Hobijs kā zāles pret rutīnu: kāpēc pieaugušajiem atkal jāsāk spēlēties
- Autors: Latvijasslavenibas.lv komanda
Foto - www.freepik.com
Vai atceries to bezrūpīgo sajūtu bērnībā, kad varēji stundām ilgi būvēt smilšu pilis, zīmēt ķēmiņus vai vienkārši vērot peļķes, pilnībā aizmirstot par laiku? Tajos brīžos tev nebija svarīgi, vai pils ir pareiza, vai zīmējums kādam patiks un vai šī nodarbe ir "lietderīga". Tu vienkārši spēlējies. Diemžēl ceļā uz pieaugušo dzīvi, starp eksāmeniem, karjeras veidošanu un rēķinu apmaksu, mēs šo dabisko spēju esam pazaudējuši. Mūsu dienas ir kļuvušas par nebeidzamu "vajag" un "jādara" sarakstu. Mēs esam iemācījušies, ka katrai minūtei ir jābūt produktīvai, un, ja mēs neskrienam, jūtamies vainīgi. Mēs ceļamies ar modinātāju, produktīvi strādājam, rūpējamies par māju, un vakarā, pārguruši, iekrītam dīvānā, lai bezmērķīgi lūkotos ekrānā, cerot atgūt spēkus.
Šajā vāveres ritenī mēs bieži meklējam glābiņu, vērojot citu cilvēku dzīves, jo pašiem savējai dažkārt pietrūkst krāsu. Mēs šķirstām sociālos tīklus vai ielūkojamies tādās vietnēs kā https://latvijasslavenibas.lv/slavenibas/, lai redzētu, kā atpūšas un bauda dzīvi citi. Tas ir dabiski – meklēt iedvesmu vai vienkārši uz brīdi atslēgties no pelēkās realitātes. Taču, aizraujoties ar vērošanu, mēs bieži aizmirstam paši par savu "spēļu laukumu". Patiesība ir tāda, ka pieaugušajiem spēlēšanās – jeb tas, ko mēs nopietni saucam par hobijiem – ir nepieciešama pat vairāk nekā bērniem. Tā nav laika izšķiešana; tā ir vitāli svarīga sastāvdaļa, lai saglabātu mentālo veselību un dzīvesprieku pasaulē, kas no mums prasa nemitīgu nopietnību. Bez savas personīgās "rotaļu kastes" mēs riskējam pazaudēt sevi pienākumu gūzmā.
Kāpēc mums ir bail būt iesācējiem?
Viens no galvenajiem psiholoģiskajiem šķēršļiem, kāpēc pieaugušie izvairās no jauniem hobijiem, ir bailes izgāzties vai izskatīties muļķīgi. Mēs esam pieraduši būt kompetenti savā profesionālajā vidē un ģimenē. Mēs zinām atbildes un protam risināt sarežģītas problēmas. Sākt kaut ko no nulles nozīmē atzīt, ka mēs kaut ko neprotam, un tas var būt trieciens ego. Iedomājies uzņēmuma vadītāju, kurš dienas laikā pieņem stratēģiskus lēmumus, bet vakarā deju zālē nespēj iemācīties vienkāršu kombināciju. Tas ir biedējoši un liek justies neaizsargātam. Iet uz keramikas nodarbību un uztaisīt šķību krūzi šķiet mulsinoši. Mācīties dejot salsu un nemitīgi jaukt soļus liek justies neveikli.
Bet tieši šī "iesācēja domāšana" (vai beginner's mind) ir tā, kas mūsu stagnējošajām smadzenēm ir tik ļoti nepieciešama. Kad mēs darām kaut ko jaunu un izaicinošu bez likmēm – jo nevienam taču nerūp tava šķībā krūze –, mēs atbrīvojamies no perfekcionisma važām. Tas ir brīdis, kad ir atļauts, pat vēlams, kļūdīties. Un, tici vai nē, šī atļauja būt neperfektam ir neticami dziedējoša. Tā noņem milzīgo spiedienu, ko jūtam ikdienā, cenšoties būt ideāli darbinieki un vecāki, un māca mums būt iecietīgākiem pret sevi. Mēs atklājam, ka pasaule nesabrūk, ja neesam eksperti it visā, un ka mācīšanās process pats par sevi ir piedzīvojums.
Nevis rezultātam, bet procesam
Mūsdienu pasaulē valda rezultātu kults. Mēs esam apsēsti ar sasniegumiem. Ja tu skrien, tad noteikti, lai noskrietu maratonu. Ja tu lasi grāmatu, tad lai kļūtu gudrāks. Ja tu adi, tad lai uzadītu perfektu džemperi, ko var lepni parādīt Instagram. Mēs esam gandrīz aizmirsuši, kā ir darīt kaut ko tikai paša procesa dēļ, negaidot taustāmu labumu.
Hobijs ir tā svētā telpa, kurā rezultātam nav nozīmes. Tu vari makšķerēt visu dienu bez loma, bet atgriezties mājās mierīgāks nekā aizgāji. Tu vari spēlēt ģitāru savā guļamistabā, necerot uz lielo skatuvi, bet gūt gandarījumu no tā, ka beidzot iemācījies jaunu akordu. Šī koncentrēšanās uz mirkli ir tā saucamais "plūsmas stāvoklis" – maģisks brīdis, kad pasaule apkārt izzūd un laiks apstājas. Tas ir labākais atpūtas veids mūsu pārslogotajiem prātiem, jo tas burtiski izslēdz "problēmu risināšanas režīmu", ļaujot smadzenēm atjaunoties daudz kvalitatīvāk nekā vienkārša gulēšana.
Atgriešanās pie taustāmām lietām
Liela daļa no mums dienas vada digitālajā vidē, skatoties ekrānos. E-pasti, Zoom sapulces, tabulas un dokumenti mākonī. Lai gan tas prasa enerģiju, dienas beigās var būt mokoša sajūta, ka esi smagi strādājis, bet neko "īstu" neesi izdarījis. Darba rezultāts bieži ir neredzams. Mūsu smadzenes evolūcijas gaitā attīstījās, lai risinātu fiziskas problēmas, tāpēc digitālā pasaule tām ir jauna un nogurdinoša vide.
Tieši tāpēc tik populāri kļūst hobiji, kas saistīti ar rokām. Dārza darbi, kur tu roc zemi, kokapstrāde, ēst gatavošana vai auto skrūvēšana. Pieskaroties zemei, kokam vai metālam, mēs atgūstam saikni ar fizisko realitāti. Redzēt, kā no māla pikucīša top bļoda vai kā no sēklas izaug tomāts, sniedz dziļu, arhaisku gandarījumu. Tas mums atgādina, ka mēs spējam radīt un ietekmēt pasauli ap sevi redzamā veidā. Tas ir brīnišķīgs pretstats digitālajai pasaulei. Fizisks darbs, kas tiek veikts prieka pēc, dīvainā kārtā mazina biroja nogurumu un ļauj justies dzīvam.
Hobijs nav jāmonetizē
Šī ir viena no bīstamākajām mūsdienu tendencēm – "hustle culture" jeb produktivitātes kultūra, kas čukst: "Ja tev tas labi sanāk, tev ar to jāpelna." Ja cep garšīgas kūkas, draugi saka: "Taisi biznesu!" Ja tev sanāk skaistas bildes, visi jautā: "Kad sāksi piedāvāt fotosesijas?"
Tiklīdz hobijs kļūst par peļņas avotu, tas mainās. Parādās termiņi, klienti, rēķini un stress. Miera osta pārtop par vēl vienu pienākumu. Ir normāli un vēlams paturēt kaut ko tikai sev. Tev nav jāpelna ar visu, ko dari. Tev ir tiesības tērēt laiku lietām, kas nenes finansiālu atdevi, bet iepriecina dvēseli. Atļauj sev greznību būt "neproduktīvam" un izbaudi brīvību, ko sniedz darbība bez komerciāla mērķa.
Galu galā, dzīve ir pārāk īsa, lai būtu tikai nopietns pieaugušais ar pienākumu sarakstu. Mums katram vajag dzirkstelīti, kas liek acīm iemirdzēties. Nav svarīgi, vai tā ir kora dziedāšana, pastmarku krāšana vai putnu vērošana. Atrodi to, kas tev liek aizmirst par telefonu un pulksteni. Tava mentālā veselība un tavi tuvinieki (kuri redzēs tevi daudz priecīgāku) tev par to pateiks paldies.