Voldemārs Lauciņš: Adventa laiks – patiesības, žēlastības un mīlestības piedāvājums Apriņķis.lv
- Autors: Voldemārs Lauciņš
Foto - unsplash.com
Runājot par gadalaikiem, liekas, vairums izceltu tikai daudzu un dažādu svaigā gaisā baudāmo prieku pilno vasaru. Taču tikai ar vasaru gada kopējā krāsu paletē izpaliek pārējo trīs gadalaiku īpašais kolorīts: pavasara dabas atmošanās spēks, rudens krāsu bagātība un ziemas teju sterilais baltums. Tā kā dzīve nav tikai daba ap mums, arī katrā gadalaikā iekrītošie dažādie svētki pievieno tiem ko daudz dziļāku.
Apstāties un aizdomāties
Nu jau dienu no dienas vāri uzkrītošā sniega centimetri mums liecina ne vien par aizgājušo rudeni un ziemas tuvumu, bet arī rāda šosvētdien pienākušo Adventu, pie kā arī vēlējos pakavēties. Precīzāk – gribējās pašķetināt, ko Adventa laiks var piedāvāt, un ne tikai kristiešiem. Nepretendēju pateikt kaut ko iepriekš nedzirdētu vai nelasītu, taču, tā kā ikdiena noēd tik daudz no mirkļa prieka, aicinu apstāties un aizdomāties.
Vairumam Adventa laiks ir drudžains Ziemsvētku dāvanu gādāšanas un svētku svinību gatavošanas laiks, ko veicina neskaitāmās reklāmas kampaņas, kas nereti pat nav sagaidījušas valsts svētku noslēgumu. Tāpēc Ziemsvētku kristīgos akcentus daudzi ar baznīcu mazāk vai nemaz nesaistīti cilvēki ar vieglu rokas kustību noliek maliņā kā nesvarīgus un viņu dzīvi nesaistošus. Un ar to viņi, manuprāt, sev izdara lāča pakalpojumu. Kā tā?
Problēma nav tikai tajā, ka laicīgajiem cilvēkiem lieks šķiet pats Jēzus Kristus piedāvājums, ja tā var sacīt, bet gan tajā, ka, nepazīdami reliģijas spēku, cilvēki palaiž garām kaut ko ļoti nozīmīgu, kas ir reliģiskā, šajā gadījumā kristīgā, piedāvājuma blakne.
Patiesība par Dievu nāk kā patīkama lieta vai ne tik ļoti?
Daudziem pirmā, klišejiskā atbilde uz jautājumu par kristīgo Ziemsvētku nozīmi būs – tie ir Jēzus Kristus piedzimšanas svētki. Tas ir pareizi, un tāpēc kristieši šos svētkus sauc par Kristus dzimšanas svētkiem. Tomēr aiz pirmā paviršā štriha ir dziļākas kārtas. Un, jā, viens no tiem ir fakts, ka nav pierādījumu par Jēzus Kristus piedzimšanu decembra beigās. Diezgan pārliecinoši ir tas, ka sākotnējā baznīcas izvēle svinēt tieši tad ir vairāk balstīta apstāklī, ka jau pirms Kristus ziemas saulgrieži dažādās kultūrās nereti bija jau rezervēti kādām svinībām, tāpēc arī šo notikumu piestiprināja šim gada laikam. Bet šādas pārdomas ir tikai neliels ievads tām nederīgajām lietām, kas arī ir saistītas ar Ziemassvētkiem, – patiesība, žēlastība un mīlestība, un par tām te arī rakstīšu.
Vispirms tātad – patiesība. Dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kur, liekas, visiem ir izdevīgi un pat nepieciešami pastāvēt un pārstāvēt patiesību. Tomēr man neliekas, ka patiesības mums šeit un tagad būtu par daudz. Un runa nav par “noskrūvētu” mašīnas kilometrāžu vai “pilnīgi jaunu” politisko spēku pirms vēlēšanām, kurā atrodami visi vecie vēži. Runa ir par to, ka ir neskaitāmas dzīves detaļas, pārsvarā it kā sīkas, kas liecina par to, cik maz mums apkārt ir patiesības. Un tas var būt ar vislabākajiem nolūkiem pateikts vai nepateikts vārds, bet tieši tie uzkrājas un veido patiesības trūkumu sabiedrībā.
Es pat teiktu, ka patiesības trūkuma dēļ cilvēki iedzīvojas tik daudzās un dažādās psiholoģiskās un emocionālās traumās, un ar pietiekami daudz patiesību mūsu ikdienā tādas profesijas kā psihologi vai pat psihiatri pazaudētu savus klientus. Īsi sakot, ir tik daudz dažādu lietu, ko nevaram vai negribam pateikt, ko pat baidāmies atklāt dažādu iemeslu dēļ, un tas viss summējas mūsos pašos un mūsu apkārtnē.
Tāpēc kā Kristus dzimšanas svētku pirmo “blakni” izceļu patiesību, kas nāk līdzās un aiz labās vēsts par Jēzus Kristus dzimšanu. Kā jau patiesība, tā sākotnēji nav patīkama. Jo, ja Jēzus Kristus – patiess Dievs un cilvēks – nāk, tas nozīmē to, ka ir Dievs. Nevis katram mums atsevišķais dieviņš, kas kaut ko kaut kā mēģina salāgot ar cita dieviņu, bet ir Dievs, kurš nāk, kad pats to vēlas, neprasot mums atļauju. Tas nozīmē, ka šai pasaulei ir saimnieks un atbildīgais, kura sacītajā ir lietderīgi ieklausīties. Kā tad būs – patiesība par Dievu nāk kā patīkama lieta vai ne tik ļoti? Manuprāt, tas, ka ar Dieva nākšanu Jēzū Kristū cilvēks tiek gāzts no pašierīkotās dieviņa vietas, nav patīkami.
Noskurinājušies no šīs sākotnēji nepatīkamās patiesības, mēs varam konstatēt, iespējams, vēl nepatīkamāku patiesību, ka cilvēki ir grēcīgi. Proti, tā vietā, lai priecātos par saimnieka un atbildīgā atgriešanos, cilvēks ir dusmīgs un grib no Dieva tikt vaļā. Kāpēc? Tāpēc, ka pašam būt par dieviņu savā dzīvē tomēr ir ļoti, ļoti patīkami. Bet te nav kompromisu.
Jēzus Kristus nenošķiras no grēcīgā cilvēka
Otrā lieta, kas nav mazāk nozīmīga par patiesību, ir tā, ka Dievs tiešām nāk. Un tas nozīmē, ka Dievam nav vienalga. Par spīti nupat lasītajam, ka visumā cilvēkam nepatīk, ka Dievs ir un ka Dievs uzrāda cilvēkā grēku, Dievs tomēr nāk. Turklāt nāk pie visiem. Pie mazliet labākiem un mazliet sliktākiem, un pavisam sliktiem. Dievs Jēzū Kristū nāk pie visiem. Vai šī ziņa sākotnējo patiesības elementu nepadara mazliet jaukāku?
Te laba līdzība ir ar vizīti pie ārsta. Ja sāp roka un es eju pie daktera, vislabāk ir, ka viņš godīgi pasaka, kas par vainu, lai arī cik nepatīkami tas būtu. Un tas būtu pirmais solis. Te vēlos vērst uzmanību, ka te jau runājam par otro soli – dakteris ir konstatējis problēmu un nemūk prom.
Arī Jēzus Kristus nenošķiras no cilvēka, no grēcīgā cilvēka, bet nāk. Un tas vēl nav viss. Jēzus Kristus nāk pie cilvēka ar labu ziņu, ka Dievs cilvēkam, grēcīgajam cilvēkam, ir piedevis. Un arī tā ir patiesība. Vai maza un nenozīmīga patiesība? Kristīgajā baznīca šo Dieva darbu – Jēzus Kristus nākšanu – sauc par žēlastību, kuru cilvēks, grēcīgais cilvēks, nav pelnījis, bet Dievs dāvinājis.
Praktiska konsekvence
Un šīs divas patiesības nepaliek vienas pašas bez trešās – ka Jēzus Kristus patiesībai, kas atklājas sliktajā realitātē, bet ir Dieva žēlastībā uzlabota, ir praktiska konsekvence. Proti, nav tā, ka šīs lietas paliktu vien teorijā.
Praktiski cilvēks, kas nav noraidījis patiesību par savu cilvēcību un grēcību un meklē Jēzus Kristus dāvāto žēlastību, ne tikai var sakārtot savas attiecības ar pašu Dievu, bet caur to visbiežāk sakārtojas arī cilvēku savstarpējās attiecības. Proti, Dieva žēlastība dod jaunu pamatu mīlestības pilnām attiecībām ar Dievu, un šī mīlestība skar arī cilvēku dzīves sfēras. Un tas ir tikai ceļa sākums kristietībā…
Tā nu šīs trīs – patiesība, žēlastība un mīlestība – ir lietas, ko slēpj uz Ziemassvētkiem ar klišejisko “Piedzimis Jēzus Kristus” vedošais Advents. Vai tā nav laba svētku padziļinātā kārta ziemas sākumam? Vai trīs lietas, kas nāk līdz ar Ziemassvētkiem, nav laba “blakne”, par ko aizdomāties katram cilvēkam, arī tiem, kas nav ticīgi Dievam? Un ja nu noder?