tie taču manējie! Laime var būt visdažādākajos veidos, arī cilvēks, kas ir viens, var būt laimīgs. Nupat, pagājušajā nedēļā, es aizbraucu kopā ar mammu uz jūru. Cik tur bija skaisti! Staigājām pa Majoru pludmali, pasēdējām kafejnīcā, apēdām kūku. Arī tādus brīžus vajag. Īpaši, kad darbs ir ar papīru kalniem. Man tie šobrīd ir cipari, dažādi rīkojumi, statistika, budžets, un tas reizēm nogurdina.

– Kā jūsu dzimtā tik labi veicas ar paaudžu vienotību? Izklausās, ka jums, zem viena jumta dzīvojot vairākām paaudzēm, nav savstarpējas rīvēšanās...

– Mums tiešām tās nav. Tehnoloģiju līmenī es dzīvoju līdzi, tur jaunie man neko nepārmet. Arī manai mammai mazmazbērni nesaka, ka viņa kaut ko ne tā saprastu, viņi pievienojas un palīdz, ja kaut ko vajag, piemēram, mobilajā telefonā paveikt. Mums nav tās burkšķēšanas. Varbūt tas ir no audzināšanas, kas mums visiem nākusi. Es esmu bijusi blakus bērniem gan priekos, gan bēdās, un varbūt tāpēc konfliktu mums nav. Bērni atceras arī laikus, kad, piemēram, bērnībā kādam kāds zīmulis varēja nebūt, bet viņi to saprata un nekad nav man pārmetuši. Visus trīs bērnus es burtiski esmu izaudzinājusi viena pati. Vīrs aizgāja pēc mūsu piecpadsmit gadu kopdzīves. Tālāk es visu vilku viena pati.

– Vai savā aktīvajā ikdienā atrodat laiku, lai sekotu līdzi tam, kas notiek sabiedrībā?

– Kad no rīta taisos uz darbu, klausos Latvijas Radio pirmo programmu. Ir grūti noorientēties visā, kas notiek, jo ziņas taču mainās ik pa pusstundai. Protams, dzirdam nemitīgi par to, kas notiek apkārt pasaulē, bet zinu, ka to nedrīkstu izrādīt uz āru, jo man ir mazbērni. Negribu tajās traģiskajās lietās bērnus ievilkt. Viņi, protams, zina, kas notiek Ukrainā, bet viņu domu lidojums ir citādāks. Mums ir jāsaņemas viņu dēļ, un noteikti negribas neko piedzīvot no tā, ko reiz Latvija ir piedzīvojusi.

– Kāpēc cilvēkiem nekad nav gana?

– To, iespējams, nosaka cilvēku raksturi, temperamenti, sabiedrībā mēs tā visa dēļ tik daudz strīdamies. Ir cilvēki, kam patīk izlādēties uz kādu citu. Es, piemēram, nekad neesmu virzīta uz kašķi, labāk mēģinu nepatīkamo pārvērst jokā. Citi sabiedrībā problēmas risina, cīnoties ar dūrēm un pārkāpjot otra robežas. Savukārt man piemīt tāda rakstura īpatnība, ka es sevī daudz ko varu ilgi turēt, un tikai tad, kad mērs ir pilns, tad, kā smejos, akvārijs ir vaļā, un zivis aizpeld…