Sociālo mediju un mākslīgā intelekta negatīvā ietekme uz sabiedrību ^{Apriņķis.lv}

Grūti iedomāties precīzākus vārdus, kas izteiktu laikmeta garu, kurā ekrānu pasaules ietekmei uz sabiedrību nav vēsturiska precedenta un pārmaiņas notiek pārgalvīgi strauji. Šī ietekme saistīta gan ar pašu formātu – īsie video (smadzeņu puve), gan ar algoritmu fenomenu un sabiedrības polarizāciju, ko tie rada (dusmu ēsma), gan ar mākslīgi ģenerēto saturu, kura radīšanā nav piedalījusies cilvēka dvēsele un radošums un kurš piedāvā standartizētus un pat kroplīgus tekstus, attēlus, balss ierakstus un video (draza).

Sociālo mediju “tiktokizācija”

Braucot sabiedriskajā transportā, nav iespējams izvairīties no ierastā skata: sākumskolas bērni ar šķību kaklu “šļūkā” pa saviem ekrāniem. Ieskatoties saturā, kas visu brauciena laiku notur viņu uzmanību, izrādās, ka būtiska satura tur nemaz nav. Atskaitot krāsainas spēlītes, bieži tiek patērēts sociālā medija “TikTok” saturs, bez jebkāda nodoma pārslēdzot īsos video un neko vērtīgu par sevi vai dzīvi neuzzinot. Jebkas ar dziļāku domu, kas prasa koncentrēšanos vai ilgāku iesaisti, tiek ātri aizslidināts prom.

“TikTok” menedžeri zina, ka šis formāts izraisa atkarību. Neskatoties uz to (bet varbūt tieši tāpēc), kopš “TikTok” palaišanas 2016. gada septembrī tā īso video formāts ir kļuvis par laikmeta zīmi. Informācijas saspiešana līdz pāris minūtēm vai pat sekundēm ir mainījusi arī pārējos sociālos medijus, kas ir sekojuši “TikTok” paraugam. Īso video formātu (reel) pārņēma arī “Meta” platformas (“Facebook”, “Instagram”), “X” (senāk “Twitter”), “YouTube” un citi sociālie mediji.

Nav jābūt ekspertam, lai secinātu, ka īso video formāts ir atkarību veicinošs un samazina koncentrēšanās spējas. “TikTok” piedāvā salīdzinoši augstu skatījumu skaitu jau pie pirmajiem ievietotajiem video, mudinot lietotājus šo platformu izmantot vēl vairāk. Lietotāja pusē video pārslēgšanas elements atgādina spēļu automātu darbības principu, radot vēlmi pēc nākamās lētās dopamīna devas.

Šķiet arī savādi, ka Rietumvalstis ļauj brīvi darboties sociālo mediju platformai ar acīm redzami nelabvēlīgām psiholoģiskajām sekām, kas radīta un balstīta komunistiskajā Ķīnā – valstī, kuru Rietumu specdienesti jau vairākus gadus sauc par vienu no galvenajiem draudiem mūsu politiskajai sistēmai. Tomēr “TikTok” ir tik ietekmīgs, ka arī ASV nacionālā līmenī to nav apturējušas, apmierinoties vienīgi ar tā darbības ierobežošanu armijā. Saistībā ar politisko cenzūru “Meta” platformās Rietumi pat ir netieši piespēlējuši šai Ķīnā balstītajai platformai, kur politiskā aģitācija joprojām ir atļauta un skatījumu skaits ir ievērojami lielāks nekā jebkurā citā sociālajā medijā. Tādējādi netieši tiek “uzpirkti” paši lēmumu pieņēmēji – politiķi, kuriem rodas motivācija turpināt izmantot šo platformu, jo tajā viņi var izteikties brīvāk, bez stingras cenzūras, un saņemt lielāku skatījumu skaitu nekā citur.

Tomēr ir būtiski saprast, ka formāts nav neitrāls – tas ietekmē arī saturu, lēmumu pieņemšanu, emocionālo toni un domāšanas kvalitāti. Tas attiecas gan uz bērniem, gan uz pieaugušajiem. Bērni šajā ziņā ir visneaizsargātākie, un par viņu piekļuvi tādām platformām kā “TikTok” ir pilnībā atbildīgi vecāki. Šis formāts izraisa atkarību jau pieaugušajiem, tādēļ nedrīkst vainot bērnus viņu ietekmējamībā, kuras ilgtermiņa sekas ir grūti paredzamas.

Diemžēl vecāki ir klātesoši – vismaz fiziski – jau minētajā ainā ar sākumskolas skolēniem sabiedriskajā transportā, kuri patērē īsos video. Kamēr skolēni, kuru smadzenes joprojām attīstās dzīvei trīsdimensionālā sociālajā pasaulē, skatās savās viedierīcēs, viņu vecāki skatās savējās – katrs savā “burbulī”. Pieņēmums, ka bērnu nevar izolēt no modernās pasaules, nenozīmē, ka viņš tajā ir jāiesviež ātrāk. Šādi aizbildinājumi liecina par bezatbildību un izvairīšanos no vecāku pamatpienākuma – savu bērnu aizsardzības.

Īso video formāts maina arī pašu politiku. Vairākas Saeimā un Rīgas domē pārstāvētās partijas tika ievēlētas, izraisot lielu pārsteigumu sociologiem un politologiem, jo savu auditoriju lielā mērā uzrunāja, izmantojot “TikTok” platformu. Tomēr tā nav tikai platforma, kurā tika veikta aģitācija, – tā ir arī platforma, kuras formātam tiek pakārtota politiskā darbība. Priekšlikumu, “atmaskošanas”, runu no tribīnes un emociju mērķis ir radīt iespējami lielāku auditorijas iesaisti sociālajos medijos, it īpaši “TikTok”.

Un, lai gan politika vienmēr ir bijusi retorikas un emociju māksla, tajā tomēr ir pastāvējusi arī substance un jēga, kas rodas no kvalitatīvas ideju un viedokļu apmaiņas starp līdzīgi un pretēji domājošajiem, darbības kopējā labuma vārdā un politiskā piedāvājuma noturības. Pakārtojot politiku dažu sekunžu video formātam auditorijām, kuras arvien mazāk spēj noturēt uzmanību un līdz ar to arī kritiski vērtēt politisko piedāvājumu, krītas sabiedrības pārvaldes un lēmumu pieņemšanas kvalitāte. Citiem vārdiem sakot – smadzeņu puve pārņem arī politiku.

Monokultūras nāve un algoritmu ēsma

Sociālo mediju sākotnējā ideja bija attīstīt interneta sniegtās iespējas personīgākā un sociālo loku līmenī, savienojot draugus un tuviniekus savstarpējai komunikācijai. Tagad ir grūti pat iedomāties, ka laikā pirms sociālajiem medijiem cilvēkus, kurus mēs pazinām kādā dzīves posmā, piemēram, skolas gados vai universitātē, vēlāk, pat ļoti gribot, nebija iespējams atrast. Mūsu sociālo loku veidoja tā brīža pazīstamie cilvēki un varbūt tie, kuru telefonu numurus vai e-pastus mēs bijām fiziski pierakstījuši blociņā. Vienlaikus sabiedrība veidoja lielāku veselumu caur monokultūru – visi skatījās tos pašus dažus televīzijas kanālus, klausījās tos pašus dažus radio kanālus un lasīja tās pašas pāris dienas avīzes. Monokultūra radīja kopīgu fonu ar atsaucēm, kuras lielākā daļa cilvēku viegli uztvēra, veidojot pamatu ikdienas komunikācijai. Bet monokultūra bija arī ierobežota – TV raidījumi, kino filmas un dziesmas skanēja noteiktos laikos un, ja vien tos neiegādājās kasetes vai DVD formātā, cilvēki tos patērēja ierobežotā daudzumā.

Divu desmitgažu laikā sociālie mediji to visu ir mainījuši. Sākotnējo ideju par cilvēku savienošanu ir aizvietojis biznesa modelis, kura mērķis ir palielināt sociālo mediju patēriņu. Ideju apmaiņas vietā sociālie mediji veicina iestrēgšanu tā sauktajos “atbalss kambaros”, algoritmu ceļā piespēlējot cilvēkiem saturu, kas, visticamāk, atbilst jau pastāvošajiem uzskatiem, tā radot vēlmi platformās pavadīt ilgāku laiku, uzklikšķināt uz vairāk saitēm un reaģēt uz stimuliem. Tas nav vērtīgs vai patiess saturs, bet gan “ejošākais” saturs, t. i., ar lielāko pārdošanas iespēju.

Pieejams ir viss, un caur “notifikācijām”, ziņām un atgādinājumiem viedtālruņa lietotājs ir nemitīgā pieslēgumā saturam, ja vien nav pietiekami apzinīgs un pašdisciplinēts, lai izmantotu šīs ierīces tikai noteiktos laikos un ar noteiktu mērķi. Sociālo mediju veidotāji mūsdienās ir sava veida dvēseļu inženieri, kuru galvenais uzdevums ir manipulēt ar patērētāju, lai tas atdotu savu laiku un uzmanību viņu platformām, bet caur tām – reklāmdevējiem. Tā ir miljardu industrija, kuras līderi atrodas pasaules bagātāko cilvēku sarakstu augšgalā.

Amerikāņu tehnoloģiju ētikas speciālists Tristans Hariss dokumentālajā filmā “The Social Dilemma”, kas atklāj sociālo mediju realitāti, izsaka trāpīgu frāzi: “Ja tu nemaksā par produktu, tad tu esi produkts.” Sociālie mediji jau sen vairs nav vieta, kas pamatā dod iespēju apskatīt draugu vai bijušo klasesbiedru fotogrāfijas. Tie, pirmkārt, ir datu uzkrāšanas mehānismi, kas, balstoties milzīgā personīgo datu apjomā, ļauj reklāmdevējiem precīzāk izvietot savu produktu reklāmas, un, otrkārt, sociālās inženierijas rīks, kas mudina mūs pavadīt šajās platformās aizvien vairāk laika, kuru tās pēc tam pārdod reklāmdevējiem kā produktu.

Agrīnie sociālie mediji bija vienkāršāki. Piemēram, gandrīz visi redzēja līdzīgu “YouTube” sākumlapu ar populārākajiem video, kas bieži bija mūzikas klipi, kā arī tos kanālus, kurus lietotāji bija izvēlējušies abonēt. Tomēr šāds modelis nenesa peļņu. Deivida Finčera izcilajā 2010. gada filmā “Sociālais tīkls” (“The Social Network”) parādīts, ka viens no galvenajiem konfliktiem agrīnā “Facebook” veidotāju starpā bija par peļņas modeli – tieši reklāmu lodziņus uzskatīja par “nestilīgiem”, bet “Facebook” bija jābūt “stilīgam”. “Facebook” dibinātāju Marku Zakerbergu, kurš pats bija sociāli neveikls un piedzīvoja neveiksmes gan draudzībā, gan mīlas dzīvē, interesēja radīt platformu, kas dažādas sociālās dziņas, piemēram, vēlmi uzzināt citu attiecību statusu, kopīgos paziņas utt., pārnes virtuālajā vidē. Filmā paustās domas par to, ka nākotne būs pilnībā virtuāla, 2025. gadā šķiet sāpīgi pravietiskas. Vērot šo manipulatīvo, ambīcijās un dusmās balstīto darbību ir kā vērot distopijas tapšanu, kurā sabiedrība pavada lielu, nereti pat lielāko, sava nomoda laiku. Šīs distopijas pamatā šobrīd ir algoritmi.

Mūsdienu sociālie mediji caur algoritmiem ir pilnībā individualizēti katram lietotājam, saturs tajos ir atkarīgs no katra unikālajām darbībām un sniegtajiem datiem. Sociālie mediji ne tikai nav savienojuši cilvēkus – tie ir iznīcinājuši monokultūru un iedzinuši katru savā interešu burbulī, kas ne tikai nesaskaras, bet bieži rada nesamierināmu uzskatu polarizāciju. Čārlija Kērka slepkavība ASV un reakcijas uz to parādīja brutālo realitāti – viena sabiedrības daļa, būdama pilnībā pārliecināta, ka Kērks bija galēji labējs fašists, publiski priecājās par viņa nāvi, bet otra saprata, cik radikalizēti ir kreisā spārna aktīvisti. Sakritība ne vienmēr nozīmē cēlonību, tomēr ASV pieaugošā politiskā polarizācija lielā mērā sakrīt ar sociālo mediju ēras sākumu.

“Mākslīgā intelekta” draza

Tā sauktā “mākslīgā intelekta” radītā satura pieaugums un sagaidāmā dominance ir paredzams iepriekš aprakstīto tendenču attīstības iznākums. Ja sociālie mediji ir pārvērsti par manipulatīvu algoritmu elli, lai nozagtu mūsu uzmanību un laiku un to pārdotu reklāmdevējiem, tad cilvēka dvēsele, autentiskums un beigu beigās pats cilvēks tajā kļūst lieks. Ja algoritms spēj izskaitļot, kādu saturu mēs patērēsim, tad tas tikpat labi spēj šo saturu arī radīt.

Tomēr pagaidām šo drazu rada paši lietotāji. “ChatGPT” ģenerētus tekstus var saskatīt gan vidusmēra lietotāju veidotajā saturā, gan, piemēram, politiķu ierakstos un pat runās. Cilvēks runā ar cilvēku, taču paša prāta darbība aizvien mazāk ir iesaistīta procesā – ne teksta radīšanā, ne tā uztverē, kas kļūst aizvien seklākas. 1999. gada filmā “The Matrix” cilvēki bija sadzīti virtuālajā realitātē, kuru kontrolēja mašīnas. Tā centās atainot cilvēcisko realitāti, lai pārvērstu cilvēkus baterijās, kuras izmantot mašīnu darbināšanai. Šajā virtuālajā realitātē darbojās arī mašīnu aģenti, kas izskatījās kā cilvēki, taču runāja nedabiskā, bezemociju intonācijā. Izmēģinot “ChatGPT” balss versiju, es nevarēju nesadzirdēt aģentu Smitu un atcerējos viņa monologu par to, kā cilvēki labprāt atteicās no domāšanas un beigās arī mašīnām kļuva lieki…

Vieglums, ar kādu mēs atsakāmies no domāšanas un patērējam atbaidošo vizuālo saturu, kurā pēc dažu sekunžu iedziļināšanās ikviens var saskatīt baisu nedabiskumu, ir apbrīnojams un neko labu par cilvēces nākotni neliecina. Protams, noteiktās, ierobežotās jomās valodas modeļi var palīdzēt kā daudz attīstītāks meklēšanas, apkopošanas un rediģēšanas rīks nekā līdz šim pieejamie. Taču cilvēka dvēseles trūkums tajos ir acīm redzams. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc mums vajadzētu atturēties no nesamērīgas šī instrumenta izmantošanas ikdienā.

Vai izmest viedtālruni?

Ņemot vērā notiekošo pārmaiņu būtisko ietekmi un straujumu, ir pārsteidzoši, ka politiskajā līmenī par to nenotiek nekādas būtiskas diskusijas – ar atsevišķiem izņēmumiem, kā, piemēram, “Cambridge Analytica” skandāla gadījumā, kad “Facebook” lietotāju dati tika izmantoti politiskām manipulācijām. Tomēr arī šis skandāls būtiski neietekmēja tehnoloģiju attīstības virzienu un tās ietekmi uz sabiedrību. Mēģinājums ieviest “faktu pārbaudītājus” kā risinājumu tehnoloģiju milžu visvarenībai drīzāk parādīja, ka sistēma pati sevi nespēj labot. Kontrolē un manipulācijās balstītu biznesa modeli centās ierobežot citi kontrolētāji – “neatkarīgie eksperti”, kas Covid-19 pandēmijas laikā apklusināja jebkādus ierobežojumu kritiķus un tos, kuri uzdeva loģiskus jautājumus par vīrusa izcelsmi Vuhaņas pilsētā, kuras laboratorijā tika pētīti koronavīrusi. Tas norāda, ka problēmas cēloņi ir dziļāki un risinājumi nav meklējami tajā pašā domāšanas līmenī, kas to radīja.

Sociālo mediju attīstība ir dabisks turpinājums materiālismā un patērnieciskumā balstītajam sabiedrības modelim, kas jau desmitgadēm virza Rietumu civilizāciju prom no Dieva, dvēseles un patiesas saiknes ar citiem. Par reklāmas industrijas ietekmi uz Rietumu vērtībām un garīguma norietu pagājušā gadsimta vidū ir rakstījuši daudzi Rietumu filozofi. Atceroties, ka, piemēram, “TikTok” ir radies komunistiskajā Ķīnā, jāuzdod jautājums, kāpēc cīņai pret militāru apdraudējumu mēs kā sabiedrība esam gatavi veltīt 5% no sava IKP, bet pret garīgiem un sociāliem draudiem nedarām neko? Tāpēc, ka sabiedrība nav pieprasījusi apturēt peļņā un manipulācijās balstītu sociālo mediju un mākslīgā intelekta nekontrolētu attīstību, jo tie ietekmē “tikai” mūsu garīgo pasauli – bet garīgā pasaule vairs netiek atzīta par būtisku. Ja tie ietekmētu mūs tiešā, fiziskā veidā, kā, piemēram, vīruss, tad reakcija būtu tūlītēja. Taču uz garīgu apdraudējumu mēs nereaģējam.

Protams, nošķīrums starp garīgo un fizisko ir nosacīts. Mūsu domas veido arī fiziskos neironu celiņus smadzenēs, fiziski pārveidojot smadzenes. Psihisko saslimšanu, piemēram, depresijas un trauksmes, rādītāji pusaudžu vidū ir pieauguši tieši pēdējo divu desmitgažu laikā, un ir pētījumi, kas to saista tieši ar sociālo mediju un digitālo tehnoloģiju izplatību. Varbūt pienāks diena, kad mēs beidzot ieraudzīsim, ko esam ļāvuši nodarīt sev un saviem bērniem. Tad būs vietā jautājums, vai sociālie mediji jebkad tiešām bija kas labs.

Iespējams, vēl pastāv iespēja atgriezties pie to sākotnējās, pozitīvās funkcijas – savienot cilvēkus, neiesaistot algoritmus, īsos formātus, nemitīgus paziņojumus un mākslīgā intelekta radītās blaknes. Taču tikpat iespējams ir arī cits scenārijs: mēs kļūsim tik pārstimulēti, ka tikai kāda vētras izraisīta elektrības pārrāvuma laikā atkal atcerēsimies to, kas ir klusums, īsta saikne ar citiem un radoša garlaicība, un ar gandarījumu atteiksimies no visa šī trokšņa, atgriežoties pie rūpēm par savu dvēseli. Tas gan ir ļoti optimistisks pieņēmums.