Daugavas apskalotās garākās klintis Latvijā ^{Apriņķis.lv}

Šoreiz stāstām par Latvijas 2022. gada ģeovietu – Krustalīča un Kraukļa klintīm pie Daugavas. Kāpēc? Jo, izvēloties iepriekšējo trīspadsmit gadu ģeovietas, nebija neviena objekta, kas saistīts ar jau zaudētajām likteņupes vērtībām.

Saikne ar Staburagu

Pirms pāris gadiem piecdesmit deviņi ģeologi un ģeoloģijas interesenti izvirzīja astoņas ģeovietas un balsoja par sava veida “Grand Prix”. To saņēma Krustalīča un Kraukļa klintis, kam ir saistība ar Staburaga likteni. Uzpludinot Pļaviņu ūdenskrātuvi, tā aprija avotiem bagāto aptuveni astoņpadsmit metru augsto smilšakmens klinti Staburagu. To mēs zinām.

Bet vai zinām to, ka arī Krustalīča un Kraukļa klintis ir Pļaviņu hidroelektrostacijas upuri? Daugava šajā posmā ir ūdenskrātuves applūdināta. Reiz upe tecēja līdz četrdesmit metru dziļā kanjonā, atsedzot izteiksmīgas dolomīta sienas, bet tagad Daugavu ierobežo vien divus līdz četrus metrus augstas sienas.

Eh, var tikai iztēloties, cik majestātiska ainava tur kādreiz bijusi!

Kāpēc šī ir unikāla vieta?

Kaut vai tāpēc, ka klintis vislabāk skatīt no Daugavas – vai nu vizinoties laivā, kanoe, ar SUP dēli, vai arī ziemā uz slēpēm skrienot pa ledu, vai staigājot pa aizsalušo ūdenstilpi. Tās ir grūti sasniedzamas no sauszemes.

Šīs klintis veido robežšķirtni starp Vidzemi un Sēliju, un Vidzemes pusē dolomīta klintis var aplūkot arī Klintaines applūdušajos karjeros.

Tās ir garākās klintis Latvijā. Nevajadzētu salīdzināt, sak, kas ir mazliet vairāk nekā kilometrs vienā Daugavas krastā un tikpat daudz otrā. Leposimies ar to, ka šīs ir garākās klintis Latvijā!

Daugavas senleja ar klinšu kanjonu ir unikāls reljefa veidojums ne tikai Latvijā, bet visā Austrumeiropas līdzenumā. Turklāt šo vietu noslēpumaināku dara fakts, ka senlejas izcelsme vēl nav līdz galam izpētīta. Domājams, ka tā veidojās leduslaikmetā apledojumu rezultātā, kā arī senleju izgrauza zemledāja kušanas ūdeņu straumes. Tieši tur radās senākā Daugava.

Krustalīča un Kraukļa dolomīta klintīs aizvien saskatāmas senās fosilijas.

Ģeoloģu vērtējumā, šī Daugavas posma klintis ir nozīmīgas un atzīmētas kā Eiropas Savienības īpaši aizsargājamas dzīvotnes, kur joprojām sastopamas retās un Sarkanajā grāmatā ierakstītās mūru un plūksnu sīkpapardes un citi klinšu augi.

Atgriežoties pie Staburaga, jāpiebilst, ka tā bija vienīgā vieta Latvijā, kur auga rets aizsargājamais augs – Alpu taucene. Tas nozīmē – iznīcinot kaut ko vienu, bojā iet daudz vairāk.

Pie šīm klintīm novietotajā informatīvajā stendā ierakstīta cerība, ka reiz atgūsim applūdinātās Daugavas ainavu. Var jau būt...

Taka pārgājienu cienītājiem

Krustalīča klintis iespējams aplūkot, bet tikai daļēji, ejot pa taku gar Daugavas krasta aizsargjoslu. Takas garums ir aptuveni pieci kilometri. Ja tas šķiet nieks vien, tad ir vērts atgādināt, ka dažs ceļotājs jau senāk aprakstījis gājienu uz Kraukļa klintīm kā dabas veidotus “mežonīgus kavēkļus”. Nekas nav diži mainījies. Un tie, kas izvēlēsies pārgājienu, redzēs ūdens transporta izmantotājiem apslēpto. Bet nu – par visu pēc kārtas.

Jēkabpils novada tūrisma informācijas vietnē visit.jekabpils.lv lasāmi ieteikumi, kā uzsākt pārgājienu un no kā uzmanīties. Takas sākums ir pie Zvejnieklīča stāvlaukuma. Jādodas pa kreisi, un te arī pirmais brīdinājums: jau pēc aptuveni kilometra esot simt metru bieza meža posms. Pēc tā taka turpinās līdz pat pirmajām mājām. Vietām taka iet ļoti tuvu Daugavas malai. Jāņem vērā, ka saslapuši dolomīta slāņi var būt īpaši bīstami, tāpēc lietavu laikā un ziemā nevajadzētu iet pārāk tuvu kraujai.

Kājāmgājēju maršrutā esot redzami arī bebra kunga nedarbi un Pirmā pasaules kara ierakumi dolomītā, kas paslīd nepamanīti ūdens transporta izmantotājiem.

Kājāmgājējiem atpakaļ jādodas pa valsts ceļu Nr. 777 gar komponista Pētera Barisona priedi. Pie tās viņš saļimis 1947. gada 13. jūlijā, kad brauca uz Sēlpils kapsētu. Tur viņu atrada, un priede glabā komponista pēkšņās nāves noslēpumu. Blakus kokam ir četrstūrains akmens ziedu nolikšanai ar uzrakstu “Komponista P. Barisona priede”.

Brauciens vikingu stilā

Tālāk citētā rakstniece un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese ir pateikusi tik trāpīgi un poētiski, ka grūti to pārspēt. Pat mūsdienu cilvēka sabojātais skats no Daugavas spēj aizsist elpu. Majestātiski koki krastā. Zaļa sala Daugavas ielokā. Klusums, saule, ūdens un miers. Dažs no tiem izmisīgi ieķēries ar saknēm klints sienā. Ar krāšņu iztēli apveltītie var iedomāties, kā dabasmāte te rosījusies, lai sagādātu baudu 21. gadsimta cilvēka maņu orgāniem. Tā mums gribētos domāt, kaut gan dabasmāte nekad nav rīkojusies mūsu estētisko vērtību labad. Tai ir savi nodomi. Arī par šo ainaviski krāšņo, izteiksmīgo vietu nezinām, cik skaista tā bijusi savos pirmsākumos.

Cilvēku vēlmes ir dažādas. Kāds grib ainavu baudīt viens vai dažu draugu kompānijā, cits izvēlas rāmu ļaušanos jau sagatavotam maršrutam. Viens no tādiem ir izbraukums vikingu tipa liellaivā “Nameisis”. Protams, izteiksmīgajam kuģim, kā to gribas dēvēt tūristiem, dots Edvarta Virzas poēmā “Karalis Nameitis” un Aleksandra Grīna romānā “Nameja gredzens” attēlotā zemgaļu brīvības cīnītāja Nameja vārds. Un kāpēc ne? Zemgaļi vienmēr ir bijuši atzīti kuģu būves un kuģošanas lietpratēji.

“Nameiša” kapteinis Arvīds Apfelbaums, ja vajag, var arī uzdziedāt, bet tūristus aizrauj viņa prasme stāstīt, ieinteresēt un būt Latvijas patriotam. Starp citu, “Nameisis” šķērsojis Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas teritoriju, līdz nonācis Latvijā. Tādā veidā ticis atkārtots vikingu tirdzniecības ceļš, kas stiepās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, kuģojot pa Daugavu un Dņepru, kā arī atgādināts par kādreizējo Daugavas ostu Jēkabpili.

Gan krauklis, gan govs, gan pievilts mīlētājs

Rakstniece un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese žurnālā “Zvaigzne” (Nr. 16, 1989) uzbūrusi ainavu, kādu var izbaudīt arī mūslaikos, dodoties izbraucienā ar vikingu kuģi “Nameisis”: “Aiz Oliņkalna un Dūņulejas kā vārti Krustalīcim pacēlās Annas un Govs klints. Maigs, zeltains radžu skaistums. Klinšu atspulgi sadrupa ņirbošā, rotaļīgā straumē, kas dzirkstēdama slīdēja pāri plienakmens kāpieniem. Atsevišķi akmeņi kā milži sildīja muguras gan krasta malā, gan dziļāk ūdeņos, plostu ceļā.

Gandrīz ik reizes, kad gājām garām uz Kraukļa krodziņa drupām un tālāk uz Avotiņu kalnu, Krustalīcī sēdēja kāds gleznotājs. Šķiet, ka visvairāk te kavējās Kārlis Sūniņš – nepazīstamais meistars strādāja ar ūdenskrāsām. Mēs kautrējāmies iet klāt un iztaujāt. Mākslinieks bija tā nogrimis darbā, Daugavas miers bija tik svinīgs un ūdens dziesmas piesātināts, ka to pārtraukt ar vārdiem būtu tas pats, kas sarunāties baznīcā lūgšanas laikā.”

Kādi nosaukumi! Annas klints, Govs klints, Kraukļa klints... Kraukļa klints nosaukums radies radžu veidojumu dēļ – kāda asa klints šķautne veidoja it kā kraukļa knābi. Savukārt aiz Staburaga, pie Rīteru gravas, bija Daugavas Atbalsu klints. Kad kāds skaļi saucis: “Kas Ādamam bija sieva?”, klintis esot skaidri atbildējušas: “Ieva.” Bet mutīgais “Nameiša” kapteinis izstāstīs, ka no divdesmit metru augstās Andreja klints, kas bijusi visaugstākā Daugavas klints Vidzemes pusē, reiz Zāļu vakarā nolēcis kāds nelaimīgs mīlētājs, vārdā Andrejs, sev līdzi dzelmē aizraudams neuzticīgo līgavu.

Tepat vien viss bijis – Daugavas krāces, egļu sils Kraukļa klintīs, Sēlpils kalns, Dūņu leja, Staburags, Rīteru grava un senču pilskalns Oliņkalns. To visu kopā sien Daugava.

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”