Jānis Čubars: Aiz katras dziesmas ir kāds, kurš to uzbūvē ^{Apriņķis.lv}

– Kā tavā dzīvē ienāca mūzika?

– Līdz astoņpadsmit gadu vecumam es dzīvoju Jaunjelgavā un mācījos Jaunjelgavas vidusskolā. Divus gadus mācījos Aizkraukles Mūzikas skolā, spēlēju klavieres, līdz man pateica, ka šim instrumentam man pirksti ir par maziem. (Smejas.) Ieteica spēlēt kādu pūšaminstrumentu, bet mani tas neinteresēja. Tētis ieteica spēlēt ģitāru, un tā es astoņu gadu vecumā to sāku apgūt pašmācības ceļā. 

– Vai aizrādījums par mazajiem pirktiem radīja traumu?

– Nē, protams. (Smejas.) Vai tad, piemēram, Raimondam Paulam ir liela roka? Bet viņš ir tik liels cilvēks mūzikā! Viss kārtībā. Klavieres pēc tam iemācījos pašmācības ceļā. Es nemāku spēlēt virtuozus solo, bet, lai radītu vai aranžētu dziesmas, māku pietiekami.

– Kuri cilvēki ielika pamatus tavam ceļam mūzikā?

– Skolā bija tāds foršs mūzikas skolotājs Juris Ozols. Viņš izveidoja bērnu ansambļus, un mēs devāmies koncertēt. Protams, arī mans tētis Edgars Čubars. Viņš arī nodarbojās ar mūziku amatieru līmenī. Tētis ar savu grupu spēlēja ballēs. Mums mājās bija klavieres. Reizēm, kad televizorā skanēja kāda mūzika, tēvs teica, lai uz klavierēm nospēlēju attiecīgo tonalitāti. Tas palīdzēja trenēt dzirdi. Tētis nomira, kad man bija četrpadsmit. Ja viņš tagad būtu dzīvs, domāju, būtu priecīgs par manu darbošanos mūzikā.

– Droši vien pirmās paša sacerētās dziesmas radās šajā laikā. Kā tas notika? 

– Pirmās dziesmas sacerēju kopā ar klasesbiedru Ivo Grīsniņu-Grīsli. Tas notika, strinkšķinot ģitāru Jaunjelgavas ielās. Mēs kopā darbojāmies pulciņā pie Jura Ozola. Tur bija arī Elvijs Mamedovs, kurš tagad spēlē bungas grupā “Laime pilnīga”. Prieks, ka šeit, mazpilsētā, tika radīta vide, no kuras izauga daudzi mūziķi. 

– Iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā. Kāpēc neizvēlējies akadēmisko mūzikas ceļu?

– Jā, es Kultūras akadēmijā studēju kultūras teoriju un vadībzinības. Ar šo izglītību es nevienu centu neesmu nopelnījis. (Smejas.) Varbūt vecumdienās kādā muzejā mani paņems par direktoru. (Smejas.) Bet akadēmijas laiks pilnīgi noteikti mani bagātināja – mazpilsētnieka redzējums paplašinājās. Tur eksāmeni bija mutiski – izvelc biļeti un stāsti. Tas iemācīja sagatavoties, daudz lasīt, domāt un formulēt. Es pat īsti neapsvēru iespēju mācīties Mūzikas akadēmijā. Man nav intereses par akadēmisko izglītību mūzikā. Tāpēc mūzikā esmu autodidakts. Man liekas – tas ir brīnums, ka tu vari muzicēt. Ko tur maitāt brīnumu ar teorētiskām zināšanām? Tu vari muzicēt bez tā visa. (Smejas.)

– Pieminēji veiksmi satikt īstos cilvēkus. Kā tas notika tavā dzīvē?

– Studējot Rīgā, kopā ar bundzinieku Elviju Mamedovu izveidojām ansambli “Post marka”. Darbojāmies, konkursos piedalījāmies. Vēlāk iepazināmies ar Edgaru Skrāģi, kurš uzņēmās menedžēt mūsu ansambli. Edgars bija mācījies Stokholmā un iepazīstināja mūs ar ārzemju latviešiem. Ārzemju grupai “Skandāls” vajadzēja piespēlēt vasaras tūrē, viņi spēlēja ar grupu “Jumprava”. Mēs ar basģitāristu Rolandu Stepanovu braucām piespēlēt. Tā iepazinos ar Aigaru Grāveru. Viņš pieaicināja mani darbā studijā un kā ģitāristu dažādos projektos. “Jumpravu” bērnībā biju redzējis televīzijā, toreiz pat iedomāties nevarēju, ka spēlēšu kādreiz ar viņiem kopā. Vienu gadu pat kādus desmit koncertus kopā nospēlējām. Baigi vareni! (Smejas.) Spēlēju arī ar Ati Ieviņu grupā “The Rock Brothers”.

– Tu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus spēlē grupā “Otra puse”. Kā tas notika?

– Ar šo grupu ir līdzīgs stāsts. Kad viņiem iznāca izcilā dziesma “Lietus nolijis”, man bija seši gadi. (Smejas.) Kad mācījos divpadsmitajā klasē, pastaigājos gar Daugavu un klausījos viņu dziesmu “Ieskaties”, kas tikko bija iznākusi. Toreiz nodomāju: nu gan beidzot Latvijā ir radīts baigi foršs gabals! Pēc dažiem gadiem mistiskā veidā esmu tajā ansamblī, un mēs šo dziesmu spēlējam desmit tūkstošu cilvēku priekšā. Tajā brīdī man bira asaras. Vau! Kā tas vispār notika?

– Kura dziesma tev pašam šķiet kā pagrieziena punkts ceļā uz dziesmu aranžēšanu?
– Pirmā dziesma, kas tiešām labi aizgāja un kuru es esmu aranžējis, bija Olafa Bergmaņa dziesma “Ko tu ar mani dari?” – “YouTube” tai ir gandrīz seši miljoni skatījumu. Pateicoties šai veiksmīgajai sadarbībai, vēlāk šova “OKartes skatuve” dalībnieki prasīja, lai es viņiem palīdzu sagatavot dziesmas. Ar to arī viss sākās. Arī Martas Ritovas dziesmai “Mainiet vārdus”, ko es aranžēju, ir daudz skatījumu “YouTube”. Godīgi sakot, tas, ka cilvēki uzrunā mani aranžēt un producēt savas dziesmas, man šķiet kā brīnums. (Smejas.)

– Kas īsti ir aranžēšana un producēšana?

– Mūziķis atsūta savas dziesmas demoversiju – mājās iedziedājis, nospēlējis, piemēram, uz ģitāras. Es izdomāju, kā tā skanēs, kādi būs instrumenti, tos iespēlēju, salieku kopā, samiksēju. Noslīpēju līdz gatavam produktam, kā tas skan radio. 

– Kas, tavuprāt, ir nepieciešams, lai varētu aranžēt, producēt un radīt dziesmas?

– Lai līdz tam tiktu, droši vien mūzika ir jājūt, jāsaprot. Un jādara. Daudz kas ir atkarīgs arī no veiksmes, satiktiem cilvēkiem, arī no tā, kā tu sevi pierādi. Un vēlmes nepārtraukti pilnveidot sevi. Ja esi aranžētājs, jātur roka uz pulsa. Nevari taisīt dziesmas, kā tās skanēja, piemēram, deviņdesmitajos gados, – tad būs garām. Es daudz klausos aktuālo mūziku, lai saprastu, kā tai jāskan. Reizēm, strādājot ar konkrētu dziesmu, tik daudz to klausos, ka beigās jau vairs pašam nepatīk, bet paiet trīs mēneši, dzirdu to radio un nodomāju: normāls gabals sanācis! (Smejas.)

– Vai tu vari aranžēt jebkuru dziesmu vai tomēr izvērtē, ar kuru strādāt un kuru ne?  

– Ja šajā jomā strādā jau divdesmit gadus, var strādāt ar jebkuru dziesmu un jebkurai mūzikai pieiet profesionāli: te var izdarīt to un to, un viss. Ir, protams, kaut kas tuvāks sirdij, tad ir vieglāk strādāt. 

– Kurš no darbiem tev pašam šķiet izdevies vislabāk?

– Visi man patīk, visi mīļi. Kamēr strādāju, mīļākā dziesma ir tā, pie kuras tobrīd strādāju, un, kad strādāju ar nākamo, tā ir mīļākā. Kad es daru, esmu simtprocentīgi iekšā un atdodu sevi visu. Atceros, 2024. gadā Mārtiņa Kantera albums “Vēstulēs”, ko aranžēju un producēju, saņēma “Zelta mikrofona” balvu kā labākais tradicionālā pop vai kantri mūzikas albums. Pie šī albuma bija viegli strādāt. Kad tiek saņemta šāda atzinība, tad rodas pārliecība – šis darbs ir tā vērts. 

– Ar kuriem mūziķiem tev ir izveidojusies sadarbība? 

– Ar daudziem. Piemēram, Antrai Stafeckai esmu uztaisījis divus albumus. Arī Mārtiņam Kanteram, Ivo Grīsniņam-Grīslim, grupai “Otra puse”. Sievai Montai Čubarei es izveidoju debijas albumu. Starp citu, ar Montu iepazinos, strādājot pie viņas albuma. Esmu sadarbojies ar Andri Ērgli, Martu Ritovu, Mārtiņu Jātnieku, Kristapu Pujātu, Lauru Railu, Sandiju Vīganti, Oskaru Deigeli, Kasparu Markševicu, Ainaru Bumbieri un daudziem citiem. 

– Tu atturīgi izturies pret apzīmējumu “komponists”. Kāpēc?

– Mani dažkārt dēvē par komponistu. Es nedomāju, ka esmu komponists. Komponists ir Raimonds Pauls un citi akadēmiskie cilvēki. “Komponists” izklausās vareni. Manuprāt, izpratnē komponists ir tas, kurš uzraksta simfoniju orķestrim ar piecdesmit cilvēkiem. Jā, esmu cilvēks, kas uzraksta pa kādai dziesmai, rada mūziku… Drīzāk esmu multimākslinieks.

– Tev piemīt paškritika. Tas palīdz vai traucē?

– Es domāju – palīdz. Tas, kurš domā “esmu vislabākais”, tam attīstība ir beigusies. Ja liekas, ka viss ir izdarīts, vairs nav interesanti. Es domāju, ka man vēl ļoti daudz priekšā.

– Kā tu nonāci Ogrē?

– Uz Ogri pārcēlos pirms kādiem desmit gadiem. Padzīvoju piecus gadus, tad gadu Rīgā. Apprecējos, piedzima bērniņš. Man Ogrē bija studija, te strādāju ar Ati Ieviņu, Kasparu Pļavnieku. Braukāju no Rīgas uz Ogri, līdz vienā brīdī sapratu, ka ir jāizvēlas, kur mazais ies dārziņā. Tad nolēmām: dzīvosim Ogrē. Nopirkām dzīvokli, esmu te deklarējies. Ogre ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot, strādāt, audzināt bērnus, – zaļa vide, kalni, koki. Nevis Rīga – betona džungļi. Patiesībā Ogre ir Latvijas centrs – uz visām pusēm var ērti izbraukāt.

– Vai vide Ogrē tevi iedvesmo radošam darbam?

– Jā, protams! Dzīvoju blakus Zilajiem kalniem. Ja gribas padomāt – pārej pāri ielai un esi mežā. Kad spēlēti daudzi koncerti, ilgi studijā sēdēts, paņemu brīvu dienu un eju staigāt. Ja tumšajā laikā pēkšņi uzspīd saule, ar sievu vienkārši izdomājam – šodien neiešu uz studiju, iesim ārā. Jābauda. Darbam mani iedvesmo arī forši cilvēki, tādi, ar kuriem esmu uz viena viļņa un ar kuriem viegli sarunāties mūzikas valodā.

– Šogad janvārī tev palika četrdesmit gadu. Kā tu izjūti šo gadskaitli?

– Kaut kāds ceļa posms ir noiets. Laiks ātri iet! Tikko bija divdesmit pieci un likās – viss jau vēl tikai priekšā. Tagad jau četrdesmit. Bet arī tagad var sākt daudz ko jaunu. Esmu tā pavēlāk izveidojis ģimeni, varbūt tāpēc man nav iestājusies pusmūža krīze. Tie, kuriem bērni ir jau divdesmit gados, četrdesmit gados viņi jau ir izauguši un vairs nezina, kas jādara. (Smejas.) Es zinu, kas man ir jādara: man jāaudzina bērni! Man šķiet, četrdesmit gadi ir brīnišķīgs vecums – tu zini, kas tu esi, un zini, ko vari dot pasaulei un ko tev pašam vajag no pasaules. Labs vecums! (Smejas.)

– Kā radās ideja par jubilejas koncertu?

– Man dzimšanas diena ir 11. janvārī. No sākuma domāju, ka varētu uzaicināt draugus, kas visi ir mūziķi, un mēs kopā spēlētu. Tad izdomāju – jārīko koncerts. Smējos: es neesmu populārs cilvēks, bet mani draugi ir populāri, līdz ar to mēs varam uztaisīt koncertu. (Smejas.) Kas var būt skaistāk, kā kopā ar draugiem pavadīt laiku uz skatuves un nosvinēt svētkus? Sākumā ar Mārtiņu Kanteru izrunājām ideju, tad pārrunājām to ar Hariju Zariņu. Viņam iepatikās, un beigās visa tā ideja savijās kopā.

– Ko klausītāji koncertā dzirdēs?

– Skanēs dziesmas, kuras esmu aranžējis, producējis vai pats sarakstījis. Pats spēlēšu kopā ar Māri Vitku, Rolandu Stepanovu, Ediju Šimiņu un Kasparu Pļavnieku. Uzstāsies mani draugi Antra Stafecka, Marta Ritova, Ivo Grīsniņš-Grīslis, Normunds Pauniņš, Ivars Makstnieks, Mārtiņš Kanters, Mārtiņš Jātnieks, Nikolajs Puzikovs, Atis Ieviņš un Olafs Bergmanis. Andris Ērglis nodziedās vienu dziesmu, ar kuru man nav nekāda sakara, bet man tā ļoti patīk, – tas būs viens Jāņa Strazda skaņdarbs. Es viņam teicu: šis ir mans koncerts, un tev tā dziesma jānodzied, jo maniem draugiem ir jādara, kā es vēlos. Kad viņiem būs koncerts, tad es darīšu visu, ko viņi vēlēsies. (Smejas.)

– Vai pats arī dziedāsi?

– Gribu nodziedāt vienu dziesmu. Ar sievu Montu atskaņosim mūsu jaunāko dziesmu “Pieradini mani” – kopā uzrakstījām vārdus, tagad studijā ar to strādājam. Būs arī skaisti dueti. Es mēģinu neuztraukties, bet, protams, satraukums būs. Labi, ka visi ir savējie – cits citam uzsitīs pa plecu, un būs labi.

– Kādas vēl radošas ieceres un mērķi tev šobrīd ir prātā?

– Godīgi sakot, katru gadu janvārī apņemos, ko vēlos izdarīt šajā gadā. Vienu gadu nolēmu, ka gribu vairāk lasīt grāmatas, citu – ka gribu vairāk rakstīt dziesmas. Pagājušajā gadā patiešām arī izdevās uzrakstīt vairāk dziesmu. Šogad nodomāju: gribu visu šo un vēl vairāk. Noteikti vairāk jārada dziesmas, jo kurš gan cits uzrakstīs dziesmas, ja ne tu pats? Vairāk arī gribu dziedāt, jo tas ir aizraujoši. Ar sievu Montu izveidojām ansambli “Vieni”, gribētu vairāk koncertēt kopā. Šobrīd strādāju arī ar Ata Ieviņa pēdējo albumu, ir pāris ideju, kādus duetus varētu izveidot. Ir sajūta, ka latviešu mūzikā šobrīd pietrūkst roka, un ar šo albumu bagātināsim Latvijas rokmūziku. Es gribētu, lai tad, kad būšu vecs vīrs, man nebūtu vilšanās, kāpēc es nedarīju to vai to… Tas ir interesanti – izvirzīt sev aizvien jaunus mērķus.

– Minēji, ka tava apņemšanās ir arī vairāk lasīt grāmatas. Kāpēc tas tev šķiet svarīgi?

– Atceros, bērnībā, kad man bija kādi desmit gadi, sēdēju dīvānā, priekšā man bija liels grāmatu plaukts, un es domāju: kaut es varētu lasīt grāmatas un kāds man par to maksātu naudu. (Smejas.) Man nebija skaidrs, ko gan citu šai dzīvē es varētu darīt. Lasīt grāmatas ir interesanti, lasot uzburas visādas pasaules. Kad mācījos Kultūras akadēmijā, bija jāizlasa tik daudz grāmatu, ka vēlāk kādu brīdi vispār nelasīju. Mani interesē vēsture, mūziķu autobiogrāfijas. Mājās ir iekrājusies uzdāvināto grāmatu kaudzīte, ko noteikti vajadzētu izlasīt. 

– Ir jaunieši, kas sapņo par mūziku, tāpat kā tu kādreiz. Ko viņiem novēli?

– Ja nevari vēl līdz galam saprast, tad vismaz sajūti, ko tu vēlies, un ieguldi laiku, ej uz to, neskatoties ne uz ko. Kāds teiks, ka tev ir mazi pirksti vai ka mūzika nav darbs, izvēlies nopietnāku profesiju. Bet, ja tu ticēsi, pietiekami labi darīsi savu lietu un ieguldīsi enerģiju tajā, mūzika var būt nopietns darbs. Mūzika ir mans darbs, visa mana dzīve. Un mūzikā ir tik daudz šķautņu, ko darīt: vari spēlēt instrumentu, radīt dziesmas, aranžēt, producēt, vari arī mācīt citus. Starp citu, esmu domājis, ka varētu mācīt ģitārspēli bērniem. Bet tagad gan tam nav laika. Varbūt vecumdienās...