Vispirms datorzinības, tad — viss pārējais ^{Apriņķis.lv}

Bez maksas

BUTS ir to mācību centru vidū, kuri piedalās Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) rīkotos konkursos par Eiropas vai valsts finansētu mūžizglītības programmu īstenošanu gan strādājošiem iedzīvotājiem, gan bezdarbniekiem. “Populārākās mācības ir datorzinības un svešvalodas — pārsvarā angļu un vācu, bet ir arī daudz dažādu citu programmu, kurās klienti pēc 50 gadu vecuma ir prioritāri,” skaidro I. Neimets. “NVA pieteikšanos mācībām parasti izsludina pavasarī un rudenī, un daudzi cilvēki jau laikus plāno savu tālākizglītības procesu.”

Vadoties pēc saviem novērojumiem, filiāles vadītājs iesaka cilvēkiem pirmspensijas vecumā kritiski izvērtēt savas datorprasmes un, ja nepieciešams, tās papildināt. Ja līdz šim datori bijuši sveši, — nebaidīties apgūt pamatzināšanas. “Patlaban cilvēku iespējas izglītoties, kopt savus hobijus un iegūt informāciju bez datorzināšanām ir ļoti ierobežotas,” viņš pamato un izstāsta kādu piemēru.

“Angļu valodu cilvēki pēc pusmūža visbiežāk grib apgūt tāpēc, ka ārzemēs dzīvo bērni vai citi radinieki. Vieniem valoda vajadzīga, lai varētu komunicēt ar svešumā augošiem mazbērniem, citi vēlas braukt ciemos un nejusties bezpalīdzīgi citā valstī. Kāda kliente vēlējās pāris mēnešus padzīvot pie bērniem Lielbritānijā un pirms tam apgūt valodu, lai patstāvīgi varētu, piemēram, aiziet uz veikalu vai elementāri komunicēt. Bija saņēmusi mācību kuponu un atnāca pie mums, lai sīkāk uzzinātu par mācību norisi. Gribējām parādīt, atvērām datoru — un sapratām, ka viņa nespēs mācīties valodu, jo neprot apieties ar datoru.

Kopš pandēmijas daudzi mācību organizētāji, tajā skaitā BUTS, lielu daļu nodarbību organizē attālināti un veido grupas no visas Latvijas; klātienē notiek lielākoties tikai praktiskās mācības. Šajā gadījumā atradām izeju — izdevās anulēt kuponu angļu valodas apguvei un iegūt citu — datorzinību apguvei bez priekšzināšanām. Šīs mācības, protams, notiek klātienē, lai pasniedzējs var sākt ar elementārāko — datora ieslēgšanu un vienkāršākajām darbībām. Ātrāk vai lēnāk tas izdodas! Un mūsu kliente pēc datorprasmju apguves nākamajā pieteikšanās kārtā saņēma kuponu angļu valodas apguvei un veiksmīgi sagatavojās izlolotajam braucienam.”

Paver daudzas iespējas

“Datorzinības paver plašas iespējas — nereti seniori to secina jau pensijas vecumā un gatavi mācīties arī par maksu,” turpina Ivars Neimets. “Pēc pamatzināšanu apguves vēlas iemācīties vairāk — izveidot e-parakstu, apgūt “Microsoft Office”; vispopulārākie datorkursi visu vecumu klientiem ir par mākslīgo intelektu, esmu saņēmis kursu apmeklētāju veidotas skaistas kartītes ar pateicību par vērtīgām zināšanām.”

Ja prot apieties ar datoru, paveras daudzas iespējas — cilvēks vairs nav atkarīgs no bērniem vai citiem tuviem cilvēkiem, kad jāmaksā rēķini vai jāsazinās ar valsts iestādēm; internetā var atrast informāciju par saviem hobijiem vai jautājumiem, kuri interesē. Vēl vairāk — dzīve ar datorzināšanām izmaksā lētāk, jo, piemēram, sociālajos tīklos var uzzināt par dažādiem pasākumiem, kursiem, notikumiem, atrast domubiedrus un komunicēt. “Patlaban daudzas biedrības, organizācijas, aktīvi cilvēki piesaista publisku finansējumu bezmaksas mācību organizēšanai par visdažādākajām tēmām un informē par to sociālajos medijos — tā ka datorzinību apguvē ieguldītais laiks un nauda atmaksājas ar uzviju,” mācību centra pārstāvis iedrošina.

Vēl viņš iesaka pirms mācību kupona pieprasīšanas NVA vai pirms pieteikšanās mācībām par maksu atnākt uz filiāli un izstāstīt par savām vēlmēm. “Kopā mēs varam vieglāk orientēties piedāvājumā un atrast tos kursus, kuri vislabāk atbilst klienta mērķim. It īpaši datorzinību piedāvājums ir ļoti plašs; izrunājoties un izzinot vajadzības un intereses, varam precizēt, vai klients vēlas prasmīgi rīkoties sociālajos tīklos, darboties reklāmas jomā vai apgūt vizuālu materiālu veidošanas prasmes. Tāpat iespējams izvērtēt klienta jau uzkrātās zināšanas un secināt, vai izvēlētie kursi viņam dos ko jaunu, vai gluži otrādi, būs par sarežģītu.”

Vairāk saskarsmes

BUTS Saldus filiāles darbinieki ievērojuši, ka vecāka gadagājuma klienti iestādē veido īpašu gaisotni — tad, kad notiek klātienes kursi vai hobiju nodarbības, kas interesē seniorus, mācību dalībnieki izbauda ne tikai pašu mācīšanos, bet arī komunikāciju — viņi pauzēs nevis pārskata sociālos tīklus, bet savā starpā sarunājas, filiāles virtuvītē uzvāra tēju un čalo līdz pēdējai minūtei, un arī pēc nodarbību beigām nesteidz izklīst.

“Dažreiz esam dzirdējuši atzīšanos, ka uz mācībām nāk ne tikai zināšanu dēļ, bet arī, lai sastaptos ar domubiedriem, kam līdzīgas intereses,” stāsta filiāles speciālistes.

Asaras nožūst, tiesības — paliek

Stāstot par mācību organizēšanu un klientiem pāri pusmūžam, Ivars Neimets piemin, ka savulaik strādājis par autoskolas braukšanas instruktoru. Vai arī tur mācījis seniorus?

“Jā, bija vairāki,” viņus atceroties, Ivars sāk smaidīt. “Cilvēki gados vēlas apgūt transportlīdzekļa vadīšanu lielākoties, nepieciešamības spiesti, — ja autobusu kustība vairs nav piemērota ērtai braukšanai uz pilsētu un atpakaļ no tās; ja ģimenei ir mašīna, bet dzīvesbiedrs to vairs nevar vadīt vai aizgājis mūžībā… Mērķi ir praktiski — tikt uz veikalu, pie ārsta, uz kādu pasākumu vai ciemos. Seniori neplāno ar mašīnu izbraukāt Eiropu!

Kā mums veicies? Gājis dažādi, bet vienmēr esmu cienījis šo savu klientu apņēmību uzņemties šo izaicinājumu. Atzīšos, ka ar kungiem reizēm bijis grūtāk, jo viņiem šķiet, ka daudz ko zina, un ko gan es, puišelis, viņiem varu iemācīt… Sievietēm savukārt biežāk nepieciešams iedrošinājums, jo patiesībā viņas spēj daudz vairāk, nekā pašām šķiet. Esam ilgi sēdējuši mašīnā uz laukuma, pirms kliente sadūšojas izkustināt mašīnu, ir bijušas asaras un vēlme visu pamest pēc kāda neveiksmīga manevra — bet tas viss piederas pie mācību procesa, nav par ko kautrēties! Lai gan, neslēpšu, ir arī pusratā pamesti kursi, ko gan par spīti raudāšanai vai dusmām centos nepieļaut, ja saskatīju, ka cilvēks var iemācīties.”

Ar ko jārēķinās senioram — topošajam autovadītājam? “Ar to, ka nevar sevi salīdzināt ar jaunajiem, kas vadītprasmi apgūst ātrāk,” atbild I. Neimets. “Parasti pietiek ar 40 stundu braukšanu, lai sagatavotos eksāmenam, bet vecāki klienti tam bija gatavi dažreiz tikai pēc 80 vai 100 stundām.

Esam pārrunājuši arī par drošu braukšanu, par braucienu plānošanu. Ja vairs nav asas reakcijas vai ir slikta attālumu izjūta, nevajag braukt pa pilsētu stundās, kad intensīva satiksme! Varbūt labāk mašīnu droši novietot tālākā, bet tukšākā stāvlaukumā, nevis sestdienas rītā meklēt stāvvietu pilsētas centrā. Ja laikus pārdomā, kā brauks, kur apstāsies, kā tiks līdz nākamajai vietai, autovadīšana nesagādā lielu stresu, toties krietni atvieglo sadzīvi.”

Par saviem sirmajiem audzēkņiem Ivars saka — viņi paliek sirdī. “Braukšanas nodarbībās pavadījām kopā daudz stundu, kurās tika izdzīvotas visdažādākās emocijas — uztraukums, bailes, bezcerība, dusmas, sajūsma, lepnums… Pēc tā visa vairs neesam sveši cilvēki, bet gan viens otru grūtībās pārbaudījuši draugi. Lai gan jau vairākus gadus par instruktoru nestrādāju, uz ielas pamanu braucam savus bijušos audzēkņus un ar viņiem priecīgi sasveicinos.”