Māris Zanders: Levits – iespējas un riski Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Ir profesijas, par kurām daudzu cilvēku apziņā ir izveidojušies stereotipi. Juristi ir viena no tādām. Un man ir diezgan viegli iedomāties bažas, ka jurists Egils Levits Valsts prezidenta postenī būs atsvešināts no t.s. reālās dzīves, jo vadīsies pēc “jurista domāšanas”.
Vismaz Levita (par citiem juristiem nemāku teikt) gadījumā, par laimi, ir vērojama pietiekama domāšanas elastība. Piemērs, iespējams, būs mazliet negaidīts, proti, runa ir par nesen iznākušo Latvijas vēsturnieku eseju krājumu “Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij”. Levits ne tikai ņēma aktīvu dalību projektā, kura viens no rezultātiem ir minētā grāmata, bet sarakstījis tai arī ievadu. Atļaušos garāku citātu, kas liecina par Levita domāšanas kvalitāti.
“Nepieciešamība skaidrot, interpretēt un apjēgt vēsturi ir tikpat svarīgs intelektuālā darba lauks kā jaunu vēstures faktu atklāšana. [..] Taču ar vēstures faktiem ir kā ar kvantiem fizikā – tikko fiziķi mēģina kvantus novērot, izmērīt, kategorizēt, tie maina savu dabu. [..] No tā izriet jautājums: vai iespējama objektīva vēsture, kas balstīta tikai uz faktiem? [..] Objektivitāte vēstures zinātnē nozīmē nevis vienu vienīgu patiesīguma punktu, bet gan vairāk vai mazāk plašu patiesīguma laukumu, kurā ir vietas vairākām, pat savstarpēji pretrunīgām patiesībām. [..] Demokrātiskā sabiedrībā vēstures zinātne ir plurālistika, taču atrodas patiesīguma laukumā.”
Ja īsi – mani personīgi apmierina Levita skatījums uz attiecībām starp metodoloģiskās disciplīnas principiem un patiesīguma vērtībām, no vienas puses, un demokrātisku atvērtību atšķirīgajam viedoklim, no otras puses. Cik lielā mērā deklarētais skatījums atbilst konkrētā indivīda gatavībai pie tāda pieturēties arī dzīvē, jo īpaši – atrodoties valsts pirmās amatpersonas postenī, grūti prognozēt, tomēr pieņemu, ka Levita personība ir nostabilizējusies (galu galā nav vairs jauneklis).
Bažas ir par to, kā prezidents Levits, kurš objektīvu iemeslu dēļ nav ilgstoši izbaudījis uz savas ādas, ko nozīmē neargumentēts naids, bezjēdzīgi pārmetumi un līdzīgi “skaistumi”, reaģēs, ar to visu saskaroties. Un tas, ka saskarsies, ir pilnīgi droši. Proti, līdz šim viņš ir iepazinis politisko aizkulišu, pieklājīgi sakot, specifiku (piemēram, situācijā, kad viņš uz Valsts prezidenta posteni neveiksmīgi kandidēja iepriekšējā reizē), savukārt ar t.s. ierindas vēlētāju brīnumainajām spējām visu zināt labāk un briesmīgi ķēzīties viņam saskarsme bijusi maza.
Nedomāju, ka šādā gadījumā no Levita var sagaidīt pirksta grozīšanu pie deniņiem, runājot ar oponentu, kādu pieredzējām viņa priekšgājējas laikā, vai solījumu kādam “iedot pa muti”. Ticamāk, ka sarūgtinājums par darba nenovērtēšanu varētu izpausties kā atkāpšanās Levitam saprotamākā un komfortablākā “profesionālu diskusiju” (apzīmējumam te nav ironisks zemteksta) zonā, kļūstot par ekspertu, bet ne vidutāju starp dažādām sabiedrības grupām.
Visbeidzot... Lai gan nav šaubu par paša Levita prāta un darba spējām, viens, kā saka, nav karotājs, tādēļ daudz būs atkarīgs no viņa izvēlētās komandas prāta un darba spējām.