Vai atceries to bezrūpīgo sajūtu bērnībā, kad varēji stundām ilgi būvēt smilšu pilis, zīmēt ķēmiņus vai vienkārši vērot peļķes, pilnībā aizmirstot par laiku? Tajos brīžos tev nebija svarīgi, vai pils ir pareiza, vai zīmējums kādam patiks un vai šī nodarbe ir "lietderīga". Tu vienkārši spēlējies. Diemžēl ceļā uz pieaugušo dzīvi, starp eksāmeniem, karjeras veidošanu un rēķinu apmaksu, mēs šo dabisko spēju esam pazaudējuši. Mūsu dienas ir kļuvušas par nebeidzamu "vajag" un "jādara" sarakstu. Mēs esam iemācījušies, ka katrai minūtei ir jābūt produktīvai, un, ja mēs neskrienam, jūtamies vainīgi. Mēs ceļamies ar modinātāju, produktīvi strādājam, rūpējamies par māju, un vakarā, pārguruši, iekrītam dīvānā, lai bezmērķīgi lūkotos ekrānā, cerot atgūt spēkus.