Atmiņu fotogrāfijas nekad neizbalē ^{Apriņķis.lv}

Sarunā ar Liezēres pagasta iedzīvotāju Sarmīti Krūgaļaužu atklājas, ka viņas dzīves albums ir biezs un krāsains. Aicinām jūs kopā ar mums atšķirt šī albuma lappuses – lēni, ar neviltotu cieņu un uzmanību, kādu mēs veltītu senai fotogrāfijai, kuru nevēlamies saburzīt. Katra lappuse ir stāsts, un katrs stāsts - dārgums.

- Vai visu mūžu esat pavadījusi Liezēres pagastā?
- Jā, esmu dzimusi Liezēres vecajā ambulancē – tagad šo ēku pārveido par bibliotēku un kopienas centru. Pēc tam dzīvoju Gulbēres pilī, bet lielāko daļu bērnības esmu nodzīvojusi pie tēva mammas un tēva tēva „Lapēnos", kas atrodas tepat Lubejā. Tad pārcēlāmies uz Jaunatnes ielu, vēlāk uz Ozolu ielu. Laikā, kad dzīvoju Jaunatnes ielā, skolojos Līdēres četrgadīgajā skolā, pēc tam turpināju skolas gaitas Liezēres astoņgadīgajā skolā. Tieši tad, kad pabeidzu Līdēres skolu, atvēra skolu Liezērē. Tad nu arī sāku no 5. klases tajā mācīties.

Pēc pamatskolas beigšanas devos uz Rīgu, kur iestājos Rīgas pedagoģijas skolā (vēlāk pedagoģiskajā institūtā). Mācību laiks tur bija trīs gadi un seši mēneši, un šajā laika posmā pasniedzēji mums iemācīja visu mācību priekšmetu metodikas. Klāt nāca arī vidusskolas mācību priekšmeti, ieguvu vidējo izglītību. Visi skolēni gāja prakses bērnudārzos, tās vadīja prakšu vadītāji, metodiķi. Neatceros gan vairs uzvārdu, bet man trāpījās ļoti laba prakses vadītāja. Viņa bija mierīga, laba. Vēl šajā skolā mums mācīja arī mūziku un klavierspēli. Protams, ne jau mūzikas vidusskolas līmenī, bet pamatus es zināju. Vēl šodien atzīst, ka šī skola ielika vislabākos pamatus.

Turpat pie skolas blakus bija kopmītnes, izskrējām tikai cauri pagalmam. Sākumā istabiņā dzīvojām astoņas meitenes, tad palikām četratā. Tas bija ļoti jauks laiks, un vēl līdz šodienai esam saglabājušas draudzību, sazvanāmies. Skolu absolvēju 1976. gada decembrī, un tieši tad Liezērē atvēra bērnudārzu. Tā es dabūju darbavietu tepat dzimtajā pusē. Ja nebūtu šī bērnudārza, kas to zina, kur mani atlases kārtā nosūtītu.

- Darba gaitas jūsu dzīves albumā noteikti ieņem lielu lomu.
- Strādāju gan par audzinātāju, gan par muzikālo audzinātāju. Tas bija mans sirdsdarbs, tik ļoti patika! Iestudēju scenārijus Ziemassvētkiem, Miķeļiem, Mārtiņiem un citiem svētkiem visām grupiņām. Skolas direktore vēl smaidot teica, ka citām dārziņa meitenēm arī jāpadomā par priekšnesumiem, lai vienmēr viss nav tikai mans. Nevienu sliktu vārdu nevaru teikt par savu darba kolektīvu, dzīvojām saticīgi. Kādu reizi jau gadījās pa strīdiņam vai viedokļu pārmaiņai, bet tas ir gluži dabiski. Pēc operācijas man kļuva sliktāk ar redzi, un kolēģes vienmēr izlīdzēja, kad nācās pie datora rakstīt atskaites. Dārziņā nostrādāju gandrīz četrdesmit piecus gadus, te bija mana pirmā un vienīgā darbavieta. Kad nebija pedagoga, kas bērniem vada fizkultūru, arī to es darīju. No darba biju prom tikai tajā laikā, kad dzima manis pašas bērni.

- Bērni un mazbērni vecākiem ir prieks un acuraugs. Pa kādu dzīves ceļu katrs no viņiem ir aizgājis?
- Mums ar vīru Pēteri ir trīs bērni. Vecākais ir dēls Renārs, tad Kristīne un jaunākais - Nauris. Renārs ir uzņēmējs, pabeidzis biznesa augstskolu „Turība". Viņam tiešām labi padodas tas, ko viņš dara. Kristīne strādā Liezēres pagasta bērnu un jauniešu iniciatīvu centrā „Mūmas", bet Nauris vada pasākumus un piepalīdz brālim visādos darbos uzņēmumā. Arī Nauris ir pabeidzis „Turību". Mums ir kupls pulciņš mazbērnu. Renāram ir dēliņš Kristofers un meitiņa Jasmīna; Kristīnei ir trīs dēli - Bruno un Daniels, kuri brauc ar močiem, un mazais Āvo, bet Naurim ir meitiņa Estere, kura drīz jau ies skolā, un mazais Uve (drīz būs trīs gadiņi). Abi ar Pēteri esam patiešām bagāti un ļoti priecājamies. Katram mazbērnam jau iezīmējas savas intereses atbilstoši vecumam. Vienmēr sanākam kopā Ziemassvētkos. Māsa arī atbrauca ar saviem bērniem, bet viņas vairs nav starp mums. Kopā svinam arī Lieldienas un Jāņus - visus īstenos latviskos svētkus.

- Varbūt ir kādas tradīcijas, ko turpiniet no paaudzes paaudzē?
- Manā bērnībā Ziemassvētkus nesvinēja, bija tikai Jaunais gads. Jāņus arī tikai paklusām vien. Tēvs bija muzikants, viņš vienmēr spēlēja sarīkojumos, un mēs ar māsu braucām līdzi. Bet ļoti lielus svētkus, ko, man mazai esot, ģimene svinētu kopā, es neatceros. Ja kaut ko atzīmējām, tad tikai paklusām. Ērgļos bija tāda māja „Ošiņi", tur dzīvoja tēva tēvs un tēva mamma, sabrauca visi viņu radi un ģimenes locekļi. Tur gan svinējām Jāņus, lielākas jubilejas. Bet pašu ģimenē tā nebija. Tradīcijas iedibinājās tad, kad man pašai piedzima bērni.

- Bez sapņiem nav iedomājams neviena cilvēka mūžs. Lūdzu, padalieties ar saviem!
- Man vienmēr ir patikuši bērni, bet es nekad nedomāju, ka man būs trīs bērni. Vienmēr esmu ļoti gribējusi kārtīgi iemācīties spēlēt klavieres, bet tad dibinājās ģimene, un tā šis sapnis palika līdz galam neīstenots. Nožēloju, ka pēc Rīgas skolas nedevos tālāk uz augstskolu Liepājā. Darba mūža laikā braucu uz nebeidzamiem kursiem, jo nebija augstskolas izglītības, un nepārtraukti nācās apmeklēt kursus profesionālajai pilnveidei. Tas pats jau arī tagad notiek.

- Ar kādiem hobijiem aizpildiet brīvos brīžus?
- Mans hobijs ir dziedāšana. Esmu ansambļa „Lira" dalībniece. Ansambli vada Iveta Bērziņa, un es ar prieku braucu uz katru mēģinājumu, arī uz koncertiem. Bailes jau ir uzstāties publikas priekšā, bet prieks par dalību skatēs un tikšanos ar citiem kolektīviem ir lielāks. Neslinkoju, kad Benita Naudiņa un Kristīne Sirmā vadīja vingrošanas nodarbības, bet tagad tās vairs nenotiek. Vēl man patīk tās krustvārdu mīklas, kas ir „Ievas" žurnālos. Nevienam nedodu tos žurnālus, vai arī, kad citi tos lasa, saku, lai nemin mīklas. Man patīk domāt, kā tie vārdi sakrīt... Ļoti gribētos lasīt grāmatas, bet pēc operācijas man jāsaudzē redze. Ar vienu actiņu neredzu labi, otrai arī ierobežots redzeslauks, un lasot acs piegurst. Ar datoru arī nestrādāju.

- Kādas vērtības pavada jūs mūža garumā?
- Ģimene ir vissvarīgākais, lai arī kas notiek, un arī mūsu ģimenē tad, ja kādam ir problēmas, visi pārējie ir viņam apkārt, un visi turas kopā. Saku saviem bērniem, lai viņi saudzē viens otru, lai palīdz viens otram, citādāk nekā nebūs. Otrs, ko es nekad negribētu - lai mani bērni, mazbērni un arī mazmazbērni piedzīvotu karu. Par to iedomājoties, uzreiz nāk raudiens. Es neesmu to piedzīvojusi, neviens no mums nezina, kas tas ir, bet mēs redzam, kas notiek tepat blakus Ukrainā. Mēs visu ko gribam, bet jāpaskatās taču, kā dzīvo citi, kādas šausmas piedzīvo. Vienmēr ir jāpalīdz tam cilvēkam, kuram klājas grūti. Mana mamma arī tā teica un darīja, un es daru tāpat. Izpalīdzu, vienalga kā varu, un ticu, ka tas atmaksāsies.

- Ja jūs varētu vēlreiz veidot savu dzīves albumu, fotogrāfijas tajā būtu tādas pašas?
- Man dzīvē ir veicies - vīrs ir labs, bez viņa varbūt arī neveiktos tik labi. Mani vecāki arī visu laiku atbalstīja mani, un ar māsu visa mūža garumā bija ļoti labas attiecības. Kopā braucām uz teātriem, koncertiem. Māsa tikai piezvanīja un teica, ka ir nopirkusi biļetes, lai tik es atbraucu. Meita mani arī aizved uz pasākumiem, bet viņai vairāk laika jāvelta savai ģimenei, un tas jau ir saprotami. Man ir labi kaimiņi, atsaucīgi. Patiešām svarīgi, ja apkārt dzīvo labi cilvēki. Nekad ne ar vienu nenaidojos - arī, ja ar kādu nav pa ceļam, tāpēc nevajag kašķēties. Visiem draugs nebūsi un visiem nepatiksi. Man ir draudzene Anna Eiduka, ar viņu satiekamies dzimšanas dienās un vārda dienās, pasvinam kopā un arī tāpat apciemojam cita citu. Tas jau no jaunības laikiem.