Voldemārs Lauciņš: Trīs gadadienas, kuras paņemšu līdzi no 2025. gada ^{Apriņķis.lv}

“Latviešu grāmatai – 500”

Izvirzīšu drosmīgu apgalvojumu: latviešu valoda ir viena no tām, kas sekoja grāmatai. Protams, arī tajā tālajā gadsimtā grāmata tika sarakstīta jau runātajā valodā, taču tai vēl nebija nostabilizējusies gramatika, arī vārdu krājuma ziņā mēs no tā laika valodas šodien, visticamāk, daudz ko nesaprastu. Lai kā arī būtu – 1525. gadā tika nodrukāta pirmā grāmata latviešu valodā, un tas nav maz. Mums ir, ar ko lepoties.

1525. gads ir laiks, par kuru daudziem mūsdienās ir visai miglaina izpratne. Pieļauju, ka ne viens vien jaunākās paaudzes pārstāvis pat var iedomāties, ka tolaik cilvēki vēl dzīvoja alās un ēda sēnes. Tomēr tā nebija. Lai gan no tā laika ēkām Latvijā līdz mūsdienām lielākoties saglabājušās vien baznīcas – turklāt arī tās daudzas reizes pārbūvētas un atjaunotas –, mūsu zeme nebija Dieva aizmirsts nostūris, kaut arī par pasaules vai pat Eiropas centru to nosaukt nevarēja.

Mūsu zeme kopā ar mūsdienu Igaunijas teritoriju tolaik veidoja Livonijas konfederāciju. Ne iedzīvotāju skaita, ne materiālās un sadzīves kultūras līmeņa ziņā tā vēl nelīdzinājās Viduseiropai vai Dienvideiropai, tomēr mūsu senči jau bija ceļā uz to. Rīga pilnīgi noteikti bija citu Hanzas pilsētu cienīga partnere, kamēr pārējās pilsētas un pilsētiņas tikai auga. Liela nozīme bija tam, ka darba un tirdzniecības valoda bija lejasvācu mēle, ko saprata lielākā daļa Baltijas jūras reģiona iedzīvotāju. Un vēl vairāk – visi, kas pie mums runāja šajā valodā, bija pamanījuši, ka šeit pastāv arī cita valoda, kas vēl nav saņēmusi pienācīgu cieņu: tajā nebija nevienas grāmatas.

Arī pats grāmatas fenomens vēl nebija pilnībā nostiprinājies. Nebija pagājis pat gadsimts kopš Johans Gūtenbergs eiropiešus bija iepazīstinājis ar grāmatu iespiedtehniku. Tolaik šis atklājums, iespējams, bija pat nozīmīgāks nekā datora ienākšana mūsu ikdienā.

Un tad, līdz ar doktora Mārtiņa Lutera aizsāktās Reformācijas pirmajiem soļiem, kāds, kura vārdu mēs vairs nezinām, spēra izlēmīgu soli: nolēma izdot Bībelē balstītās reformatoru idejas tautai, kuras valodā vēl nebija nevienas grāmatas, – mūsu senčiem.

Šī grāmata nav saglabājusies, jo Lībekā visu tās metienu atklāja un iznīcināja. Pastāv pieņēmums, ka līdzās latviešu valodas izdevumam tur varēja būt arī lībiešu valodas versija. Taču pats fakts – grāmata latviešu valodā – ir zelta burtiem ierakstīts Latvijas vēsturē. Nekas, ka mēs, iespējams, šodien ar grūtībām, ja vispār, spētu izprast tajā rakstīto. Svarīgākais ir tas, ka turpmākajos gadsimtos mūsu zemē nostiprinājās rakstītā vārda kultūra. Un to var apdraudēt tikai viens – ja paši pārstāsim lasīt.

Lidijai Lasmanei-Doroņinai – 100

Kādus mēs parasti iedomājamies varoņus? Droši vien lielus un spēcīgus. Tomēr spēks ne vienmēr slēpjas muskuļos vai kaulu struktūrā – tas ir cilvēka spējā un gribā pastāvēt par to, kas ir pareizi, arī tad, ja tas nozīmē ciešanas un vajāšanas.

Paldies Dievam, mūsu valstij un tautai netrūkst varoņu, taču viņu vidū Lidijai Lasmanei-Doroņinai ir īpaša vieta. Viņa nav nākusi no elites – viņa ir no tautas. Viņa nav meklējusi izdevīgumu, bet turējusies pie vienkāršas patiesības: mūsu zeme ir Latvija, un tai tādai ir jāpaliek. Un tas nav maz.

Katram pilsonim var patikt vai nepatikt valdības rīcība. Ja kādam nepatīk, piemēram, budžeta sadalījums, cilvēki brauc uz Rīgu protestēt. Demokrātiskā valstī protestiem ir sava kārtība – to pārkāpjot, var saņemt administratīvu sodu vai nonākt tiesas priekšā.

Tā nebija padomju okupācijas laikā. Lidijas Lasmanes-Doroņinas un viņai līdzīgo disidentu gadījumā režīms ar saviem oponentiem neauklējās. Par Latvijas karoga izkāršanu, ziņu nodošanu uz Rietumiem, “nepareizu” grāmatu glabāšanu vai pat “nepareizu” uzskatu paušanu cilvēkus izsūtīja uz nometnēm, ieslodzījuma vietām vai psihiatriskajām slimnīcām. Tika vajāti arī viņu tuvinieki, bērniem liedza iespēju studēt.
Iespējams, pirmajā reizē Lidija Lasmane-Doroņina vēl pilnībā neapzinājās savas pretošanās sekas. Taču otrajā un trešajā reizē viņa tās zināja ļoti labi. Un tomēr viņa neklusēja – viņa runāja.

Tā ir varonība, no kuras mums ir vērts mācīties.

Mācītājam Robertam Emīlam Feldmanim – 115

Roberts Emīls Feldmanis (1910–2002), kura vārdā nosaukta arī iela Rīgā, daudziem varētu būt mazāk pazīstams, jo viņš nav ieņēmis politiskus vai kādus augstus amatus baznīcā. Tomēr visu mūžu viņš uzticīgi kalpoja Dievam un savai tautai arī pēc tam, kad vairs nevarēja piepildīt gan savu, gan daļas baznīcas sapni – doties misijā uz Indiju un kalpot cilvēkiem svešā zemē un svešā valodā. Roberts Feldmanis kalpoja ar patiesību un mīlestību savai tautai un zemei. Un tas nav maz. Mums ir, ar ko lepoties.

Iespējams, vairāk cilvēku viņu atpazītu, ja saistītu Feldmaņa vārdu ar bijušo Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu, jo tieši Roberta Feldmaņa vadītajā Rīgas Mežaparka draudzē tolaik vēl jaunais ķīmijas skolotājs guva savas garīgās pamatzināšanas un no turienes uzsāka mācītāja gaitas. Un viņš nebija vienīgais.

Trešās atmodas laikā, kad daudzviet Latvijā cilvēki sāka meklēt patiesību un uzdrošinājās atkal vērt baznīcu durvis, bija ļoti nepieciešami mācītāji, kas spētu viņiem kalpot ar Dieva Vārdu un mīlestību. Kādā brīdī ne mazāk kā trešdaļa luterāņu mācītāju bija vienā vai citā veidā saistīti ar Roberta Feldmaņa darbību. Tā ir unikāla vēsturiska liecība.

Ieskatoties Roberta Feldmaņa dzīvē un darbībā, atklājas ne tikai nevainojams džentlmenis – tāds, kādu mūsu sabiedrība šodien gandrīz vairs nepazīst –, bet arī dziļa un daudzpusīga personība, kas mūsdienās būtu teju “Sarkanajā grāmatā” ierakstāms fenomens. Viņš ne tikai padziļināti pētīja Latvijas laicīgo un garīgo vēsturi, bet bija arī augstas raudzes botāniķis. Viņa veidotās augu kolekcijas, īpaši Rīgas Katlakalna baznīcas apkārtnē, ne vienu vien atzītu botāniķi patīkami pārsteidza un rosināja uz profesionālām sarunām.

Tomēr galvenais bija Roberta Feldmaņa dziļā rūpe par katru draudzes locekli un par savu tautu. Līdzīgi pieredzējušam ārstam, kurš zina, ka reizēm mīlestība iet caur sāpēm, arī Feldmanis spēja daudziem piemeklēt vispiemērotākās garīgās “zāles”. Viņa pazemība Dieva priekšā, gatavība kalpot ikvienam, kas meklēja patiesību, un paraugdisciplīna kļuva par atslēgu daudzu cilvēku garīgajai dziedināšanai un cilvēka attiecību ar Dievu sakārtošanai.

***

Šīs bija trīs lietas, kas man īpaši paliks prātā no aizvadītā gada. Priecē, ka tās nebija vienīgās, par kurām līksmot, tādēļ arī skats uz jauno gadu ir cerīgāks. Ar smaidu varu skaitīt no desmit līdz vienam ar šampanieša glāzi rokā un pēc tam dziedāt himnu – “Dievs, svētī Latviju!”. Laimīgu jauno gadu!