Elmārs Pļaviņš: Reizēm labākais nav vārdi, bet būt blakus ^{Apriņķis.lv}

Jau 2015. gadā Elmārs Pļaviņš devās uz Ukrainu, Donbasa reģionu, lai nogādātu tur humāno palīdzību. Šajos gados viņš ir izveidojis ciešu sadarbību ar uzņēmējiem un Aizsardzības ministriju. Viņš kopā ar daudziem citiem veido tādus kā tiltus starp Latviju un Ukrainu – gan bruņotajiem spēkiem, gan citām organizācijām un kopienām. Kopš 2022. gada, kad sākas karš Ukrainā, šis darbs sadarbībā ar fondu “Uzņēmēji mieram” ir kļuvis par viņa pilna laika kalpošanu: rūpes par ukraiņiem, kuru dzīvi ir skārušas kara šausmas, un ciešs kontakts ar tiem ukraiņiem, kas patvērumu raduši Latvijā. Elmārs Pļaviņš uzsver: “Viņiem daudz svarīgāka par dāvanām ir apziņa, ka viņi nav vieni. Tieši mūsu klātbūtne sniedz viņiem vislielāko spēku.”

Pašlaik Elmārs ir iesaistījies akcijā “Aizved mani”, kuras mērķis ir palīdzēt evakuēt ievainotos Ukrainas aizstāvjus. Dažu dienu laikā savākti vairāk nekā četrsimt tūkstoši eiro, un jau drīz viņš atkal dosies ceļā. Gadumijā, neilgi pirms nākamā brauciena uz Ukrainu, izdevās Elmāru uzaicināt uz īsu sarunu.

– Kā jūs parasti svinat Ziemassvētkus un sagaidāt jauno gadu? Ir lietas, ko darāt katru gadu?

– Tā kā es papildus darbam Ukrainā esmu mācītājs Ikšķiles baptistu draudzē, mums ir dievkalpojums, pēc tam ģimenes lokā ēdam vakariņas, dalām dāvanas, pasēžam. Līdz tam vēl mēģināšu visus tuviniekus apciemot un pateikt viņiem paldies par šo gadu. Tas ir nemainīgi. Pēc tam jau sākšu gatavoties ikdienas pienākumiem.

– Saka, ka laiks skrien vēja spārniem. Jums arī tā šķiet, domājot par aizvadīto gadu, vai arī jūs skrienat laikam pa priekšu?

– Patiesībā ir grūti noticēt, ka decembra beigās, ja runājam par Ukrainu, jau pagājušas tūkstoš četrsimt dienas kopš kara sākuma. Tik ātri tas laiks skrien. Ne velti arī Dieva Vārds vēsta, ka šo laiku Dievs samazina, lai tas ļaunums neizplatītos tik ātri un tik ļoti. Šobrīd, man liekas, laiks skrien ātrāk. Es vēl nesen ar sieviņu divdesmit deviņu gadu kāzu jubileju nosvinēju, bērni jau lieli.

Šis gads bija ļoti sarežģīts un izaicinošs, bet, neskatoties uz to, tas bija fantastiski labs. Ukrainas dēļ varējām parādīt, ka mazā Latvija ar savu balsi, raksturu un atbalstu, finansiālo un praktisko, tomēr var daudz paveikt, ka nekā nav par maz. Arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to novērtēja un nesen Ārlietu ministrijai lielu pateicību izteica. Es teiktu, ka gads ir bijis ļoti labs, izaicinošs, fantastisks laiks, kurā tās iespējas, ko Dievs dod, pareizi izmantotas. Vieni var sūdzēties, kurnēt un aprunāt citus, bet šis ir īstais laiks, lai apsēstos un padomātu par sevi – kāds tu pats esi bijis. Varbūt tiešām noliec kaut kādas lietas Dieva priekšā, izlūdzies piedošanu un saņem jaunu iedrošinājumu iet tālāk. 

– Ja reiz pieminējāt Ukrainu, vai ir bijušas situācijas, kad jums jāmierina kāds, kurš ir zaudējis savu bērnu, tēvu, brāli, bet jums nav, ko teikt viņam?

– Visu šo desmitu gadu garumā gandrīz katrā braucienā ir bijušas situācijas, kad pirmajā tikšanās reizē es izvēlos neko neteikt, jo tur ir tikai iekšēja asiņošana vai asaras birst kā pupas par situāciju. Tur neko nevar pateikt, tikai to, ka es par jums lūdzu un lūgšu. Es pat nevaru teikt, ka saprotu viņus, jo tās sāpes, ko piedzīvo cilvēks, zaudējot bērnu, vīru vai sievu, nav izmērāmas. Tāpat kā uzņēmējam, kurš zaudē visus īpašumus, vai vecmāmiņai, kura piedzīvojusi, kā iet bojā visa viņas ģimene…

Reizēm jāpaklusē un jāparaud kopā ar tiem, kas raud. Raudiet ar tiem, kas raud, un priecājieties ar tiem, kas priecājas. Reizēm labākais nav vārdi, bet būt blakus un paraudāt kopā. Pēc tam jau ir ļoti daudz konsultāciju pārsvarā ar armijas cilvēkiem un viņu tuviniekiem, kam jāsniedz iedrošinājums. Tā ir mana ikdiena. 

Esmu bijušais armijas kapelāns un virskapelāns, šobrīd no tā darba esmu ārā, bet uzkrātā pieredze šajā darbā man ir iespēja darīt to arī tālāk, neskatoties uz to, ka vairs neesmu šajā amatā. Mēs esam ļoti laba komanda ar “Uzņēmēji mieram” direktori Lauru Skrodeli. Viņa strādā galvenokārt ar tehniskām lietām, bet mans primārais uzdevums ir strādāt ar cilvēkiem – uzklausīt un iedrošināt viņus, saprast, kas viņiem vajadzīgs. Reizēm šo rūpju pietrūkst ģimenes locekļiem, vairs nav spēka, ko iedot viņiem. Redzēt sāpes un grūtības ir mana ikdiena, tāpēc pašam jāmeklē spēks Dievā un fiziski vienmēr jābūt formā.

Ar karavīriem Ukrainā es vienmēr cenšos komunicēt jokojot… Viņi zina manas stiprās puses, piemēram, ka es “plankā” varu nostāvēt vairāk nekā piecdesmit minūtes. Varu tikai Dievam pateikties, ka ir veselība un gudrība.

– Mani vienmēr ir interesējis – kā bauslis “Tev nebūs nokaut” saistāms ar karu?

– Tad, kad Dievs šos baušļus deva, pirms tam viņš bija licis veselas tautas iznīcināt. Pēc tam arī lika iznīcināt citu tautu tās grēcīgās dabas dēļ. Armijā, policijā un citās struktūrās, kurām ir uzdevums aizstāvēt tautu, valsti un savu tuvāko, ja ierocis tiek izmantots pareizi, šis bauslis absolūti nestrādā. Tas strādā, lai ierobežotu ļaunumu un nepareizas rīcības. Ja pareizi izmanto, nekādu problēmu nebūs. Ja izmanto nelietīgi, kā tas daudzreiz diemžēl ir bijis, tad attiecīgi gan valsts, gan Dieva priekšā iestājas sods, un sekas paliks noteikti – ar dažādiem izaicinājumiem pēc tam.

– Runājot par atbildību un sekām... Kā jums šķiet, vai Latvijas krievi ir līdzatbildīgi par visu, kas notiek Ukrainā?

– Noteikti nē, jo Latvijas krievi ir tāpat cietuši kā lielākā daļa latviešu. Gan latvieši, gan citu tautību cilvēki ir līdzatbildīgi tajā brīdī, kad viņi notic krievu un Putina propagandai. Šeit mēs nevaram dalīt, jo jebkurš ir atbildīgs par savām izvēlēm. Šobrīd mēs nevaram uz krievvalodīgajiem skatīties kā uz ienaidniekiem; tas ir ļoti slidens jautājums, mēs varam paši iekrist tādā nepareizā tiesāšanā. Es zinu ļoti daudz krievu tautības cilvēku, kas atbalsta, ziedo un runā par vērtībām, kurām ir jābūt. 

Šobrīd, runājot par karu Ukrainā, mēs runājam arī par hibrīdkaru. Runājot par hibrīdkaru, mēs runājam par informatīvo karu, līdz ar to mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar informāciju, ko saņemam un kur saņemam. Ir jāizdara secinājumi, lai nebūtu tā kā ar kovidu, kas sabiedrību absolūti sašķēla. Arī karš Ukrainā daudzas ģimenes Latvijā sašķēla. Piemēram, latvietis bija precējies ar krievu meiteni, vai arī otrādi, un tad, karam sākoties, daudzas ģimenes tika sašķeltas, jo vieni palika pie sava informatīvā avota. No vienas puses, var jau saprast – ja iebildīsi Krievijā vai Baltkrievijā, uzreiz tiksi visādos veidos sodīts –, bet šeit jau mums ir zināma brīvība, ko daudzi diemžēl izmanto nelietīgi.

– Man reiz bija iespēja satikt vienu ukraiņu žurnālisti, un viņa stāstīja, ka arī Ukrainā esot tādas pašas problēmas kā mums Latvijā – daudzi tur dzīvojošie ir pilnībā uzticīgi Putina propagandai.

– Tā ir taisnība, Ukrainā joprojām ir ļoti daudz Putina piekritēju, kas domās un ar savām finansēm atbalsta krievu armiju. Tādus tur meklē un uzliek attiecīgu sodu. Runājot par šo traģēdiju, karu, ko uzsāka viens terorists – Krievijas prezidents Putins –, mums jābūt atbildīgiem par to, kādā veidā izdarām secinājumus. Tā, kā šobrīd cīnās un aizstāv savu valsti ukraiņi, es domāju, mūsu senči netālā pagātnē, okupācijas gados, to bija izjutuši. Daudzi tūkstoši tika izvesti tikai tāpēc, ka viņiem kaut kas piederēja, vai tāpēc, ka viņiem bija brīva griba. Neviens no mums negribētu atkal nonākt tādā situācijā, un šobrīd viens terorists vēlas varu pār visu pasauli un noteikt, kā visi pārējie dzīvos. Jābūt ļoti uzmanīgiem.

Nesen ar ģimeni aizgājām uz filmu “Tīklā. “TTT” leģendas dzimšana”, kas ļoti labi parāda, kā, ienākot Latvijā, padomju vara rīkojās. Nekā jauna, tā viņi rīkosies arī tad, ja mēs šodien kaut kādā veidā padosimies. Ukraina parāda – viņi caur sāpēm un ciešanām ir vēl vairāk saliedējušies. Jā, viņiem ir lielas problēmas ar korupciju, bet tas mērķtiecīgi daudzu gadu laikā tika ievazāts no Krievijas. Vēl vairākām paaudzēm ir jānomainās, lai tas mainītos, bet mēs varam pozitīvo no viņiem mācīties – ka viņi ir saliedētāki. 

– Vai ir kādas norises Latvijā, kas jūs īpaši satrauc? Kristieši atsaucas uz to, ka notiks karu daudzināšana un malu malās būs celšanās citam pret citu. Lasot medijos publicēto, šķiet, ka tā arī notiek…

– Jā, un tālāk Jēzus saka: “Bet jūs nebīstieties!” Tā ir liela problēma patlaban. Arī šobrīd liela daļa uzņēmēju pārcēlušies uz ārzemēm. Dievs teicis: “Tas, kas pēdējos laikos notiks, būs slimības, būs kari, būs zemestrīces, bet jūs nebīstieties,” piebilstot, ka ir ar tiem, kas Viņu mīl. Šie izaicinājumi ir. Vai tie mazināsies? Iespējams, ka nemazināsies. Lai cilvēki neieiet nepareizā skatījumā, stresā, ir jāgatavojas. Arī ukraiņi stāsta, ka bija vāji un viņu vājums tika izmantots. Šobrīd viņi mācās celties, stāvēt un pastāvēt.

– Atgriežoties pie apbalvojuma “Goda pilsonis”. Kādas bija sajūtas, to saņemot?

– Es biju ļoti, ļoti pārsteigts. Lai arī cik dīvaini tas būtu, man likās, ka tāds apbalvojums man jau ir piešķirts. 2007. gadā man piešķīra Viestura ordeni, tagad man ir arī Triju Zvaigžņu ordenis. Tad man likās, ka Ogres novada dome man piešķīra Goda pilsoņa apbalvojumu, bet izrādījās, ka es biju Gada cilvēks. Man bija pārsteigums, jo tādos brīžos uzreiz domā: kāpēc es? Es jau daru to, kas man patīk, un daru to no sirds. Bet, ja par to vēl pasaka tik lielu paldies, tas ir fantastiski. 

– Jūs visu laiku nesavtīgi palīdzat citiem. Bet kā ir ar jums pašu – vai ir viegli pieņemt palīdzību?

– Kā kuru reizi, un skatoties, kādu palīdzību. Reizēm ir grūti, bet man ir komanda, kas mani tik labi pazīst, ka uzreiz saka, lai apstājos un parunāju, vai jautā, kas atgadījies. Viņi ir fantastiski cilvēki, kas nekad man nepaiet garām. Protams, vieglāk reizēm ir dot citiem nekā saņemt. Es visu laiku esmu pa karstiem punktiem: Irāka, Bosnija, Afganistāna, Āfrika… Tas visu laiku prasa psiholoģisku, fizisku un garīgu nodošanos, un tas izsmeļ. Kad atbraucu no Ukrainas, esmu tukšs. Liels atbalsts ir no sieviņas, attiecības ar Dievu un fiziskā sagatavotība, kā jau minēju. 

– Varbūt ir kādi ceļa vārdi, kurus jūs vēlētos nodot visiem jaunajā gadā? 

– Gribētu teikt, lai cilvēki mazāk skatās uz citiem, bet mazliet paskatās paši uz sevi, kādi viņi ir bijuši šajā gadā, un uztaisa revīziju paši savā dzīvē. Otrkārt, es gribētu iedrošināt cilvēkus, lai viņi meklē Dieva spēku un prātu savā dzīvē, jo bez Viņa mēs nekur neaiziesim. Trešā lieta – dot to, kas tev ir, un saņemt no citiem. Tad Dieva miers, kas ir augstāks par cilvēku saprašanu, dos gudrību un palīdzību it visās lietās.