Valdību veidojošās partijas apdomā iespēju nomainīt ilggadējo Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Arni Cimdaru. Piemēram, partiju apvienība “Attīstībai/Par!” paziņojusi, ka rosinās Cimdara vietā izraudzīties jaunu vadītāju, kurš būtu nepolitisks profesionālis. Par šo “nepolitisko profesionāli” apvienība atzinusi saviem saimniekiem – algas maksātājiem – vienmēr klausīgo un čaklo Diānu Kurpnieci.
Pēdējā laikā izglītības politikas veidotāju sarunās, kā arī sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos izskan jautājums par pedagoga profesijas prestiža paaugstināšanu. Lai gan par profesijas prestižu pārsvarā tiek runāts tieši atalgojuma kontekstā, tas ir tikai viens no kritērijiem. Prestižu veido profesijas priekšvēsture, izglītība, kontroles pakāpe, sociālās drošības izjūta un, protams, arī atalgojums.
Jānis Iesalnieks šobrīd ir Saeimas deputāts, ievēlēts no Nacionālās apvienības «Visu Latvijai!»–«Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK, taču var teikt, ka politikā viņš ir jau kopš 19 gadu vecuma, kad 2003. gadā kļuva par toreiz nacionālpatriotiskas jauniešu organizācijas, vēlāk partijas «Visu Latvijai!» biedru.
Nesen ietrāpījos kompānijā, kurā cilvēki cits caur citu sprieda – tūlīt, tūlīt temperatūra arī naktīs būs ap nulli, sals neatgriezīsies, katru nedēļas nogali varēs braukt uz lauku mājām, tā teikt, pašiverēt (lasi, izkustēties svaigā gaisā uz savas zemes). Savu zemi kā gadsimtiem veidojušos ideālu pieminēju arī savā iepriekšējā slejā, rakstot par vācbaltiešu kultūras artefaktiem mūsdienu Latvijas mākslā.
Saskaroties ar kibermobingu jeb emocionālo pazemošanu internetā, bērna uzvedība mainās, piemēram, viņš kļūst noslēgts un emocionāls, vairs nevēlas sazināties ar draugiem, satraucas ikreiz, kad saņem ziņas mobilajās ierīcēs. Vecāki šādu uzvedību parasti skaidro ar konkrētā vecuma posma īpatnībām. Bet paši bērni par savām problēmām proaktīvi runāt neuzdrošinās. Kā laikus pamanīt, ka bērns cieš no kibermobinga? Praktiskos padomos dalās mobilo sakaru operatora “Bite” aizsāktās iniciatīvas “Iekod pirkstā!” eksperti un divi sabiedrībā zināmi tēti – aktieris Dainis Grūbe un mūziķis Juris Kaukulis.
Šīs vasaras sākumā Latvijas Republikas Saeima vēlēs Valsts prezidentu nākamajiem četriem gadiem. Saskaņā ar grozījumu Satversmē šoreiz tas notiks, atklāti balsojot. Pašreizējais prezidents Raimonds Vējonis nav izteicies, ka vēlētos atkārtoti kandidēt uz šo amatu, arī politiskajā vidē viņa kandidatūra, vismaz skaļi, netiek apspriesta. Bet pēdējās nedēļās arvien noteiktāk tiek minēts Egila Levita vārds kā iespējamais nākamais Latvijas Valsts prezidents.
Ikurāt pirms gada sākās milzu jandāls ap čaulu kompānijām, netīrās naudas atmazgāšanu un ar to saistītām lietām. Atnāca tāda kā izziņa no dīķa otras puses, ka “ABLV banka” esot tik šausmīgs noziedzīgi iegūtu līdzekļu auklēšanas un terorisma finansēšanas perēklis, ka tas pilnībā jāizolē no sabiedrības.
Mācās viņš ne tikai skolā, bet arī ikdienā. Mācās no savām un citu kļūdām. Pat krokodili, skatoties uz citu, neveiksmēm mācās. Esmu vērojis kādu pētījumu – gaļā iemontēja vadiņus un pa tiem palaida strāvu. Izrāpjas no ūdens vairāki krokodili, un veiksmīgākais paķer nolikto gaļas gabalu. Dabūjis strāvas triecienu to atlaiž un dodas prom. Ko dara pārējie? Tie arī dodas prom. Viņi mācās ne tikai no savām, bet arī no citu sugas brāļu kļūdām.
Lai gan Latvija var lepoties ar daudzviet neskartu dabu un starptautiskiem panākumiem dažādās dzīves jomās, vēl garš ceļš ejams veselīgas vides veidošanā un atkritumu šķirošanā. Pārstrādāto sadzīves atkritumu apjoms Latvijā aug, taču tas notiek lēni. Pēc Eiropas Savienības (ES) sadzīves atkritumu pārstrādes rādītājiem Latvija šobrīd ierindojas vien 24. vietā ar 25,2% pārstrādāto atkritumu, atpaliekot arī no tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem.
Pedagoga profesija noteikti ir mans aicinājums – ģimenē ir ļoti daudz šī aroda pārstāvju. Mana mamma, māsa, tantes ir skolotājas, vecmāmiņa bija skolotāja, turklāt, kas ir zīmīgi, arī vectētiņš pasniedza informātiku, turklāt laikā, kad datori bija retums. No bērnības vēroju pedagogu darbu un zināju, ka tas ir arī mans ceļš.
Jau vairākus gadus sabiedrībā tiek runāts par ceturto industriālo revolūciju jeb industriju 4.0, kas sekos datorizācijai un automatizācijai. Tā ietver nākotnes viedās rūpnieciskās tehnoloģijas (sociālos tīklus, virtualizāciju, mākoņtehnoloģijas, kiberfiziskās sistēmas), kuru mērķis ir atvieglot ikdienu un palielināt efektivitāti. Šobrīd mileniāļus mēdz dēvēt par tehnoloģiju paaudzi, kas viedtālruni jau izmanto katrā ikdienas solī. Bet vai ar šīm prasmēm būs gana arī nākotnes tehnoloģiju pasaulē?
