Andris Upenieks: Skats caur naudas un morāles kaplodziņiem Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Liekuļi, pielīdēji, savtīguma tīkotāji ir bijuši un būs. Šādu ļautiņu sērga ir veca kā pasaule. Līdzīgā kārtā rodas bezgala daudz situāciju, kuru eksistenci nodrošina obligāti klāt esošie divi – viens, kas brauc virsū, otrs, kas ļaujas. Jā, ir gadījumi, kad kādu cilvēku uzceļ slavas debesīs, bet viņš no šī goda kategoriski atsakās. Ir gadījumi, bet tādu nav daudz.
Jauni laiki dzemdē gan varoņus, gan pseidovaroņus: cauri kaplodziņiem acīs duras netīkamas ainas, kuras attaisno demagoģija. Die’s ar to biedrības “4. maija deklarācijas klubs” prezidenti Veltu Čebotarenoku un pašas vadīto klubu, kurā apvienojušies Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā! Iespējams, šo varoņdarbu par tādu varētu arī saukt, ja likumdevējs būtu drosmīgāks un politika gadiem neklusētu par deklarācijā iekļauto “pārejas periodu”, ko nevar piešūt, piemēram, Lietuvai, kas 1990. gada 11. martā noteica pilnīgu un tūlītēju Lietuvas suverenitātes atjaunošanu, tūlītēju PSRS Konstitūcijas darbības pārtraukšanu, nosakot Augstāko Padomi kā nedalītas suverēnas varas nesēju, ar ko izpelnījās Gorbačova dusmas un valsts ekonomisko blokādi.
Nu, vienalga – visu cieņu deputātiem par soli uz neatkarību de facto 1991. gada augustā. Un goda viņiem ticis gana – gan augsti valsts apbalvojumi, gan sev piešķirtās pensijas. Pavērās arī vārti uz “Klubu 21” un “Latvijas ceļu”. Vēl nesen, 2025. gada 18. martā, Ministru prezidente Evika Siliņa tikās ar šī kluba biedriem, lai pateiktos par ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā.
Nu skaisti! Bet kāpēc pateicība tikai kluba biedriem, ja daudzi no balsotājiem jau biedrojas debesīs, bet vairāki no šīs biedrības ir aizgājuši? Turklāt privilēģijas no nodokļu maksātāju naudas nepiestāv – ne klubam, ne tā prezidentei Čebotarenokai, kuru ar Saeimas auto vizina no Asariem uz Rīgu un atpakaļ. Vairāki no šī “valstiskā” kluba izstājušies. Bet Saeimas svinīgajās sēdēs bez “augsti godājamiem” un “cienītajām” nu jau atsevišķi tiek uzrunāta Čebotarenokas kundze… Ar ko atšķiras padomju specveikali no mūsdienu politiskajām bufetēm?
Bez tā, ka dzīvojam uz parāda, izrādās, esam arī parādā slavenā klubiņa deputātiem par neatkarības balsojumu. Tā, it kā paši sevi būtu dzemdējuši, nevis ar Latvijas Tautas frontes atbalstu ievēlēti. Jo tolaik visa tauta bija viena fronte! Un, ja kādam bija Tautas frontes atbalsts, tad no tās ievēlētajam citas balsojuma izvēles nemaz nebija. Mēs esam parādā klubam “4. maija deklarācija”, kā to pauda Dans Titavs savā “Titava laboratorijā”, jo deputātus toreiz bijis tik viegli arestēt kā divus pirkstus ap… (tā viņš teica savā raidījumā). Esam parādā klubam un arī savulaik “Bankas Baltija” viceprezidentei Veltai Čebotarenokai.
Kuri “mēs” esam tie parādnieki? Arī tie (vairāk nekā 8000 deputātu), kas iestājās un balsoja par Latvijas neatkarību Vislatvijas deputātu sapulcē 1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā? Kurus arī varēja arestēt klusi un mierīgi? Arī tie 600 tūkstoši 1991. gada 13. janvāra demonstrantu, kurus tanki varēja sadzīt Daugavā vai apšaut no zemes un gaisa? Arī barikāžu aizstāvji parādā klubiņam? Arī tie, kas ar pirmo dienu iestājās Zemessardzē neapbruņoti, paši šuva formas, pirka zābakus, munīciju, ieročus?
Protams, vēsturi nevar skatīt pēc – kā būtu, ja būtu. Bet pagātne nemitīgi piespēlē mācības nākotnei, no kurām nemācāmies. Arī no tā, kā pļekarējam budžeta naudu, kuras dalītāji (kā Jurēvics no “Jaunās Vienotības”) necieņā pret varu vaino nevis pašu varu, bet tos, kas ar to nesamierinās. Un kā tur ir? Ar paraolimpieti Rihardu Sniku savai spozmei bildējas gan Valsts prezidents, gan Ministru prezidente, bet prēmijas vietā piga… Nu jā, visiem nesanāk, ja pašiem vajag!