Ballīte latīņamerikāņu dejas ritmos Jaunolainē ^{Apriņķis.lv}

2001.gadā gandrīz divarpus miljonu iedzīvotāju lielajā Kolumbijas rietumu pilsētā Santjago de Kali horeogrāfs Alberto “Beto” Peress izdomāja jaunu fitnesa veidu – zumbu, kuru nu jau simt astoņdesmit pasaules valstīs vairāk nekā divsimt tūkstošos vietu – sporta zālēs, kultūras centros, stadionos – ik nedēļu praktizē vismaz piecpadsmit miljoni ļaužu. Un viena no šīm vietām ir Jaunolaine, kur zumbas nodarbības vada Santa Pole.

Tā kā zumba ir 21. gadsimta “bērns”, ne visi varbūt ar to jau ir paspējuši sasveicināties. Tādēļ “Rīgas Apriņķa Avīze” aicināja Santu Poli uz sarunu par zumbu un tās radīto prieku.

Globālā izaicinātāja – Santa no Ziepniekkalna

Jāatgādina, ka par zumbu nacionālā līmenī visskaļāk visi izdzirdēja pirms četriem gadiem, kad Santa Pole bija “globālā izaicinātāja”, aicinot latviešus piedalīties visas pasaules akcijā – zumbas ritmos masveidīgi izdejot dienvidafrikāņu kāzu dejas soļus Dienvidāfrikas dīdžeja, dziedātāja un ierakstu producenta Master KG (īstajā vārdā –  Kgaogelo Moagi) dziesmas “Jerusalema” pavadījumā. Šim izaicinājumam pievienojās ne tikai jaunieši, bet pat slimnīcu, lidostu un citu uzņēmumu darbinieki visā pasaulē, arī Latvijā (kā tas veicās, visi joprojām varam apskatīties “YouTube” ierakstos).

Vairumam šī kolektīvā dejošana radīja prieka sajūtu, bet bija arī tādi, kam tas sagādāja raizes. Piemēram, Civilās aviācijas aģentūra nespēja tikt galā ar droniem, kas lidinājās debesīs, uzņemot skatus ar zumbas dejotājiem, bet Liepājā atradās varen sadrūvējušies cilvēki par to, ka latvieši ķēmojas līdzi jukušajai pasaulei laikā, kad mums taču ir pašiem savas tautas dejas. Tomēr viss šis jampadracis zumbai Latvijā nāca tikai par labu, un tā iekaroja ne tikai lielās pilsētas, bet arī novadus, tai skaitā Pierīgā.

Santa Pole atklāj, kā un kāpēc viņa zumbu atvedusi uz Jaunolaini:

– Rīga ir bagāta ar zumbas treneriem, tur tā ir ļoti attīstīta, katram galvaspilsētas rajonam ir savs zumbas treneris. Bet gribas, lai zumbas – prieka un emociju treniņa – vārds izskan pa visu Latviju, lai tā tiek līdz katram novadam, katram pagastam. Tā kā manai dzīvesvietai Ziepniekkalnam Rīgā tuvu ir Jaunolaine un uz manu zumbas grupu Rīgā nāca arī jaunolainieši, viņi ierosināja, ka būtu jauki, ja zumbas nodarbības būtu arī Jaunolainē. Olainē zumbas treniņi jau notika, bet pagasta otrā pusē – Jaunolainē – ne. Tad arī sāku meklēt iespējamos variantus, un telpas piedāvāja Jaunolaines Sporta nams. Līdz ar to jau gandrīz gadu esmu Jaunolainē, kur aktīvi darbojos un aicinu cilvēkus uz zumbas treniņiem.

Zumbai ir interesants formāts, tā pēc būtības ir gan fitness, gan ballīte latīņamerikāņu deju ritmos. Man diezgan bieži zvana un vaicā, vai nevar uz treniņu atnākt kopā, piemēram, ar savu draudzeni, kurai ir tāda kā rudens depresija, viņa slikti jūtas, jo kāds esot teicis, ka zumbas treniņā šis sliktums un depresija pāriet. Kad man bija pirmais, otrais, trešais šāds zvans, sapratu, ka zumba nav tikai fitness, bet tā ir arī sava veida misija. Misija celt priecīgas emocijas! Un, protams, ka prieks un labas emocijas nav vajadzīgas tikai lielajās pilsētās, bet arī mazākās pilsētās un ciematos visos novados. Zumbas vārds ir jānes tautās, un kas gan vairos šīs labās emocijas, ja ne mēs paši! Tā es nonācu Jaunolainē, kas no mana Ziepniekkalna ir piecpadsmit minūšu brauciena attālumā.

– Kā tu dažos vārdos definētu, kas ir zumba?

– Zumba noteikti ir fitnesa treniņš, kas dzimis Latīņamerikā. Bet, redzi, latvieši nav tādi baigi karsti un emocionāli. Mums ļoti patīk no malas noskatīties, kā viss notiek, bet neesam gatavi uzreiz visā mesties iekšā. Tomēr ir arī tāda drosmīgo cilvēku kategorija, kas grib šīs pozitīvās emocijas uzreiz. Zumbā tev ir iespēja izkustēties, nodedzināt kalorijas, dabūt slapju kreklu, uzdabūt augšā emociju un prieka skalu. Tas ir fantastiski! Fitnesa sportā esmu jau sen, bet nezinu nevienu citu tik priecīgu treniņu kā zumba, kur tu aizej un labs treneris no tevis izvelk šīs prieka emocijas.

Bieži vien diena var būt “apslāpējusies”, tā nav salikusies tik labi, kā biji plānojis, tu esi iekritis depresijā, kas tevi jau ilgstoši moka. Tad nu es ieteiktu vienkārši atnākt uz zumbu, lai to visu dabūtu ārā. Skumjās sajūtas prom, prieku iekšā!

Lai nodarbotos ar zumbu, noteikti nav jābūt labam dejotājam. Zumbai var pievienoties jebkurš. Būtībā zumbas treneris ir kā navigācija, kas cilvēkam parāda, kurā virzienā un kā kustēties, kur jāliek kāja. Kustības atkārtojas, un tās ir salīdzinoši viegli izpildīt. Pie manis uz nodarbībām nāk visu vecumu cilvēki. Statistika rāda, ka pēc ceturtās piektās reizes tas pasākums aiziet kā smērēts, un cilvēkiem tas patīk. Ja pirmajā reizē cilvēks varbūt mēģina sevi lauzt, viņam nepatīk uz sevi skatīties, jo liekas, ka kājas ar rokām neiet kopā, tad kādā ceturtajā reizē viņš jau ir pieslēdzies un visā ir iekšā.

Es nešķiroju cilvēkus. Pie manis nāk gan jaunieši, gan cilvēki brieduma gados. Un šobrīd mums ir pievienojusies kundze, kurai ir septiņdesmit trīs gadi, – brīnišķīgi dzīvespriecīgs cilvēks! Runājot par mazpilsētām un mazākajiem novadiem, jāteic, ka tur cilvēki īpaši novērtē šādus treniņus, jo tajos ir mazliet citādāka dzīve un dinamika nekā Rīgā. Pieņemu, ka ļoti daudz jaunolainiešu brauc uz Rīgu un darbojas tur, bet feini ir tas, ka tu vari iznākt no savas mājas, aiziet uz blakus esošo klubu un uzreiz iekļauties fitnesa programmā. Vispār zumba ir dzīvesveids, cilvēki ļoti sadraudzējas, grib kopā pavadīt laiku. Cilvēkiem ļoti patīk būt uz vienas nots kopā ar citiem. Pie laba trenera viņi dabū augšā to emocionālo prieka vilni, un tas, lūk, nav mazsvarīgi!

– Kur tevi jeb zumbu Jaunolainē var atrast?

– Uz zumbu noteikti var nākt pie manis. Olainē ir vēl viena brīnišķīga zumbas trenere, bet tieši Jaunolainē tā notiek skaistajā un komfortablajā Jaunolaines Sporta namā piektdienās astoņos vakarā. Iecerēts, ka būs vēl viens treniņš sestdienās. Kad bija labs laiks un saule, visu vasaru nodejojām brīnišķīgas saulrieta zumbas Jaunolaines stadionā.

– Un kā zumba atrada tevi?

– Manā dzīvē zumba ienāca pirms astoņiem gadiem. Un ne tikai kā fitnesa programma, bet arī kā tāda misija – darīt cilvēkus priecīgus un veselus. Savulaik uz fitnesu gāju kā “standartcilvēks”, tad pabeidzu mācības un kļuvu par fitnesa treneri. Meklēju iespējas mācīties zumbu, bet tajā laikā Latvijā nebija pieejamas zumbas mācību programmas. Kamēr riktējos braukt mācīties zumbu uz Londonu, pienāca ziņa, ka šādu programmu var apgūt Latvijā. Mācījos pie brīnišķīgas pasniedzējas – Anas Georgescu no Rumānijas. Viņa teica: vienmēr atcerieties, ka jūs neesat dejotāji, jūs esat treneri, kas cilvēkiem atver zumbas burvību. Nedejojiet sev. Ja dejosiet uz sevi, jūs neredzēsiet cilvēkus, bet jūs esat veltījums tiem cilvēkiem, kas atnākuši pie jums. Es vienmēr atceros šos vārdus. Mans uzdevums ir, lai cilvēks no manas zāles iziet priecīgs un apmierināts, lai viņam ir priecīgs skats uz nākamo dienu, lai viņam ir sajūta, ka viņš tik tiešām ir pasportojis.

– Mēs zinām, ka līnijdeju kolektīviem, tautas deju kolektīviem un citiem “radošajiem” ir savi festivāli, “tusiņi” un citas kopābūšanas. Kā ir zumbistiem? Vai arī sabrauc no visas Latvijas kopā?

– Jā, protams, un ļoti daudz. Vasarā tās vairāk ir vasaras nometnes – katrs treneris rīko savu zumbas nometni. Cilvēkiem ir iespēja sabraukt kopā uz divām trijām dienām un piedalīties ne tikai zumbas dejošanā, bet papildus, piemēram, arī jogā, dzīvesziņas lekcijās vai vēl kādās programmās. Katrs treneris rūpējas, lai viņa nometnes programma ir piepildīta. Sākoties rudens sezonai, ir ļoti daudz pasākumu, kurus vada zumbas treneri, arī Latvijas Olimpiskās komitejas paspārnē. Tā, piemēram, 20. septembrī bija Zumbas nakts, kurā visi dejoja smiltīs ar basām kājām, uz skatuves kāpa ļoti daudz treneru no visas Latvijas, kā arī viestreneri. Tur bija tāds “draivs” (uzrāviens, – aut.) un enerģija, ka, es nezinu, varētu jumtu nocelt.

Zumbai ir arī sava apģērbu līnija, kas, protams, dara visu vēl priecīgāku, – ļoti spilgtās krāsās, vienkārši krāsu sprādziens. Un ļoti daudz starptautisku pasākumu, uz kuriem ar saviem cilvēkiem cenšas aizbraukt Latvijas treneri. Ir daudz piedzīvojumu! Komunicējam zumbas valodā, kas ir viena brīnišķīga kustību valoda, kurai nevajag tulkojumu. Jebkura deja ir brīnišķīga kustību valoda, bet zumbas valoda, manuprāt, ir visskaistākā.

– Pirms kāda laika tu darbojies arī Salaspilī. Kas tevi saista ar šo vietu?

– Tur es Salaspils Kultūras nama direktoram Valdim Škutānam piepalīdzēju vadīt kultūras dzīvi Salaspilī, teiksim tā. Manā pārziņā bija arī festivāla “Kartupeļu palma” organizēšana. Savulaik biju arī viena no tiem, kas Latvijā organizēja izaicinājuma deju “Jerusalema”. Manas viskrāšņākās atmiņas no Salaspils ir tās, kā mēs Nacionālajā botāniskajā dārzā dejojām “Jerusalema”, kur piedalījās vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku. Kad paskatos to ierakstu, man acīs atkal saskrien asaras.

– Sarunas noslēgumā – vēlreiz par saviem jaunolainiešiem... Uzlieli viņus!

– Man Jaunolainē ir kolosāla grupa! Nu jau ir tā, ka zāle kļuvusi par mazu, domāju, ka vajag lielāku. Šobrīd man grupā ir kādi divdesmit cilvēki, un jūtu, ka būs vēl. Tagad tiešām ir tā, ka tā zāle nav no gumijas. Varu pateikt, ka katru šo cilvēku, kas nāk pie manis uz zumbu, zinu pēc vārda. Viņi ir tik draudzīgi un sirsnīgi! Ir ļoti daudz feinu meiteņu: Vineta, Ilzīte, divas Lienes, burvīgā Ilga, brīnišķīgā Iveta… Mums ir arī puisis – Mārtiņš – un vēl, un vēl. Un tad mums ir pievienojušies cilvēki no Jelgavas, kas vispār ir paradokss. Man pat rīdzinieki šad tad brauc līdzi uz Jaunolaini.

Bet vislielākais prieks man ir par vienu meiteni – Ilgu. Viņa pie manis atnāca tāda kā diezgan noskumusi, teiksim tā, – ļoti maz smaidīja. Viņai galīgi ar to zumbu negāja. Man tā nav bieži, bet likās, ka viņa salūzīs, ka nebūs, – viņa nāk, bet no tā visa nejūt prieku. Bet kāda viņa ir šobrīd! Cik viņa ir priecīga, kustīga, kā viņa ir sadraudzējusies ar zumbu! Kad par viņu stāstu, asaras saskrien acīs.

Tas ir maģisks brīdis, kad tu ieraugi cilvēka iekšējās pārvērtības, kā viņš sadraudzējas ar zumbu, kā viņam patīk. Viņa ir sākusi mums braukt līdzi uz pasākumiem, viņa jau ir iekšā zumbā. Un vienā pasākumā viņa man teica: “Santa, tu manu dzīvi esi pārvērtusi. Manu dzīvi ir pārvērtusi zumba. Paldies tev par to!”

Man katru reizi pēc šādiem vārdiem vēl lielāka misijas sajūta rodas, apziņa, ko zumba dod cilvēkiem. Bet man šādi cilvēki ir arī Rīgā, kuri ir teikuši: “Santa, tu mūsu dzīvi esi pārvērtusi!” Pie manis nāca kāds pāris – vīrs un sieva –, un domāju, ka ir mainījusies ne tikai viņa katra personīgā dzīve, bet arī kopdzīve kā vīram un sievai.

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.