Kā Carnikavas muižas īpašnieka vectēvs dāvāja Kanādai pārticību ^{Apriņķis.lv}

Kas vieno kviešu šķirni ar Vērmanes dārzu

Pie mums populāri ir gan ziemas, gan arī vasaras kvieši. Ziemeļu puslodē ziemas kviešus parasti sēj septembrī un novāc nākamā gada augustā. Savukārt vasaras kvieši neprasa zemas temperatūras periodu (vernalizāciju), lai sāktos ziedēšana, tādējādi tos parasti sēj aprīlī vai maija sākumā un ražu novāc augustā vai septembrī. Kvieši ir otrā senākā augu kultūra pēc miežiem – miežus cilvēki sāka kultivēt pirms aptuveni desmit tūkstošiem gadu, bet pirmo kviešu pēdas atrastas vairāk nekā deviņus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas.

Mūsu stāsts ir ne tik sens, bet ļoti nozīmīgs gan Latvijas, gan Kanādas lauksaimniecības attīstības kontekstā, atgriežoties tālajā 19. gadsimtā, kad, kā vēsta Gēgingeru dzimtas hronika, ap 1840. gadu aktīvs un uzņēmīgs dārznieks, augu mīļotājs un selekcionārs Heinrihs Gēgingers (1818–1905) pārcēlās no Vīnes Austrijā uz Rīgu, kur sākās vairāki interesanti un aizraujoši stāsti.

1851.gada 7.septembrī Heinrihs Pirmais, kā viņu dēvē pēcteči, nodibināja uzņēmumu, nopērkot ēku par 3000 rubļu. Interesanti, ka Heinrihs Gēgingers, vecākais, ne tikai attīstīja savu biznesu, bet arī apliecināja savu mīlestību pret augu pasauli, piedaloties 1829. gadā Rīgā jaunizveidotā Vērmanes dārza stādījumu papildināšanā ar daudz jauniem augiem.

Dzimtas hronika atklāj Heinriha Gēgingera portretu

Ja kādam no mums ir paveicies šķirstīt vecos fotoalbumus, tad vācbaltiešu pēctečiem ir iespēja šķirstīt sen un ne tik sen pierakstītas dzimtu hronikas, un šo pieredzi būtu interesanti pārņemt arī katram no mums, fiksējot savu dzimtu pētniecības rezultātus. Atverot Gēgingeru dzimtas hroniku, kuras kopiju Carnikavas Novadpētniecības centram no Kanādas 2017. gadā atveda Gēgingeru dzimtas pēctece Karīna Gēgingere, varam izlasīt arī ziņas par Gēgingeru dzimtas pirmsākumiem un darbošanos Rīgā. Dzimtas hronikā no Austrijas uz Rīgu atbraukušo Heinrihu sauca par Heinrihu veco jeb Heinrihu vecāko. Rakstīts, ka mūsdienās viņš būtu tipisks zaļā dzīvesveida piekritējs. Tādēļ viņš nebija pārliecināts par konservu fabrikas priekšrocībām un bija ļoti nobažījies par tās nākotni.

Var rasties jautājums, vai viņa labo veselību, fizisko stāvokli, mundrumu visa mūža garumā un ilgmūžību varētu izskaidrot ar veselīgo dzīvesveidu, tostarp viņa ikdienas rituāliem un veselīgajiem ieradumiem – skābētu kāpostu ēšanu un fizisko slodzi. Heinrihs Pirmais nodzīvojis garu mūžu un nomiris Rīgā 1905. gadā, tikai gadu pirms tam, kad viņa mazdēls – Heinrihs Trešais, Gēgingeru rūpniecības impērijas pēdējais īpašnieks – 1906. gadā nopirka Carnikavas muižu.

Latvijas ‘Ladogas’ ceļojums uz Kanādu

Atgriežoties 19. gadsimta beigās, beidzot izskaidrosim, kāpēc raksta sākumā pieminēti slavenie Latvijas vasaras kvieši, bet raksta virsrakstā – Kanādas lauki. Tā kā Gēgingeru dzimtas tiešie pēcteči par savām mājām mūsdienās sauc tieši Kanādu, stāsts būs par diviem kanādiešiem un arī vienu rīdzinieku, vārdā Heinrihs Gēgingers, kuri Kanādu padarījuši – ne mazāk, ne vairāk, bet tieši tik nopietni – par aizokeāna maizes klēti.

1937.gada laikraksta “Rīts” vienā no numuriem tika publicēts raksts ar zīmīgu un skanīgu nosaukumu – “No 37 vārpām sešos gados miljons bušeļu”. Tas tika atgādināts arī vienā no trimdas izdevumiem, nu jau 1951. gadā, – “Kā Kanāda kļuva par pasaules maizes klēti”. Rakstā parādās ne tikai Kanādas, bet arī Latvijas un Gēgingeru dzimtas vārds. Bušelis ir tilpuma mērvienība beramu vielu un šķidrumu mērīšanai, ko izmanto ASV un Kanādā; svara mērs ir ar mainīgu saturu atkarībā no tā, ko sver, – auzu bušelis, kviešu bušelis utt.

Vēl 19. gadsimta beigās Kanāda bija visai patukša, mazapdzīvota valsts, bet šodien daudzi ir dzirdējuši par Kanādas slavenajiem kviešiem, ko pārticīgā valsts eksportē visā plašajā pasaulē. Ja Kanāda varējusi tik ļoti pārvērsties, tad pateicība pienākas diviem vīriem, par kuriem vēsturē gan maz stāstu, jo tie nebija nedz lieli karavadoņi, nedz diplomāti. Tie nebija pat bagāti, jo viens no viņiem mūža pēdējās dienās pārtika no pensijas, ko tam piešķīra Kanādas valdība. Šie vīri bija Viljams Sanders un viņa dēls Čarlzs. Pēdējais mira 1937. gadā, un viņa nāves gadījumā Kanādas laikraksti plaši aprakstīja abu šo vīru dzīvi un darbu, pieminot arī rīdzinieku Gēgingeru, kas 1886. gadā uz Kanādu nosūtīja mārciņu ‘Ladogas’ kviešu.

Gēgingers 19. gadsimta otrajā pusē kļuva iecienīts sēklu tirgotājs Rīgā ar plašu pazīšanos citās zemēs. Viljams Sanders ar viņu bija sarakstījies un lūdzis atsūtīt sēklai labākos Baltijas vasaras kviešus. Gēgingers, kurš pats nebaidījās riskēt, pieņemt pārdrošus lēmumus un attīstīt uzņēmējdarbību tam laikam visai inovatīvā veidā, piekrita palīdzēt Kanādas valstij un nosūtīšanai pāri okeānam izvēlējās vasaras kviešu šķirni ‘Ladoga’, kurai bijusi liela nozīme Kanādas lauksaimniecības vēlākajā uzplaukšanā.

Grauda nospiedums vēsturē

Pirms saņemt vairākas kviešu šķirnes, kuras varētu krustot tālāk un pielāgot Kanādas klimatiskajiem apstākļiem un augsnes īpatnībām, Viljams Sanders veselu ziemu rakstījis vēstules un sūtījis tās pa visu pasauli. Viņš pāršķirstījis visas adrešu grāmatas, meklēdams slavenos selekcionārus katalogos, un lūdzis aptuveni astoņiem simtiem citu zemju lauksaimnieku palīdzēt atrast Kanādai derīgu kviešu šķirni, kas paglābtu lielo zemi no nabadzības. Sanders saņēmis pa mārciņai vasaras kviešu no Indijas, Ēģiptes, Japānas, Ķīnas ziemeļiem un Dienvidamerikas, un šo dzīvībai un lauksaimniecībai nepieciešamo sūtījumu vidū bijusi arī Rīgas sēklu tirgotāja Gēgingera vēstule un jau minētie ‘Ladogas’ dzeltenie kvieši.

Apbrīnojami, ka, par spīti tam, ka viena no labākajām Kanādas kviešu šķirnēm ir krustojums no septiņdesmit vasaras kviešu šķirnēm, tās pamatā tomēr ir ‘Red Fire’, rīdzinieka ‘Ladoga’ un budistu mūka Kalkutas kvieši, pievienojot Kanādas kviešus, vairāku veiksmīgu un neveiksmīgu variantu rezultātā radot 37 vārpas un jauno šķirni nosaucot par ‘Marķīza’ kviešiem. No mazās ‘Marķīza’ kviešu ražas 1907. gadā Kanādas fermeri 1921. gadā jau nokūla miljons bušeļu.

Interesanti, ka ‘Ladogas’ šķirnes kvieši kalpoja par pamatu arī slavenajām Latvijas kviešu šķirnēm. Tā, slavenā vasaras kviešu šķirne ‘Imanta’, ko izveidoja Stendes selekcijas stacijā laikā no 1928. līdz 1930. gadam un kuru izdevās atjaunot tikai 21. gadsimta sākumā, Latvijas gēnu bankai no Sanktpēterburgas tikai 2004. gadā, pirms Otrā pasaules kara tika izveidota atkārtotas individuālās izlases ceļā no vasaras kviešu šķirnes ‘Aurora’, savukārt šo šķirni franču selekcionārs G. Vilmorens izveidoja no hibrīdās kombinācijas ‘Jacinth x Ladoga’.

Kanādas zeme – laba gan kviešiem, gan Gēgingeru dzimtai

Zīmīgi, ka stāsts par kviešiem un Heinrihu Gēgingeru netika aizmirsts arī vēlāk. Tas 1951. gadā tika publicēts arī trimdas laikraksta “Latvija” numurā, bet informāciju laikrakstam sniedzis stāstā minētā Rīgas sēklu tirgotāja Heinriha Gēgingera mazdēls V. Gēgingers no Hanoveres, kurš 20. gadsimta 50. gados Vācijā bija filozofijas doktors. Arī Heinriha Gēgingera pēctece no Kanādas uzsvēra savas dzimtas pieķeršanos Kanādas zemei, kuras attīstībai tika pielikta Gēgingeru dzimtas roka. Ciemojoties Latvijā, dzimtas pēctece Karīna Gēgingere uzsvēra, ka Gēgingeru dzimtas pārstāvji pēc Otrā pasaules kara atrada patvērumu tieši tur, kur zeme un klimats ir tik līdzīgi Latvijas zemei un kur aug Latvijas kviešu pēcteči. Mūsu zeme gan tiešā, gan pārnestā nozīmē glabā daudzus interesantus vēstures notikumus.

Rakstā izmantoti periodiskie materiāli no www.periodika.lv.