Igaunijā visi ceļi ved uz purvu Apriņķis.lv
- Autors: Antra Gabre
Neticami, bet purvs pārsteidz ar krāsainu, izteiksmīgu ainavu. Foto – Antra Gabre
Izstaigāt Igaunijas dabas takas rosināja kādas tūrisma aģentūras piedāvājums. Kaut arī pašās ceļojuma beigās gide pamanījās iepilināt darvas pilienu medus mucā, tomēr kopējo prieku par kaimiņzemē redzēto tas nemazināja. Tā ir skaista un noslēpumaina dabas ainava, ko redzējām, un pat viena šķietami vienmuļā taka ar nabadzīgu, neizteiksmīgu ainavu mācīja pacietību vērot, saskatīt neikdienišķo un salīdzināt.
Kāpēc jābrauc staigāt pa estu zemi?
Jāteic, mūsu ziemeļu kaimiņi ir labi pārdomājuši un iekārtojuši dabas un purvu taku infrastruktūru: stabilas, drošas, labi izbūvētas koka laipas, kas vietām pārklātas ar smalku metāla sietu, pietiekami daudz atpūtas vietu, skatu torņi un platformas, informācijas stendi, labierīcības, piekļūstamība cilvēkiem ratiņkrēslā un ar bērnu ratiņiem. Pastaiga pa takām nav nogurdinoša. Maršrutu nudien spēs pievārēt ikviena vecuma cilvēks – no šūpuļa līdz, ak, neņemiet ļaunā, – kapam.
Igauņi pamatoti lepojas ar to, ka aptuveni piekto daļu Igaunijas teritorijas aizņem dabas parki un aizsargājamās dabas teritorijas. Aptuveni 180 000 hektāru purvu (galvenokārt augstie purvi) ir aizsargāti, no kuriem 120 000 hektāru ir labā stāvoklī. Igauņi mēdz teikt, ka visi Igaunijas ceļi ved uz purvu.
Mūsu ziemeļu kaimiņi biedē ar maldugunīm purvos, bet mums, latviešiem, tas ir nieks. Mēs zinām, kas ir malduguns un kur tā rodas. Arī mūsu pašu purvos! Un mums, nevis igauņiem, ir Sprīdītis, kurš meklēja purvā naudu žāvējamies. Metīsim pie malas māņticību – mirgošanu purvos un kapsētās rada viegli uzliesmojošas gāzes. Un, izrādās, pat sēnes. Turklāt takas ir tik civilizētas, ka pat Bāskervilu suns neriskētu kādu biedēt, bet, sastapts uz šaurās purva takas, pieklājīgi paklanītos, pievilktu kāju un ienirtu vaivariņos.
Šoreiz ieskatam dažas dabas takas un gleznainas vietas netālu no Latvijas un Igaunijas robežas. Tik, cik vienā dienā bez īpašas steigas var apbraukt.
Skaistākā no skaistākajām
Mana favorīte ir Rannametsas-Tolkuses dabas mācību taka Luitemā dabas rezervātā. Tā ir viena no Igaunijas gleznainākajām purva un kāpu takām. Tā tiek pieteikta kā taka, kas atklāj Igaunijas purva ekosistēmu un vietējo floru un faunu. Jāteic, ka flora ir acīm saskatāma, bet fauna… Lai to sadzirdētu, jābūt pacietīgam.
Dabas izpētes taka izveidota 1998. gadā un aizvien ir viena no trīs populārākajām Igaunijā. Ja paveicas ar laikapstākļiem, tad to iziet ir tīrā bauda. Kaut arī taka nav gara, pilnīgai laimei vajadzīgas vismaz divas stundas, lai lēnā solī izstaigātu 2,2 kilometrus, uzkāptu skatu tornī, pasēdētu īpaši iekārtotās atpūtas vietās un baudītu, baudītu, baudītu.
Sākums ir… nekas īpašs. Ceļotāji atduras pret informācijas stendu ar burtiem igauņu un angļu valodā. Koka pakāpieni ved uz augšu, uz kāpas virsotni, un ne pārāk sportiskam cilvēkam ir jākoncentrējas nevis uz apkārtnes vērošanu, bet iespējami ātrāku uzkāpšanu kaut kur. Vēl nav zināms, kur. Pametot skatienu apkārt, elpu aizrauj augstums, kādā atrodamies. Esam Igaunijas augstākajā kāpā – Tornimegi. Vismaz 34 metrus virs jūras līmeņa.
Šī taka ir pārsteigumiem pilna. Kāpa, purvs, priežu mežs – trīs vienā. Un tāds klusums, ka ausis plēš. Vispirms mūs sagaida klusums. Pēcāk tas atdod vietu acu baudai – skatīt, kā mainās reljefs un augu valsts. Mežs ievilina pamazām. Ej un ej, līdz nonāc pie kāpas virsotnes un skatu torņa. No vismaz 50 metru augstuma veries uz Pērnavas līci un Tolkuses purvu, Baltijas jūru un pat Kihnu salu!
Dabas takas rekonstrukcija un skatu torņa būvniecība pabeigta tikai 2023. gadā, un paveiktais joprojām ir kvalitatīvs. Neviena izļurkāta dēļa, neviena bīstama koka margu posma. Tomēr tā nav sterila kārtība. Viss ir sapludināts ar ainavu.
Pa ceļam var apsēsties un vērot to, ko dabas māte ir sastrādājusi gan savā labākajā noskaņojumā, gan dusmās. Elpa aizsitas, kad tu, cilvēks, nokāp purvā. Neaprakstāms skaistums. Šķiet, ka dabas māte salietojusies psilocibīnu un plosījusies uz nebēdu. Gribas nolēkt no koka laipas un iekāpt sūnās, iekrist čaukstošajā paklājā. Tomēr bail. Kā lai zina, kāds akacis tur sagaidīs. Tobrīd vēl nezinu, ka sarkanās sūnas un ar garu zāli noaugušie ciņi ir drošs segums, bet zaļā krāsa gan ir bīstama, jo zem tās var slēpties bezdibenis. Manī pamostas bērnības literārā trauma: vai die! Kā partizāni te varēja izdzīvot? Norāju sevi par prātā uzplaiksnījušām muļķībām.
Jo tālāk purvā ejam, jo skaistāka ainava. Puķes trako visā krāsu paletē – no baltas līdz neaprakstāmai kakofonijai. Sev saku, ka tā tam jābūt, jo Tolkuses purvs radies aptuveni pirms četrarpus tūkstošiem gadu. Tik ilgā pastāvēšanas laikā daudz kas piedzīvots…
Starp citu, otrpus ceļam ir ugunskura, piknika vieta.
Pelēka purva ainava
Rīsa purva taka arī ir lokveida, tāpat kā Rannametsas-Tolkuses dabas mācību taka. Rīsa taka ir garāka – 4,5 kilometri –, ar astoņām atpūtas vietām un skatu torni un atrodas Somā Nacionālajā parkā. Šeit ūdens ielokā atpūtās divas nāras. Būsim jau godīgi – meitenes sauļojās. Tomēr dīvaini tādā nekurienē ieraudzīt jaunkundzes peldkostīmos.
Vispirms taka ved pa purvu, kur vienmuļa ainava. Ej un ej, visapkārt pelēcība. Atmiņā uzaust Imanta Ziedoņa “Pelēkā pasaka”: “Es esmu Pelēkais. Es esmu pelēks kā pelēns. Es esmu pelēks kā putns, kā puteklis, kā pelni. Es esmu Puteklis. Tikai tāpēc, ka es esmu, tikai tāpēc citas krāsas var izcelties.
Kur es esmu?
Kur jūs mani varat ieraudzīt? Visur.”
Dodoties pa taku, var nogriezties mežā pa zemes ceļu, bet var soļot atpakaļ pa koka laipu – tad ceļš būs īsāks. Tur tika iepilināta iepriekš pieminētā darvas pile, jo gides norādītais pulcēšanās laiks neļāva iziet garāko taku. Vienīgi, ja esat maratona skrējējs, tad gan. Pēcāk atklājās, ka daļa pārgājiena dalībnieku gides vadībā tomēr aizjoza pa garāko ceļu, bet pārējie dabūja pa mizu, ka to nav darījuši un garlaikojušies takas sākumpunktā. Eh, gidu daba ir neizdibināma!
Ja esat nolēmuši šo taku iziet paši, noteikti izložņājiet visas malu maliņas, lai iegūtu priekšstatu par Rīsa purvu.
Rīsa purva taka ļauj vērot, kā mežs pārtop par purvu, un pretēji – sausā augsne tiek aizstāta ar mitru zemi, purva augi – ar egļu mežiem. Dodoties tālāk, taka aizved līdz akačiem. No takas un divstāvu koka skatu torņa var vērot purva ezeriņus, lāmas un purvainos mežus. Igaunijas interneta lapās piedāvā peldēšanos Rīsa purva akacī kā īpašu piedzīvojumu, jo ūdens esot īpaši mīksts. Tas gan jāizvērtē katram pašam. Gribat peldēties akacī? Jūtaties droši?
Lāči arī tur esot. Ar tiem mūs nenobiedēt – mums ir savi!
Elles ala stāvkrastā
Varētu likt galvu ķīlā, ka Latvijā Pērnavu zina vairāk nekā Tori ciemu, tāpēc kā nākamā apmeklējamā objekta orientieri norādu Pērnavu. Tori Elles ala meklējama netālu no šīs pierobežas pilsētiņas. Pērnavas upes stāvkrastu iezīmē kapsēta, kurai līdzās pļavā nosēdināta velna skulptūra. Elles pavēlnieks ir sakņupis un ar nerātnu grimasi sejā. Amizanta kombinācija.
No pļavas lejup ved tikpat kā neredzami pakāpieni. Kāpiens ir īss, un mēs nonākam līdz smilšakmens sienām Igaunijā. Tās nav vienīgās. Jātic uz vārda, ka reiz tur bijusi 32 metrus gara ala. Tagad tajā iekļūt var tikai pie pašas alas mutes, tomēr drošības apsvērumu dēļ neesot ieteicams spert kāju. Alas sešus metrus augstie griesti iebruka 1908. gadā, bet ieeja – 1974. gadā.
Tāpat kā daudzas ģeoloģisku procesu rezultātā radušās alas, arī šo apvij noslēpumi. Tā iestiepusies dziļi pazemē, kur aiz alas tumšajiem līkločiem snauduļojuši pazemes mošķi. Vārdu sakot, tas bijis ceļš uz elli. Leģenda vēsta par nelaimīgu cilvēku, kurš pazaudējis Tori muižas atslēgas un devies tās meklēt alā, kur sastapis bīstamas būtnes. Kādā teikā stāstīts, ka alā ielaista zoss ar zvaniņu kaklā, un pēc kāda laika tā parādījusies Vīlandē, liekot domāt, ka ala savienota ar pazemes eju uz citu pilsētu.
Mūsdienās alas ieeja aizvien ir aizbirusi, un ir grūti iztēloties tās kādreizējo varenību.
Smilšakmenī izgrauztas vēl citas ne īsti alas, ne dobumi. Stāvkrastā čurkstes izrakušas alas un nervozi šaudās šurpu turpu, ieraugot cilvēkus, kuru svētdienas pēcpusdienā nav daudz. Rodas iespaids, ka divkāji te ir reti viesi, un tas priecē. Tādējādi šo skaisto vietu var baudīt netraucēti.
Iecienītais Pērnavas mols
Pērnava noteikti ir pelnījusi atsevišķu urbānu stāstu, bet uzskatīsim, ka šīs pilsētas mols ir no urbānās vides atsevišķs dabas stūrītis. Starp citu, ir arī Pērnavas piekrastes pļavu pārgājienu taka. Gara tā nav, tikai 600 metru, toties ar skatu platformu, kas atrodas Pērnavas centrālajā pludmalē jūras krastā.
Savs stāsts ir Pērnavas upes kreisā krasta molam. Tas atgādina vienu no Liepājas moliem, neatceros vairs – Ziemeļu vai Dienvidu. Arī Pērnavas mols ir viļņu tikpat daudz papluinīts, un vietām kājas metas un ķeras uz akmeņiem, slīd katra uz savu pusi. Vietējie stāsta leģendu: ja mīlētāji, sadevušies rokās un tās neatlaižot, spēj noiet visu molu un galā saskūpstās, tad mūžam paliks kopā un dzīvos laimīgi un saticīgi. Ekspansīvākiem cilvēkiem tas varētu būt pārbaudījums, jo, manuprāt, bez skandāla šo maršrutu iziet ir grūti. Akmeņainais mols ir iecienīta pastaigu vieta, un cilvēki tur čum un mudž.
Mols būvēts 19. gadsimta sākumā, vispirms no ozolkoka baļķiem, kas vēlāk aizstāti ar akmeņiem. Tos cilvēki piegādājuši no tuvākās apkaimes un pat Kihnu salas. Lai nonāktu līdz molam, jāiet pa laipu taku, kas aizsākas Pludmales parkā un ierīkota gar Pērnavas upes krastu. Nav gara, apmēram puskilometrs. Ir soliņi un velosipēdu novietnes.
