Pāvils Brūvers: Kas ir mūsu galvenais ienaidnieks? Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers
Foto - arhīvs
Kad 1976. gada rudenī viesojos Minsteres Latviešu ģimnāzijā, lai skolēniem pastāstītu par dzīvi okupētajā Latvijā, viens no viņiem man uzdeva jautājumu: kas ir mūsu galvenais ienaidnieks – komunisms vai krievi? Es atbildēju: komunisms. Viņš iebilda. Pēc viņa domām, mūsu galvenais ienaidnieks ir krievi. Es savukārt biju pārliecināts, ka krievi, tāpat kā visas pārējās komunistiskā režīma apspiestās tautas, ir mūsu sabiedrotie cīņā par brīvību. Norādīju uz tādiem izciliem krievu sabiedrotajiem mūsu cīņā kā rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins, akadēmiķis Andrejs Saharovs, cilvēka tiesību aktīvisti Jeļena Bonnere, Vladimirs Bukovskis, Andrejs Amalriks un citiem tā laika krievu disidentiem.
Kad sabruka padomju režīms un par Krievijas prezidentu kļuva Boriss Jeļcins, man šķita, ka tagad sāksies mūsu tautu patiesas sadraudzības un sadarbības laiki. Tā naivi domāja arī Rietumu pasaule, ievērojami samazinot savus bruņotos spēkus un visdažādākajā veidā palīdzot Krievijai attīstīties. Tomēr ar Putina nonākšanu pie varas pienāca atmošanās, un es biju spiests atzīt, ka Minsteres ģimnāzijas skolniekam bija taisnība.
Lai arī kāds režīms ir valdījis Krievijā – cara, komunistu vai “demokrāta” Putina –, viņi aizvien ir gribējuši mūsu zemi pakļaut un mūsu tautu pārkrievot un centušies darīt to cits par citu brutālāk. Par to liecina gan 1905. gada upuru piemiņas vietas, gan daudzās piemiņas dienas, kad izkaram karogus sēru noformējumā, gan šodienas naidīgā retorika no Krievijas propagandistu puses.
Decembra sākumā atzīmējām pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu, kad trīsdesmitajos gados tika iznīcināti vairāk nekā 16 000 Krievijā dzīvojošo latviešu. Nesen pieminējām arī genocīdu pret ukraiņu tautu, tā saukto golodomoru, kad pēc Maskavas pavēles trīsdesmito gadu sākumā ukraiņu zemniekiem tika atņemta visa labība un viss, kas vien būtu noderīgs pārtikai. Kulmināciju šī masu slepkavība sasniedza 1933. gadā, kad izmira veseli ukraiņu apgabali, visapkārt zemē gulēja nespēkā pakrituši un badā miruši cilvēki. Katrai tautai, kas robežojas ar Krieviju, visos laikos ir savs bēdu stāsts par postu un iznīcību, ko atnesis Kremļa terors.
Šodien “demokrāts” Putins neatpaliek no saviem priekšgājējiem: nežēlīgais iebrukums Čečenijā, arī Gruzijā, tagad Ukrainā… Visur, kur vien iegājusi “krievu pasaule”, rezultāts ir līdzīgs – izpostītas pilsētas, izpostīti lauki, noslepkavoti cilvēki.
Patiesi jābrīnās, ka daudzi cilvēki Rietumos joprojām nesaredz “krievu pasaules” bīstamo dabu. ASV prezidents Tramps masu slepkavu Putinu pat sauc par savu draugu un vēršas nevis pret agresoru, bet gan pret agresijas upuri Ukrainu, spiežot to atdot savas teritorijas iekarotājam.
Ir grūti aptvert, kāpēc viņš to dara. Daudzi politiskie novērotāji ir pārliecināti, ka viņš to dara naudas dēļ. ASV augstākajā vadībā šobrīd nav valstsvīri – gan Tramps, gan Vitkofs, gan Kušners un vēl citi Trampam pietuvinātie nav diplomāti, bet gan aukstasinīgi biznesmeņi. Viņu galvenā vērtība ir dolārs, viņus par visu vairāk interesē ienesīgais bizness ar Krieviju. Viņi ir gatavi atdot Ukrainu un tās ļaudis (iespējams, arī mūs) “krievu pasaulei” saplosīšanai, lai tikai nekas netraucētu viņu biznesam attīstīties.
Ja tā notiks, ja patiesi Ukraina būs spiesta pakļauties šim apvienotajam amerikāņu un krievu spiedienam, tad pasaulē iestāsies tādi laiki, par kādiem pirms vairāk nekā 100 gadiem rakstīja Eduards Veidenbaums: “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.”
Un tomēr mēs neesam pilnībā atstāti negodīgu un blēdīgu valdnieku patvaļai. Pravietis Jesaja par šādiem valdniekiem raksta: “Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka atraitnes aplaupa un bāreņus posta! Bet ko jūs darīsit piemeklēšanas dienā un lielajā vētrā, kas jau tuvojas no tālienes?” Tikmēr tiem, kas uz Dievu paļaujas, ir apsolīta palīdzība. Kā Dievs mums ir palīdzējis līdz šim, es ticu, ka Viņš palīdzēs arī turpmāk izturēt visas grūtības, kādas mums nākotnē nāktos pārdzīvot.