Zvejnieku svētki – tradīcija ar teju gadsimtu senu vēsturi ^{Apriņķis.lv}

Tradīcijas ar vēsturi

Oficiāli pirmo reizi Zvejnieksvētki Latvijā ir nosvinēti 1936. gadā. Bet Zvejnieksvētki nebija vienīgais zvejnieku aroda un viņu lomu popularizēšanas instruments. 20. gadsimta 30. gadu otrā puse kļuva par vietējo jūras produktu “zelta laikmetu”. Ar ko tas ir saistīts, un kur ir meklējamas šīs parādības saknes? Jaunās tendences bija saistītas ar nacionālās virtuves veidošanos, vispārējo valsts drošību, savu vēsturisko tradīciju apzināšanu, ekonomiskajiem apstākļiem, jaunām politiskām ietekmēm Eiropā.

Pēc Pirmā pasaules kara tradīcijas mainās

Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidotajai Latvijas valstij bija jādzīvo sarežģītā situācijā, atjaunojot dzīvi pēc kara, gaisā virmoja ekonomiskā, pārtikas un saimnieciskā krīze, jau ilgus gadus pirms Otrā pasaules kara Eiropā gaisā virmoja pasaules kara draudi. Šajā situācijā dzima un auga Latvijas valsts, kurai bija svarīgi izveidot tradīcijās balstītu nacionālo virtuvi, neaizmirstot arī jaunas pasaules tendences un modernizācijas iezīmes. Domāšana tika vērsta uz nacionālām vērtībām, un virtuve ir viens no nacionālās identitātes simboliem.

Augstākminētie ekonomiskie un politiskie faktori ļāva veicināt vietējo ekonomiku, tai skaitā vietējo produktu patēriņu, un tā ietekmē nacionālie simboli pamazām kļuva par ikdienas sastāvdaļu. Iepriekšējos gadsimtos saulītē celtā, izsmalcinātā vācbaltiešu virtuve vairs nebija godā, jau uzreiz pēc Pirmā pasaules kara vietējie preses izdevumi aktīvi aicināja iedzīvotājus atturēties no ievestiem produktiem, vairāk patērējot vietējās izcelsmes pārtikas preces. Nav brīnums, ka par vienu no svarīgākajiem pārtikas produktiem kļuva vietējās zivis un jūras produkti.

Kopš seniem laikiem vietējais zvejnieks – loma sagādnieks

Jau izsenis Carnikavā tika zvejotas gan saldūdens, gan sāļūdens zivis. Gaujā parasti ķēra nēģus, lašus un taimiņus, bet jūra bija dāsna, cienājot carnikaviešus ar visdažādākajām zivīm. Vietējie zvejnieki zvejoja lašus, vimbas, sīgas, salakas, zandartus, reņģes, butes, brētliņas, asarus, zušus un arī mencas jeb doršas. Luči gan ilgi netika uzskatīti par ēdamām zivīm, zvejnieki tos metuši pāri laivas bortam, līdz iemācījās lucīšus kūpināt un ēst nokūpināto ar gardu muti.

Mums ierastā un iemīļota kūpināšana nebūt nav senākais zivju pagatavošanas veids. Vēl 19. gs. zivis uzturā pārsvarā lietoja svaigas un sālītas. Sāls kopš neatminamiem laikiem skaitījās izcils dabiskais konservants. Zivju kūpinātavas jeb reņģu pirtiņas Carnikavas jūrmalā izplatījās tikai 19. gs. beigās. Kūpinot reņģes vēra uz lūkiem – mazajām sloksnēm, kas plēstas, piemēram, no augoša kārkla, bet lielākas zivis uz irbām – lazdu kociņiem vai stieplēm ar smailu galu. Kūpināšana kā zivju pārstrādes un pagatavošanas veids izplatījās ātrāk par piekrastes vēju.

Mencas jeb doršas goda uznāciens

30.gados jūras zivju prestižs un izmantošanas popularitāte tika celta nebijušā līmenī, kopš 1937. gada popularizēt zvejnieku ēdienus bija Lauksaimniecības nodrošināšanas pārvaldes uzdevums. Šajā laikā no vietējām jūras zivīm ieteica taisīt vēl nebijušus un interesantus ēdienus, tādus kā pastēti, gulašus un citus dažnedažādus, līdz šim neredzētus ēdienus. Īpaša uzmanība bija pievērta mums tik ierastajai zivtiņai mencai. Piekrastē mencu lomi 20. gs. 30. gados ar katru gadu palielinājās, mencu cenas bija ļoti demokrātiskas, mencu ēdienus tolaik varēja atļauties katrs. Mencu sauca par “nabagu lasi”, jo līdzīgi lasim mencu varēja lietot uzturā termiski neapstrādātu.

Tajā laikā, kad ne visiem bija pieejamas tikko nozvejotas zivis un transportēšana nebija vieglākais uzdevums, receptēs izmantoja kaltētas vai sālītas zivis. Lomu izmantošana izvērtās par veselu propagandu zvejniecības atbalstam, tika izdotas pavārgrāmatas un brošūras, publicēti raksti periodikā, rīkoti semināri, paraugdemonstrējumi. Kaucmindes mājturības skolas absolventes rīkoja meistarklases, kas bija publiski pieejamas, un radīja dažādas mencu ēdienu receptes. Pirms tam Zemkopības ministrija Kaucmindes skolas absolventes bija komandējusi uz Norvēģiju apgūt dažādus modernus “nabagu laša” pagatavošanas veidus. 30. gadu pavārgrāmatās, rakstos, periodikā un kursos, pieminot mencas, ieteica tās ēst sālītas, dūmotas, kūpinātas, kaltētas, savukārt svaigu mencu ēdieni tika visai reti aprakstīti.

Zvejnieka aroda un vietējo produktu popularizēšana pletās vēl plašāk, tika ieviests zivju ēdienu plašs patēriņš skolās, 20.gs. 30. gadu beigās izveidojās “zivju ceturtdienu” tradīcijas.

Jaunie zivju pārstrādes veidi un inovatīvās idejas

20.gadsimta 30.gados, vēl pirms mūsu valsts zaudēja savu neatkarību, parādījās tradīcijas uzturā lietot mencu akas un zivju eļļu, Liepājā tika izveidots ļoti moderns zivju pārstrādes cehs, kur lopbarībai sāka ražot zivju miltus. Arī mūsdienās tiek ražoti zivju milti, mūsu Carnikavas zvejnieki “reņģu ražas” vēl relatīvi nesen ir pārdevuši dzīvnieku barības ražošanai, bet pašlaik, kā saka SIA “Leste” zvejnieks Artūrs Jakobsons, uzņēmums ķer reņģes cilvēkiem. Bet, atgriežoties vēsturē, jāpiemin arī pavisam neierastas zivju resursu izmantošanas idejas. Piemēram, 30. gados pastāvēja ideja no mencu ādas sākt ražot apavus, sekojot Vācijas piemēram, kur 30. gadu beigās šādas kurpītes jau bija pieejamas.

Zivis konkurē ar gaļu

Izsenis tika novērtēta ne tikai vietējo zivju resursu pieejamība, bet arī zivīs atrodamās vērtīgās uzturvielas. Papildus olbaltumvielām zivis ir izcils tauku avots, un to ir zinājuši jau mūsu senči. Laikrakstā “Jaunā Nedēļa” 1937. gada 27. maija numurā rakstīts, ka pēc vērtīgo uzturvielu satura zivis ir līdzvērtīgas gaļai, jo satur to pašu daudzumu organismam svarīgo barības vielu. No 1934.  līdz 1936. gadam Latvijas teritorijā tika nozvejots liels zivju daudzums – ap 10 000 000 kilogramu. Tā laika laikrakstā apgalvots, kas pēc savas uzturvērtības šis daudzums ir līdzvērtīgs 70 000 liellopiem, kas nebūt nav mazs liellopu ganāmpulks.

Zvejnieksvētki “Jaunajos Cēlājos”

2012.gadā Gaujas krastā zvejniekiem kaimiņos atklāja “Jaunos Cēlājus” jeb Carnikavas Novadpētniecības centru. Muzejiskās iestādes tematika un atrašanās vieta mudināja iesaistīt “Cēlājus” Zvejnieksvētku svinēšanā.

Zvejnieksvētkus “Cēlāju” Gaujmalā svin kopš 2014. gada. Pirms desmit gadiem Gaujmalas Zvejnieksvētku sauklis bija “Tikai vienu dienu gadā – ciemos pie Carnikavas zvejniekiem!”. Toreiz Zvejnieksvētkus svinēja 12. jūnijā. Pasākums sākās ar svētku gājienu no parka uz Zvejnieku pussalu jeb “pričalu”. Pie novadpētniecības centra notika airēšanas sacensības, zolītes turnīrs, spēkavīru sacensības “Zvejnieku spēka daudzcīņa” un virves vilkšanas sacensības, apmeklētāji varēja arī paši izmēģināt roku zvejnieka aroda darbos – tīklu lāpīšanā un stellēšanā pie “Jauno Cēlāju” mājas. Tajā laikā pirms pieciem gadiem atklātais gājēju tilts pār Vecgauju vēl nebija uzbūvēts, un par savdabīgu tradīciju kļuva pontona tilta izveide uz vienu dienu – Zvejnieksvētku dienu!