Ne jau nosaukumā ir sāls Apriņķis.lv
- Autors: Uģis Higo Glāzītis
Foto - pixabay.com
Nesen sanāca saruna par skolām, universitāti Jelgavā. Jelgavas universitāte var mainīt nosaukumu kaut katru gadu, bet studentu skaits krītas. Ja ziedu laikos esot bijuši pāri par 16 tūkstošiem studentu, tagad nepilni 4 tūkstoši kopā ar tiem, kas mācās attālināti.
Ejam pakāpīti zemāk. Vidusskolas. Arī nomainīti nosaukumi, daudzas saņēmušas ģimnāzijas nosaukumu un vēl visādus smalkus titulus un novirzienus. Tehnikumi tiek remontēti un aprīkoti. Pamatskolās vērtēšanas sistēma izdomāta tāda, ka jāpabeidz vēl viena augstākā izglītība, lai izprastu tās vērtēšanas būtību.
Pamatskola un bērnudārzs. It kā viss ir līmeņos sakārtots. Viss skaidrs un hierarhiski nodrošināts. Bet bērnudārza rindā jāiestājas, vēl pirms esi atradis dzīvesbiedreni, ar kuru kopā veidot ģimeni. Pirms paša dzimumakta jau jābūt skaidram, kurā bērnudārzā laidīsiet bērnu. Vismaz tā bija Rīgā. Varbūt tagad jau tik daudzi ir izbraukuši un dzimst mazāk, ka vietas bērnudārzos paliek pāri un sāk atlaist audzinātājas un auklītes? Nezinu. Pagaidām man nav aktuāli.
Skola. Pabeidzot pamatskolu, cilvēciņam jāmaina apstākļi un jāiet citur. Pabeidzot devīto klasi, nav zvanīts, ka varēsi palikt tajā pašā skolā, un nav zvanīts, ka vispār varēsi turpināt mācības kādā vidusskolā vai tehnikumā. Kaut kādi konkursi, kaut kādas rindas, eksāmeni. Un beigās – studentu ne augstskolās, ne tehnikumos. Varbūt tehnikumos ir, bet skatos uz Jelgavas universitāti. Viņi kā bezjēdzīgā nespējnieku ministrija VARAM spēj tikai mainīt nosaukumus, jo domā – jo stilīgāks un smalkāks nosaukums, jo krutāka ministrija. Ne jau nosaukumā ir tā sāls.
Iedomājos, ja mūsdienās būtu tādas učenītes, kādas bija manā jaunībā! Tad pus klase mazo cilvēciņu jau otrās klases sākumā būtu nosirmojuši, dažus būtu ķēris infarkts un daži tiktu psihenē ar veģetatīvo distoniju, un atlikušos vecāki būtu izņēmuši no skolas un pievērsuši attālinātai mācīšanās nodarbei. Mums jaunībā dziedāšanas učene nekautrējās ar rādāmkociņu mierīgi šaut pa pirkstiem, ja nespēji pareizā tonalitātē norepot “Aijā, žūžu”, bez ceremonijām lika kaktā vai par sliktu staigāšanu pa apli starpbrīdī lika apļa vidū. Pie šādas attieksmes mūsu jaunieši būtu krituši depresijā un vēlētos mainīt dzimumu uz pretējo jau pirmajā trimestrī.
Bet mūsdienās tā nevar. Vecāku modrā acs visu vaktē. Vecāku čatos var redzēt dažus jocīgos vecākus, kas par katru štruntu raksta ziņojumus, sūdzas un mēģina savas rīcības attaisnošanai taisnību meklēt normatīvajos aktos. Piemēram, sīkajiem vajag ūdeni klasē padzerties, un, lai atrastu risinājumu, vecāki nolemj samest piķi un nopirkt “Vendenes” aparātu un nodrošināt ūdens maiņu, bet vienam tomēr niez pajautāt, vai šāda rīcība nepārkāpj em kā noteikumus.
Vai, piemēram, učenīte, labu gribēdama, piedāvā apspriest jauno brašuļu iespējamos variantus kopējai ekskursijai. Piedāvā variantus un cenas. Bet vienai vajag uzreiz rakstīt kļauzu vadībai un pasūdzēties, ka učenīte pieprasa baigo piķi par ekskursijām. Rezultātā neviens nekur nebrauc.
Un tad man stāstīja, ka viens pirmklasnieks pirmajā skolas dienā savai klases audzinātājai skaidri un gaiši norādījis: ziniet, mana mamma strādā policijā! Nu, tas tā, lai učenīte daudz nedomā sprēgāt. Vai mūsdienu jaunieši vispār būtu spējīgi izdzīvot laikā, kad vecāki cienīja učenītes un skolēniem bija pret viņām respekts? Nu nebija taču tik slikti!
Mācīties sāk daudzi, bet universitāte tukša, darbaspēka arī nav. Kur tie skolotie cilvēki paliek?