Brīvības piemineklis – jau deviņdesmit gadus kopā ar tautu priekos un bēdās Apriņķis.lv
- Autors: Voldemārs Lauciņš
Brīvības pieminekļa svinīgā atklāšana 1935. gada 18. novembrī. Foto – Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs
Mūsu vidū palicis vairs tikai retais, kurš Rīgu ir pieredzējis bez svarīgākā Latvijas neatkarības simbola – Brīvības pieminekļa Rīgas centrā. Šai mūsu brīvības zīmei, bez šaubām, ir mākslinieciskā vērtība un saturs – tautas brīvības ilgu un to īstenojuma stāsts. Tomēr – ne tikai. Piemineklis šajos gados ir pieredzējis gan tautas vieglās un priecīgās dienas, gan arī ciešanu un bēdu pilnus laikus, – tas ir mūsu līdzgaitnieks.
Piemineklis kā zīme
Dažādām nācijām ir atšķirīgi simboliskie tautas un valsts centri. Rīga, kas gadu simtiem ir bijusi ne tikai vienkārši pilsēta, bet arī lielākā pilsēta reģionā, ir bijusi nozīmīgs mūsu tautas un valsts centrs ar dažādu vēstures notikumu mezglupunktiem. Piemēram, lai arī liecības par kristiešu klātbūtni ietiecas vēsturē vismaz tūkstošgadi un oficiāli mūsu zeme sāka kļūt kristīga ar bīskapa Meinarda darbību divpadsmitā gadsimta pēdējās dekādēs, tieši ar bīskapa Alberta lēmumu dibināt Rīgu sākas viduslaiku kristīgā Baltijas civilizācija. Tās senatnes staltākie pieminekļi ir mūsu centra baznīcas, īpaši – Doms un Pētera baznīca, kas pastāvīgi paplašinātas un celtas augstākas un arvien kalpo kā pierādījums tam, kā mūsu tauta un valsts no nebūtības sāka ieiet vēsturē.
Brīvības piemineklis mūsu galvaspilsētas pašā sirdī, stāvot uz Vecrīgas un pārējās pilsētas nosacītās robežas, met tiltu pāri laikam un telpai. Tas kalpo par starpkaru latviešu tautas un Latvijas izvēlētu simbolu tam, ka Pirmajā pasaules kara satriektā un izkaisītā latviešu tauta spēja ne vien dibināt Latvijas valsti, atjaunot zemi un padarīt to plaukstošu un skaistu, bet arī par mūsu neseno senču spēju radīt ko paliekošu, ko pāri savam mūžam un paaudzei. Tas ir kļuvis par daļu no vēstures, kas veidoja mūs tādus, kādi esam šeit un tagad.
No tautas nācis
Daudziem par pārsteigumu, ir kāda vienkārša patiesība, ka jau vairāk par gadsimtu Latvijā valda vieglāks vai smagāks sociālisma paveids. Tas īpaši pamanāms, ja konstatējam pārspīlēto lūkošanos uz valdību, vienalga – municipālā vai nacionālā līmenī. Varbūt mums ir trūcis laika, lai nostabilizētos privātā uzņēmība, par maz mums bija “pelēko baronu” jeb vecsaimniecību, par maz uzņēmības uzcelt civilizāciju tukšā vietā. Nav jau tā, ka nebūtu nemaz. Un tomēr – būtu gribējies vairāk, bet tas jau ir cits stāsts.
Skatīšanās uz kādu citu, tai skaitā valdību, var būt ar mācošu efektu, bet var arī ierobežot. Tāpēc ka līdzās lietām, kuras valdība var un tai vajag risināt, ir citas lietas, kurās valdības risinājums var būt krietni neefektīvāks un pat kaitniecisks. Tiem, kas atceras okupācijas režīmu, varbūt atmiņā ir partijas vietvaru un republikas līmeņa vadības visaptverošā kontrole, kad visu noteica kāds ierēdnis vai aiz viņa stāvošs čekists.
Kaut kas no tā ir arī Brīvības pieminekļa tapšanā. Aptuveni pirms gadsimta, pēc izcīnītās uzvaras un iegūtās neatkarīgās valsts, daudziem šķita pamatoti, ka vajag kādu īpašu šo notikumu atainojošu simbolu. Un šo simbolu gribēja, lai izveido valdība un sedz no kopējā budžeta sadaļas. Tomēr valsts aparāts nespēja efektīvi veikt šo uzdevumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka sākotnējie aprēķini bija neatbilstoši vajadzībām. Tad nu palika tikai viena iespēja – pati tauta ziedos nepieciešamos līdzekļus.
Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēks, liekas, ir tik ļoti atomizējies, ka jebkāda šādu fragmentētu personāliju vēlme panākt ko kopēju, ko simboliski svarīgāku par desas luņķi vai ārzemju ekskursiju, ir teju neiespējama. Varbūt tas laiks bija labāks, varbūt pārāk daudz bija pazaudēts ne tikai Pirmajā pasaules karā, bet arī brīvības kaujās, bet varbūt tie cilvēki prata ziedoties, ko mēs esam kaut kā nedaudz pazaudējuši.
Lai nu kā būtu, uzsāktā ziedojumu vākšana bija tik efektīva, ka tika savākts pietiekami ne tikai pašam piemineklim, bet pat palika pāri, ko nodot Brāļu kapu pabeigšanai Rīgā.
Pastāvējis līdzi tautai
Brīvības pieminekli atklāja 1935. gada 18. novembrī. Klāt bija ne tikai valsts vadība un armija, bet arī lielas tautas masas. Speciāli reisi veda ļaudis uz Rīgu, centrā pat bija slēgta satiksme. Tautas svētki bija sirsnīgi un atmiņā paliekoši.
Diemžēl brīvu Latviju Brīvības piemineklis piedzīvoja vien nepilnus piecus gadus, kam sekoja gari kara un okupācijas laiki. Stāsti ir dažādi – piemēram, par speciālu aviobumbu, kuru krievu aviācija, uzlidojot Rīgai, meta, bet trāpīja namam nedaudz tālāk; par padomju mākslinieku iestāšanos, lai pieminekli nenojauc; par to, kā mēģināja šad tad skaidrot pieminekļa domu atbilstoši okupācijas idejām. Bet viens bija skaidrs – pieminekli novēroja, un katru, kurš tam tuvojās, nevis ikdienas steigā pagāja garām, varēja gaidīt nepatīkamas sarunas čekas darbinieku kompānijā.
Šajos gados, līdzīgi kā sarunas virtuvē un pusbalsī, arī Brīvības piemineklis it kā bija, par to zināja visi, bet apliecināt tā nozīmi un pie tā nolikt ziedus bija pārāk bīstami.
Tavs un mans Brīvības piemineklis
Un tomēr tauta neaizmirsa. Vai tā bija apziņa, ka Brīvības piemineklis nes vēstījumu par kaut ko tādu, ko nedrīkst aizmirst? Varbūt tas bija slepens līdzīpašnieka prieks, jo tik daudzi taču bija ziedojuši naudiņu, lai savulaik pieminekli varētu uzcelt?
Lai arī ir zināms Brīvības pieminekļa autors – Kārlis Zāle –, pats piemineklis bija kļuvis par kaut ko līdzīgu tautas dziesmai, kas arī kaut kad ir bijusi kāda sacerēta, bet nu jau pieder visai tautai – tev un man.
Tieši tāpēc pirmās patiesi nopietnās atmodas viļņošanās ir saistītas ar Brīvības pieminekli. Es vēl atceros, kā skolā 1987. gadā klases audzinātāja stundā mēģināja kaut kā stāstīt par 23. augusta spontāno mītiņu pie pieminekļa un to skaidroja kā “ārvalstu reakcionāru inscenētu”, lai musinātu padomju ļaudis. Atceros, kā čukstēja par tā paša gada 18. novembri, kad okupācijas miliču ķēdes bija aplenkušas pieminekli, ka tik kāds netiek tam klāt.
Un tad nāca lūzums. Tauta atkal varēja iet pie sava pieminekļa.
Esam pie tā pieraduši
Jau ceturtais gadu desmits iet uz otro pusi, kopš tauta ir atguvusi brīvību pieiet savam Brīvības piemineklim. Te notiek ārvalstu viesu pasākumi, sadziedāšanās, dažādas parādes un tikšanās ar nozīmīgiem un pilnīgi nenozīmīgiem cilvēkiem.
Priecē tas, ka vairākās kārtās ir veikti pieminekļa atjaunošanas darbi. Lielākā atkal tautas rīkotā līdzekļu vākšana remontam ir bijusi iespēja piedalīties arī mūsu paaudzes cilvēkiem.
Tomēr brīvībai ir negatīvā blakne. Kad iet pie pieminekļa bija aizliegts, tam bija aizliegtā augļa garša. Tagad, kad likt pie tā ziedus un fotografēties nav nekas īpašs, daudziem var būt kārdinājums iet tālāk. Cerams, nenonāksim līdz brīdim, kā tas bija ar mūsu himnu, kad kāds mūziķītis atļāvās to nosaukt par bullšitu, bet laikā, kad visu tradicionālo izsmiet šķiet modīgi, garantijas nav.
Varbūt tāpēc ir labi, ka ir šī jubileja. Tad, līdzīgi kā ģimenes svētkos, ir iespējams atkal nākt ciemos un priecāties un mūsu Brīvības pieminekli, kas ir saaudzis ar mūsu tautu un valsti, nobriedis un saradojies ar mums, sveikt ar mūsu himnas vārdiem: Dievs, svētī Latviju!