Mainīga, bet noturīga tradīcija – kapusvētki ^{Apriņķis.lv}

Attiecības starp dzīvajiem un mirušajiem

Kapusvētki tradicionāli notiek vasarā, kad notiek sabiedriskie kapusvētki un arī luterāņu un katoļu draudzes aicina atcerēties aizgājējus. Citējot filozofi Māru Mellēnu Latvijas kultūras kanonā: “Daudzviet mirušo apglabāšanas vietas tiek uzskatītas par svētām, bet arī sekulārs skatījums paredz cieņas izrādīšanu un noteiktu uzvedības kodu kapsētā – klusinātu balsi, neskriešanu, apcerīgumu, nekā līdzi neņemšanu no kapiem un kārtības uzturēšanu. Katrā konkrētā sabiedrībā attiecības starp mirušajiem un dzīvajiem, proti, uzmanība, kāda tiek veltīta aizgājējiem un viņu piemiņai, ir atšķirīga, bet Latvijas kultūrtelpā mēs varam runāt par laika gaitā mainīgām, taču noturīgām, regulārām kapu apmeklēšanas un kopšanas tradīcijām vairāku gadsimtu garumā.”

Laura Uzule un Vita Zelče grāmatā “Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls” raksta, ka pirmajās publikācijās par kapusvētkiem tie dēvēti arī par kapsētas svētkiem, kapsētas dievkalpojumu, kapu svētkiem un miroņu svētkiem. Saliktenī “kapusvētki” ietverts paradokss: tas apvieno gan skumjas un nāvi, gan prieku un svinēšanu, un latvieši nereti ar humoru šo vārdu tulko visai amizanti, kad vēlas cittautiešiem izstāstīt, ko īsti dara “mirušo cilvēku svētkos”. Valodnieks Konstantīns Karulis skaidrojis, ka vārds “svētki” ir aizguvums no senkrievu valodas vārda “svjatok” un saistīts ar vārdu “svēts”. Literatūrzinātniece Janīna Kursīte norādījusi, ka vārdam “svēts” ir indoeiropiešu valodas vārdsakne, un tā lietota, lai apzīmētu gaismu, balto krāsu un sakrālumu. Viņa pieļauj, ka mūsu senčiem kapusvētki varētu būt bijis apgaismības brīdis kapsētā. 

Citu vārdu mēs, latvieši, neesam radījuši. Mums kapusvētki nozīmē nevis sērošanu, bet atceri un kopā būšanu, vērtību apzināšanos, piederību.

Arheoloģiskie izrakumi un pētījumi liecina, ka gan kuršu ugunskapi, gan sēļu uzkalniņu apbedījumi atspoguļo dziļas cieņas izrādīšanu mirušajiem. Šie senie rituāli apliecina sabiedrības attieksmi pret nāvi un aizgājējiem, uzsverot viņu nozīmīgumu arī pēc fiziskās aiziešanas.

Kapu mode

Latvijā 19. gadsimta pirmajā pusē sāka veidoties jauna apbedīšanas kultūra, ko ietekmēja šim laikmetam raksturīgās sociālās pārmaiņas. Vienlaikus tika veicināta kristīgā dzīvesveida ieviešana latviešu sabiedrībā, īpaši luterāniskajā tradīcijā, kur kapsētai piešķirta īpaša nozīme – tā tiek uztverta kā dārzs, kas rosina pārdomas gan par ikdienišķo, gan mūžīgo. Nav nejaušība, ka kurzemnieki savā īpašumā bieži ierīkoja nelielas kapsētas ģimenes un tuvinieku vajadzībām, kuras ar laiku pārtapa par vietējās kopienas kapsētām.

Filmās un dokumentālos raidījumos droši vien būsiet redzējuši, kā izskatās kapsētas citās zemēs. Daudzviet apbedījuma vietā novietots tikai piemiņas akmens, bet kapa kopiņa nolīdzināta līdz ar zemi – lai vieglāk kopt. Latvieši tuvinieku kapavietas kopj kā dārzus, un ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem. Tāpēc kapu kopšanas tradīcija Latvijā ir bagāta ar daudzveidīgu radīto kultūras mantojumu – kapos ir atrodami dažādi seni krustakmeņi, krusti un to rotājumi, pieminekļi, kapu kopiņu ainaviskie plānojumi, kapu dekorējumi, metāla kroņi, kroņu vannas u. c.

Vērojot kapu pieminekļus, var iepazīt dažādu gadu desmitos un gadsimtos pastāvējušu modi, kas valdījusi mūžības dārzos: epitāfijas, fotogrāfijas, lakonisks teksts, biogrāfijas fakti, dzeja, dažādi simboli, piemēram, eņģelis, kallas, lilijas, dusošs bērns, salauzta sirds... Latvieši neaizraujas ar asprātīgiem uzrakstiem kapu pieminekļos. Kā smejies, nevis Eiropa mūs nesapratīs, bet – tā nav pieņemts.

Vai tradīcija pazudīs?

Kapusvētkus svin vasarā, katrā kapsētā savā noteiktā dienā. Cilvēki ir pieraduši, ka tas notiek nemainīgi, un draudzes arī necenšas ieviest izmaiņas. Kristīgajā tradīcijā ierasts, ka kapusvētkos mācītājs notur sprediķi un atgādina dzīvajiem par ciklisko dzīves ritējumu, bet laicīgajā tradīcijā cilvēki sakopj tuvinieku atdusas vietas. 

Laiku pa laikam uzšvirkst aizdomas, ka kapusvētki kā tradīcija izčākstēs. Jo īpaši skaļi tās izskanēja ap 2008. gadu, kad iestājās globālā finanšu krīze un daudzi devās emigrācijā. Prom no Latvijas. Vai būs, kas sakopj kapiņus vismaz reizi gadā? Vai viņi atlidos uz Latviju uz kapusvētkiem? Viss palika savās vietās. Kapusvētki bija un ir.

Vienīgi šovasar sarūgtinājumu neslēpa luterāņu mācītājs Roberts Otomers, kurš pavēstīja, ka nākamgad Vecumnieku pagasta Lejzemnieku kapos vairs nenoturēs sprediķi kapusvētkos, jo šoreiz uz tiem neviens nebija atnācis. Ja tā var sacīt, tad pie vainas varētu būt novada pašvaldība, kas tajā dienā bija sarīkojusi novada svētkus. Dzīvosim, redzēsim, vai kapusvētki tiešām sāk iznīkt.

Baumas par viņu nāvi ir pārspīlētas

Pasaules vēsturē ir zināmi slaveni cilvēki, kuru nekrologs izskanējis, viņiem vēl dzīviem esot. Dažus sasmīdināja vēsts, ka viņi ir miruši, citus – saniknoja. Kur nu pasaulē – arī Latvijā zināms vismaz viens tāds gadījums! 

Omulīgais aktieris Kārlis Sebris mūžībā devās 94 gadu vecumā, pirms tam kapiņos uzlicis pieminekli sev un sieviņai Nellijai. Mākslinieks esot teicis, ka, pirmkārt, nevēlas, lai kādam citam būtu pienākums iekārtot viņa ģimenes kapavietu, otrkārt, viņš pats grib noteikt, kādam jābūt kapa piemineklim, un to apskatīt, kamēr ir dzīvs. Asprātīgais aktieris reiz piedzīvoja pārsteigumu – laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” viņš tika nodēvēts par nelaiķi. Kārlis Sebris zvanīja uz redakciju un sacīja aptuveni to pašu, ko rakstnieks Marks Tvens (īstajā vārdā Semjuels Lenghorns Klemenss), kad avīzē parādījās informācija par viņa nāvi. Sak, šīs baumas ir stipri pārspīlētas, kungi!

Nav zināms, ko teica nu jau nelaiķis princis Filips, Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs, ja vispār uzzināja, ka Austrālijas laikraksts “Sydney Morning Herald” kļūdas dēļ savā mājaslapā publicēja Edinburgas hercoga prinča Filipa nekrologu laikā, kad viņa veselības stāvoklis nebija izcils, tomēr viņš vēl bija dzīvāks par dzīvu. Gan jau princis Filips melni pajokoja, viņam tas padevās. 2017. gadā arī britu tabloīds “The Sun” nepatiesi vēstīja par prinča nāvi, pēc tam – vairāki citi mediji. Visi bija spiesti atsaukt nepatieso informāciju. 

Arī Francijas radiostacija “Radio France Internationale” savā mājaslapā publiskojusi iepriekš sagatavotu nekrologu Lielbritānijas karalienei Elizabetei II, kamēr karaliskā persona pildīja savus karaliskos pienākumus šaisaulē. Mājaslapas apmeklētāji ar atvadvārdiem varēja iepazīties vairākas stundas, pēc tam tika publicēta atvainošanās. Par karalienes nāvi 2010. gadā paguva izrunāties arī BBC, bet uzreiz attapās un izlaboja paši sevi. Elizabete II nomira 2022. gada 8. septembrī.

Arī Elizabetes II mamma nonāca līdzīgā situācijā – piedzīvoja priekšlaicīgu “nonāvēšanu”. Atkal jau pasteidzās Austrālijas prese, kas uz baumu pamata tiražēja sēru vēsti, ka karalienes mātes vairs nav. Tika vainots kāds nepieredzējis Londonas mediju darbinieks, kurš ieraudzīja iepriekš sagatavoto ziņu par karalienes nāvi un piezvanīja mammai uz Austrāliju, lai uz karstām pēdām pavēstītu šo ziņu. 

Britu premjerministre Mārgareta Tečere tika pasludināta par mirušu, jo viņu sajauca ar… kaķi. Kādā kuplā saietā Kanādas premjerministrs Stīvens Hārpers saņēma īsziņu, ka mirusi Tečere. To nepārbaudījis, viņš lika sagatavot paziņojumu un laikam jau izstāstīja bēdu vēsti arī daudzajiem viesiem. Par laimi, premjera palīgs savlaicīgi noskaidroja, ka pie kaķu dieviem devies kāda Kanādas ministra mincis, kuram dots Tečeres vārds. 

Pāvests Jānis Pāvils II dzīves laikā apbedīts pat trīs reizes. Avīžu slejās, protams. Vēl varētu pieļaut, ka nekrologs parādījās pēc tam, kad pāvests cieta atentātā – viņam trāpīja četras lodes. Viena no tām varēja būt liktenīga – pie aortas. Tomēr viņš izdzīvoja. Nākamreiz pāvesta nekrologs uzpeldēja nejauši, kad atkal kāds nospieda ne to pogu neīstajā laikā un nopludināja nekrologa melnrakstu. Un dienu pirms Jāņa Pāvila II nāves vēlreiz tika izziņota viņa aiziešana. 

Stāsta, ka amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs esot pārlasījis savus nekrologus pat vairākus gadus. Viņš cieta divās aviokatastrofās divu dienu laikā. Prese izdomāja, ka pēc tādiem negadījumiem nevar izdzīvot. Kad Hemingvejs atjēdzās pēc piedzīvotā, viņš no avīzēm uzzināja par savu nāvi. Slimnīcā viņš vadījis laiku, lasot savus nekrologus, bet pēc izveseļošanās vēl vairākus gadus mēdzis sevi katru rītu izklaidēt ar šo lasāmvielu un stiprāka dzēriena glāzi. 

Toties zviedru ķīmiķis un inženieris Alfrēds Nobels bijis satriekts, izlasot savu nekrologu. Viņš tajā tika nodēvēts par nāves tirgoni, tādā veidā norādot uz dinamīta izgudrošanu un tā sekām. Nekrologa autors bija nesaudzīgs, norādot, ka Nobels kļuva bagāts, izgudrojot jaunus veidus, kā vēl ātrāk nogalināt vēl vairāk cilvēku. Patiesību sakot, bija nomiris Nobela brālis Ludvigs, bet nekrologu veltīja Alfrēdam. Tāpēc Alfrēds Nobels mainīja savu testamentu un novēlēja gandrīz visus savus īpašumus Nobela prēmijas izmaksāšanai. 

Hilarijai un Bilam Klintoniem nācās tikt apraktiem dzīviem. Pārnestā nozīmē. Hilariju Klintoni par mirušu pasludināja 2016. gadā, kad viņa sabruka 11. septembrim veltītā ceremonijā. Bila Klintona nāves fakts pārsteidzīgi tika izziņots vietnē “Twitter” pēc tam, kad viņu ievietoja slimnīcā. Viņš dzīvo vēl šobaltdien. Tāpat kā viņa dzīvesbiedre.

Vai aizgājējs ir egoists?

Mūsu senči uzskatīja, ka apbedīšanas rituālos uguns kalpo kā starpnieks, kas palīdz dvēselei pāriet uz citu eksistences līmeni, citu pasauli. Šī pārejas simbolika nav saistīta vienīgi ar kremāciju – sveču liesmas tiek iedegtas arī vāķēšanas laikā, bēru ceremonijās un atvadu mielastos. Sveces tika aizdegtas gan mirušā sagatavošanas brīdī, gan viņa izvadīšanas gaitā no mājām uz kapsētu. Nereti tika sadedzināts arī aizgājēja apģērbs, lai viņš varētu to paņemt līdzi savā ceļā uz aizsauli. 

Latvijā kremācija vēl nav kļuvusi populārāka par apbedīšanu. Kremāciju regulē normatīvie akti, tomēr kremēto mirušo pelnu izkaisīšana ir atstāta pašplūsmā.

Ja aizgājēja pēdējā griba ir, lai viņa pelnus izkaisa vai nu jūrā, vai vairākās viņam mīļās, nozīmīgās vietās, kalnos vai vēl citur, kā rīkoties šīs gribas izpildītājiem? Paklausīt un izdarīt, lai cik neiespējami tas šķistu? 

Kad nomira Ignata (vārds mainīts) mamma, viņš atrada aploksni ar savu vārdu. Vēstulē bija teikts, ka viņa vēlas tikt kremēta un pelnus lai izkaisot pie jūras. Tieši tā – pie. Mamma bija norādījusi pilsētu, kuras daļa vēlējās būt pēcnāves dzīvē. Dēls nebija izrunājies ar mammu par to, kas notiks, kad viņa aizies no šīs pasaules, bet uzskatīja, ka pret viņas pēdējo gribu spēs izturēties ar sapratni. Vēlāk viņš atzinās, ka mamma tomēr uzkrāvusi smagu nešļavu. Par egoistisku to dēvēt viņam necēlās mēle.

Iespējams, Ignats sarežģīja it kā vienkāršo procedūru, taču viņš kā ticīgs cilvēks vēlējās izkaisīt mammas pelnus cieņpilni. Urna kopā ar saturu sver apmēram trīs kilogramus. Ko iesākt? Vienkārši izbērt pelnus zem kāda koka vai krūma? Paņemt saujā un kaisīt kā graudus vai sēklas? Pelnus iekasīt zemē naktī, slapstoties kā noziedzniekam? Nē, to viņš nevēlējās. Viņa mamma to nav pelnījusi. Viņš gribēja dzīvot bez turpmākām sirdsapziņas ēdām, ka izbēris mammu kā atkritumu groza saturu. Viņš nevēlējās, lai vietā, kur zemē iegrimst mammas pelni, kāds garāmejošs suns paceltu kāju vai vietējie plenči pļēgurotu. 

Viņš saskatīja tikai vienu iespēju – izkaisīt mammas pelnus virs jūras no lidaparāta. Cerēja, ka ar padomu palīdzēs apbedītāji. Lai kur zvanīja, visi atteica. Viņu klāstā tāda pakalpojuma nebija. Kāpēc nekaisot aizgājējas urnas saturu no kuģīša jūrā? Ignats skaidroja, ka mamma vēlējās atdusēties pie jūras, nevis jūrā. Tāda ir viņas pēdējā griba! 

Arī avioklubos neviens nepiekrita piedalīties lidojumā gar jūras krastu. Galvenokārt tāpēc, ka mammas noskatītā pilsēta bija lidojumiem ierobežota zona un tikai retā vietā drīkstēja plivināties gaisā.

Tikmēr lidojumam labvēlīgie gadalaiki bija beigušies, iestājās ziema, un Ignata darbistabā joprojām stāvēja urna ar mammas pelniem. Viņš turpināja meklēt cilvēku, kurš varētu palīdzēt godam izpildīt aizgājējas vēlmi. 

Kas meklē, atrod. Protams, vajadzēja gaidīt mammas pēdējam lidojumam labvēlīgu laiku, jo, kā jau Latvijā, migla, lietus, temperatūras svārstības... Beidzot pienāca diena, kad avio entuziasts pāris stundu pirms izlidošanas pateica: “Lidojam!” Viņš bija izpētījis maršrutu, lai neiekultos nepatikšanās. Un viņi aizlidoja, metot lokus virs Latvijas. Trijatā. 

Ignata mammas pelni atdusas pie jūras, kā viņa vēlējās. Šajās bērītēs piedalījās tikai Ignats un viņam svešais cilvēks, kurš piekrita palīdzēt. Tagad Ignatam ir vieta, kur viņš var aizbraukt un atcerēties mammu, jo abi ar pilotu izvēlējās zīmīgu ainavu, ko viegli atrast jebkurā gadalaikā.

Viņš nevēlas apspriest mammas pēdējo vēlēšanos, jo viss ir izdarīts, kā viņa gribēja.

Kā sagatavoties kapusvētkiem

Lai sagatavotos kapusvētkiem, ir vērts padomāt gan par praktiskām lietām, gan garīgo pusi. Latviešiem pieņemts sakopt senču kapavietu, ja nepieciešams, uzbērt svaigas smiltis un notīrīt pieminekļus. Ja iespējams, vajadzētu sakopt arī pamestās kapavietas – tas ir žēlsirdības žests. Jo īpaši lauku kapsētās pirms kapusvētkiem tiek uzposti visi kapiņi – gan savējie, gan svešie. Kapusvētki ir mirklis klusai piemiņai un pateicībai.