Raimonds Pauls – katrā mājā, katrā sirdī Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Ik gadu, kad ap 12. janvāri spelgonis piesaka ziemu, Latvijas laiku un telpu piepilda maestro Raimonds Pauls. Visiem viņš ir Maestro, arī tiem, kas nedz domā, nedz zina, ko šis vārds nozīmē. Tādu goda titulu ir pelnījis izcils mūziķis, komponists, pianists, diriģents – personība, par kādu var kļūt arī cita aroda meistars, skolotājs. Var kļūt, bet kļūst tikai ļoti retais. Maestro šo godu ir pelnījis; nopelnījis arī godināšanu, bet ar to mums veicas – kā kuru reizi.
Ja Triju Zvaigžņu ordeņa vērtību noteiktu nevis pēc piecām tā šķirām, bet tulkotu ar augstāko, tīrāko, godīgāko cilvēcības mērinstrumentu, tad zināms, ka Raimonds Pauls ieguvis šī apbalvojuma visaugstāko pakāpi, kas saucas – tautas mīlestība. Un tas nemaz nav pārspīlēti! Daudzi, kam jautāju par viņiem mīļāko Raimonda Paula dziesmu, atbild, ka visas mīļas un nevar kādu izcelt, stādīt pāri citām.
Kāpēc sirdij mīļāks tieši Pauls? Šķiet, ka vistuvāk ar atbildi uz šo jautājumu piekļuvis Raimonda Paula draugs dzejnieks Jānis Peters, kuru Pauls joprojām dēvē par lielu dzejnieku un politiķi. Unikāla joprojām ir Petera grāmata par Maestro, kurā viņš pieskaras sīkākajām mūziķa rakstura, dvēseles stīgām. “Upēs foreļu kļūst aizvien mazāk, – muzikants man reiz skumji teica, un es viņam neatbildēju, jo neesmu makšķernieks. Taču no viņa vārdiem man arī kļuva skumji, kaut gan šis stāsts (grāmata) nebūs par skumjām, bet gan par mākslinieka dzīvi, kurā forelēm un foreļupēm ir sava nenoliedzama vieta un nozīme. Tās ir straujas, caurspīdīgas un tīras. Kas? Nu foreļupes! Uz tādām var spēlēt.”
Joprojām patiesa ir Allas Pugačovas atziņa, kurai piebalso arī manas ģimenes sievietes: “Kautrīgs, vīrišķīgs, tāds, kas savas sirds smalkākās stīgas, jūtu dziļumus un pārdzīvojumus uztic vien savām klavierēm un mūzikai.”
Viņam piestāv viss: gan smokings, gan gaumīga kaklasaite, gan nevērīgi kopā savākts krekls, gan skumīgais spieķītis, kas atgādina, ka bez šī “instrumenta” pie savām klavierēm tikt aizvien grūtāk un grūtāk. Viņš noteikti varētu būt nepatīkams komiski salkanai mietpilsonībai, kas Dieva vietā pielūdz etiķeti. Kāpēc arī man Maestro kļuvis tik tuvs? Jā, arī ar skarbumu, ironiju, humoru: kad žurnāliste intervijas laikā novidžina kaut ko frāžveidīgu, Maestro pieliecas tuvāk un savā manierē, galotnes apraujot, jautā: “Jūs to pat izdomāj vai kāds priekšā uzrakstīj?”
Visu cieņu žurnālistei, kas neuzmet lūpu, veikli pieskaņojas Maestro tonim, un pajokojas abi. Nu jā, ir brīži, kad jāpakalpo arī etiķetes paragrāfam, piemēram, kad kaut kā neveikli, kā baidoties nepaspēt, vēl nesen Paulu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpi, jo citas viņam jau bija… Arī pēc svētsvinīgās ceremonijas Pauls neiztiek bez sava jociņa: “Būs kādreiz jāpiekarin, lai ieriebt Keišam: viņam nav!”
Tagad visi gudri un visi lieli disidenti, kad par to nekas vairs nedraud. Raimonda Paula tautiskā dvēsele uzziedēja tālos un dziļos padomju laikos tandēmā ar dzejnieku Alfrēdu Krūkli, ar “Mežrozīti”, ar “Kam ziedi, mežābele rūgtā,/Kam ziedi tu un nobirsti kā sniegs”, ar veselu plejādi dziesmu, kas iemantoja tautas dziesmas cienīgu statusu. Tās dziedājām ģimenes svētkos un braucot ekskursijās, tās dziedājām ik jaukā skolas izlaidumā vai vienkārši tāpat, kad kāda glāzīte laba dzēriena raudināja latvisko dvēseli.
Katram savs lielā Maestro pieskāriens. Arī man. Kopš 1970. gada novembra, kad pārnācu mājās no obligātā dienesta krievu armijā, gluži reibu no Raimonda Paula dziesmām. Melodijas un dziesmu vārdi iztēlē gleznoja ainas un ainavas, kas izdzīvotas un dziļi pārdzīvotas, kurām nekāda sakara ar “varenplašo manu zemi dzimto”, vien skaistas nacionāli patriotiskas balādes cienīgas melodijas, no kurām dziļi sirdī šī:
Teic, kur zeme skaistākā
Tur, kur smilgas zied,
Teic, kur skarbā zeme tā,
Te, kur akmens dzied.
Te ir tava dzimtene,
Smilšainais krasts.
Te pa baltu miglas stigu
Ceļu mājup rast.
Te, kur egles vējā dzied,
Te, kur smaržo siens,
Te, kur tēvu taka iet,
Miglā dzērves brien.