Lai gan, no vienas puses, zinām, cik svarīga bērna attīstībā ir viņa mentālā labsajūta, no otras puses, apzināti vai neapzināti mēdzam izmantot skolu un atzīmes kā biedu, veidojot nepareizu priekšstatu un samazinot motivāciju mācīties. Cik daudz no mums brīvlaika beigās ir teikuši bērnam, ka “ir atlikušas pēdējās dienas brīvībā” un “tagad tikai sāksies”, neviļus radot domu, ka skola ir sods. Līdzīgi mēdzam rīkoties arī, runājot par atzīmēm, iesakņojot bērnā bailes kļūdīties, taču patiesībā atzīmes ir instruments, lai saprastu, pie kuras tēmas atgriezties vēlreiz un kam nepieciešams pievērst lielāku uzmanību. Turklāt atzīmes attiecas ne tikai uz skolēnu, bet arī uz skolotāju.

Turpinoties kvēlām debatēm par t.s. padomju mantojuma (ielu nosaukumi, pieminekļi utt.) klātbūtni publiskajā vidē, īsti laikā arī pārlasīt Latvijas Okupācijas muzeja salīdzinoši nesen izdoto rakstu krājumu “Valoda un vara. Valoda, valodniecība un kultūrpolitika no 1940. gada”.

Tikko ir apritējis gads kopš dienas, kura ukraiņu dzīves pārvērta ļaunā murgā, no kura viņi nekādi nevar pamosties. Es domāju, ka ikviens no jums piekritīs, ka pirms gada, 24.februārī, mēs visi bijām emocionāli paralizēti, jo nespējām noticēt, ka tiešām 21.gadsimtā ir iespējams karš, ka tiešām ar mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām neviens nespēj “aizvērt debesis” un pasargāt bērnus, sievietes, pensionārus – cilvēkus, kuri nelūdza viņus “atbrīvot”, kuri, tāpat kā mēs, dzīvoja savas vienkāršās dzīves, jo neviens nespēja noticēt, ka pat visas pasaules sadošanās rokās nespēj apturēt šo ļaunumu.