Foto: Intas Brokānes-Vilcānes eņģeļa pieskāriens ^{Apriņķis.lv}

Šī izstāde nebija tikai tērpu parāde – tā bija arī sirsnīgs ceļojums laikā un emocijās, kas atklāja pašas Intas pasaules redzējumu.  Kolekcijas saimniece sarunā atklāj savus iedvesmas avotus, tērpu stāstus un ticību brīnumam.

– Kā sākās interese par kāzu kleitām, un varbūt ir kāda īpaša kleita, ar kuru aizsākās jūsu kolekcija?

– Jā, ir gan, un ceļš, kā es pie šīs kleitas tiku, bija garš un interesants. 1994. gadā “TV4” rīkotajā konkursā par jaunās lidsabiedrības “Finnair” logo laimēju divas aviobiļetes uz Amsterdamu. Šis gads un lidojums mainīja visu manu dzīvi. Lai gan tolaik vēl tik atklāti nerunāja ne par Dievu, ne eņģeļiem, mans logo skanēja, ka Dievs sargās šo lidmašīnu, kura kā eņģelis izpletīs spārnus un celsies debesīs. Jau tolaik ļoti gribēju palīdzēt cilvēkiem.

Manā ģimenē auga trīs meitas, turējām divas gotiņas, strādāju skolā par apkopēju. Faktiski mans mērķis bija tikt ne vien uz Amsterdamu, bet tālāk uz Vāciju, uz Minsteri, – tur dzīvoja mans brālēns, kurš solīja palīdzēt iekārtoties darbā arī man. Un tas izdevās. Brālēns sarunāja darbu pie psiholoģes, un tur strādāju arī šobrīd – jau trīsdesmit pirmo gadu.

Viņš aizdeva riteni, un es bieži vizinājos Minsterē pa centru, un manu uzmanību piesaistīja kāzu kleitu veikala skatlogs. Tur bija kāda ļoti skaista kleita, kas tobrīd maksāja 1500 vācu marku. Man pat sapņos nerādījās, ka varētu šo kleitu nopirkt. Es jau nemaz arī negrasījos to pirkt, vienkārši ik reizi, garām braucot, apstājos un priecājos. Tā kādu reizi, atkal nonākot pie veikala, pamanīju, ka kleita ir pārcenota un maksā 380 marku. Nespēju tam noticēt! Mani bija ievērojusi viena no pārdevējām, ieaicināja iekšā un piedāvāja kleitu piemērīt. Tā bija bezgala skaista, pērlītēm izšūta. Kad uzvilku to, jutos kā eņģelis. Un arī pārdevēja skatījās uz mani un teica: jūs esat kā baltais eņģelis!

– Vai iegādājāties šo kleitu?

– Es to nevarēju atļauties uzreiz nopirkt arī pēc nocenošanas. Pārdevēja piedāvāja iemaksāt kādu daļu un pakāpeniski kleitu izpirkt. Es tam piekritu un nedēļas laikā kleitu izpirku! Sākumā tajā pat gulēju. Kad pēc četriem mēnešiem atgriezos mājās, meitām teicu: kad nomiršu, jūs man uzvilksiet šo kleitu! Un tas nebija teikts kā joks.

– Vai sākāt raudzīties arī uz citām kāzu kleitām? Kā papildināt savu kolekciju?

– Vairākas kleitas par simbolisku samaksu esmu iegādājusies arī lietoto preču veikalos. Reti, bet arī tur mēdz nonākt kāzu kleitas, kas savulaik, iespējams, maksājušas pat tūkstošus. Ir arī kleitas, kurās burtiski iemīlos un gaidu, kad veikals tās nocenos, lai varētu pievienot savai kolekcijai, un ir kleitas, kuras man uzdāvina cilvēki. Tās ir kleitas ar savu stāstu. Dažas nākušas klāt, pateicoties tieši izstādei, arī pēc televīzijas raidījuma par maniem vaļaspriekiem.

Šobrīd manā kolekcijā ir trīsdesmit trīs kāzu kleitas, un vecākā ir no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Izstādē tā ļoti skaisti izskatījās ar Ķeguma Saules zīmi galvā. Tā ir mana pasaule, par kuru varu priecāties, mājas apstākļos uzvilkt. Kleitas ir ne tikai baltas, bet arī citās krāsās; ir arī ar kāzām saistīti aksesuāri. Manā kolekcijā ir arī kāzu kleitas no Vācijas, kas, salīdzinot ar pašmāju kleitām, ir ļoti vienkāršas un pieticīgas. Dažkārt šķiet, ka tas ir naktskrekls, bet tā ir bijusi kāzu kleita. Ir arī adītas kāzu kleitas.

Burtiski nupat manu kolekciju papildināja dāvāta burvīga kleita, kas šūta no simt gadu veca materiāla. Kleita nav balta, bet ar izšuvumiem. Ja kādam ir īpaša kāzu kleita ar īpašu stāstu, noteikti var mani uzmeklēt. Es pret šo kleitu attiekšos ar vislielāko atbildību.

– Vai atceraties arī savu kāzu kleitu?

– Manas kāzas bija 1984. gadā, un tolaik gaidīju bērniņu. Man nebija šikas kleitas, mana kāzu kleita bija pavisam vienkārša, atbilstoši augumam. Tas sapnis par princeses cienīgu kāzu kleitu ir daudzām sievietēm, arī man, bet patiesībā esmu vienkārša un vienkārši arī ģērbjos.

– Vai tas bija apzināts lēmums – veidot kāzu kleitu kolekciju?

– Jā, tas bija apzināts lēmums. Pie manis lauku mājās Mākoņkalnā ir izveidojusies drēbju noliktava, no kuras kādu apģērbu reizēm aizņemas arī aktieri, – mēs ar vīru darbojamies vietējā teātrī. Te ir vieta, kur lielajā istabā varu izkarināt arī visas kāzu kleitas, un tās nevienam netraucē.

– Kāda bija sajūta, ieraugot visas kleitas vienkopus, vienā ekspozīcijā izliktas, un kas bija grūtākais izstādes sarīkošanā?

– Man palīdzēja meita, arī mana māsa Anita Alksne. Vislielākais darbs bija visas kleitas izgludināt un uzvilkt manekeniem. Sajutos kā liela māksliniece. Galvu vietā liku ziedu pušķus un, lai kleitas labi izskatītos, krūšu daļā – balonus. Bija jāizdomā, kā izvietot kleitas, aksesuārus. Sajūta bija fantastiska, ar izstādes noslēguma pasākuma sajūtu dzīvoju vēl ilgi. Pat neticu, ka esmu to paveikusi. Man palīdz mani eņģeļi, mans augstākais es, kas sūta idejas, kā tas viss kopā izskatīsies.

– Vai izstādes noslēguma pasākumā sievietes labprāt kļuva par kāzu kleitu modelēm?

– Jā, viņas to darīja ar lielu lepnumu un prieku. Daudzas nāca arī ar savām kāzu kleitām. Sievietes gāja pa sarkano paklāju, bija jāspēj sevi parādīt, iznest kleitu, vecmāmiņas, mammas un meitas dalījās savos kāzu stāstos un lepni izrādīja savas kleitas, kā arī ar prieku uzmērīja izstādē redzamos tērpus. Sarkanais paklājs ļāva ikvienai atkal iejusties līgavas lomā. Šādu iespēju devu ne tikai pieaugušām sievietēm, bet arī meitenēm, sākot no astoņu gadu vecuma. Bija manas mazmeitas, māsas mazmeitas.

Mana māsa palīdzēja šo pasākumu novadīt, bet meitas vīrs Lauris Valters gādāja par sirsnīgo atmosfēru, sniedzot muzikālu priekšnesumu. Māsa iztaujāja sievietes, arī vecākā gadagājuma, piemēram, mūsu mammu, kurai ir jau astoņdesmit septiņi gadi, bet viņa kopā ar savām draudzenēm arī piedalījās pasākumā. Viņas atgriezās pagātnē, kas bija, ja tā var teikt, nolikta plauktiņā un par ko vairs nedomāja. Zinu, ka mammai bija kāzu kleita, pat viņas plīvuru, maza būdama, biju likusi galvā, bet kur šī kleita ir tagad, neviens vairs nezina.

Starp citu, Ķeguma Tautas namā bija mana pirmā darbavieta – strādāju tur jau no četrpadsmit  gadu vecuma par apkopēju un biļešu kontrolieri. Te strādāja arī mana mamma par apkopēju un biļešu kasieri. Te jūtos kā mājās, tāpēc arī ierosināju tieši šeit sarīkot savu pirmo izstādi.

– Vai esat pētījusi arī kāzu kleitu vēsturi?

– Jā. Te var minēt, ka baltās kāzu kleitas tradīcija sākās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā, kad Anglijas karaliene Viktorija 1840. gadā laulājās baltā kleitā. Viņas izvēle vilkt baltu satīna kleitu ar smalkām mežģīnēm bija drosmīga un jauna tendence, jo tolaik baltā krāsa bieži tika saistīta ar sēru drēbēm. Karaliene šo krāsu izvēlējās, lai izceltu vienkāršību, tīrību un patiesu mīlestību, nevis tīru nevainību. Pēc tam baltas kāzu kleitas kļuva ļoti populāras aristokrātu aprindās un vēlāk visā pasaulē, tā izveidojot baltās kāzu kleitas standartu un simbolu. Šis lēmums un stils ietekmēja līgavu modes evolūciju līdz pat mūsdienām.

Esmu iegādājusies arī vairākas gan ar kāzu vēsturi, gan to norises rituāliem saistītas grāmatas, jo šī tēma mani ļoti interesē. Gan māsa, gan es esam bijušas arī vedējas vairākās kāzās. Māsa ir piedalījusies kāzu vedēju festivālā Gulbenē, arī mani tur iesaistīja.

– Vai kāzu kleitu mode kopš piecdesmitajiem gadiem ir mainījusies?

– Ļoti! Agrāk kāzu kleitas, arī mana kāzu kleita, nosedza līgavas plecus un rokas. Piedurkņu garums bija līdz pat plaukstai, pati kleita pāri celītim – ar daudzām, daudzām podziņām, plīvurs pat seju aizklāja. Tika sargāta meitenes nevainība. Tagad viss ir atsegts un reizēm, manā skatījumā, pat par daudz. Man tas šķiet nepieņemami, it īpaši, ja līgava tērpta skaistā, baltā kleitā un visa klāta ar tetovējumiem – pat uz sejas, kakla, rokām...

– Vai atceraties savu kāzu kleitu?

– Manu kleitu šuva mammas draudzene Ķegumā, un tajā vajadzēja ielīst divatā, jo biju jau gaidībās. 1984. gadā piedzima vecākā meita, tad otra un trešā meita. Kad viņām vajadzēja kādu īpašu tērpu, izmantoju savu kāzu kleitu. Proti, esmu to sagriezusi gabaliņos un uzšuvusi kaut ko meitām. Tajos laikos nebija nemaz tik vienkārši – lai nopirktu kāzu kleitu vai gredzenu, bija jābrauc uz speciālo veikalu Ogrē, Kartonfabrikas rajonā.

– Kāda ir perfektā kāzu kleita, vai arī tā ir katram sava?

– Protams, katram sava. Piemēram, manai vecākajai meitai kāzas notika Bruknā un kovboju stilā. Viņas kāzu tērps bija bikškostīms, ar kovboja cepuri un plīvuru. Viņa to ir izmantojusi arī citos pasākumos. Viņas kāzu tērps vēl tik ātri manā kolekcijā nenonāks. Daudzas sievietes ir stāstījušas, ka vilkušas kāzu kleitu arī vēlāk. Praktiskās sievietes izvēlas praktiskus tērpus. Starp citu, savulaik Rīgā bija kāzu maratons, kurā es, manas meitas un māsa piedalījāmies trīs reizes. Proti, vajadzēja trīs kilometrus skriet pa mežu Mežaparkā savā kāzu kleitā vai turpat uz vietas kleitu paņemt nomā. Es skrēju savā, Vācijā pirktajā, kleitā. Ideja par šādu maratonu manī vēl gruzd. Varētu ko tādu noorganizēt Latgalē.

– Vai kādai no kleitām ir īpašs stāsts?

– Kad sievietes man uzdāvina savas kleitas, vienmēr lūdzu pastāstīt arī kleitas stāstu: kā tā iegādāta, kā gatavojušies kāzām. Lielākā daļa stāstu ir ļoti skaisti, grūti izcelt kādu īpaši, bet ir arī ne tik priecīgi stāsti. Man atdāvināja kleitu sieviete, kura to bija iegādājusies savām kāzām, bet tā arī neapprecējās, un kleita palika neuzvilkta. Izstādē viņa uzvilka vienu no manām kāzu kleitām.

Kad kopā ar vīru atpūtāmies Maljorkā, tur vienā tirdziņā pārdeva vietējās princeses kāzu kleitu rozā krāsā. Tā bija brīnumskaista, ar pērlītēm, mežģīnītēm, speciāli šūta par godu kāzu svinībām. Tuvojās mana sešdesmit gadu jubileja, un man ļoti gribējās to kleitu, bet trīssimt eiro šķita par daudz. Uzzinot, ka es kolekcionēju kāzu kleitas, un redzot manu lielo interesi, pēdējā dienā, kad jau braucām prom, tirgotāja man šo kleitu pārdeva par simt piecdesmit eiro. Manā jubilejā man mugurā bija šī kleita, un es jutos kā princese.

– Kāds bija izstādes galvenais vēstījums?

– Kad ir kāzas, satraukums un ciemiņi, līgava nevar izbaudīt kleitas skaistumu. Vēstījums ir tāds: lai cilvēki var pieiet, nesteidzīgi apskatīt un pataustīt kleitas, novērtēt darbu, kas tajās ieguldīts. Katrs vēl pastāsta savu stāstu. Zīmīgi, ka izstādes sākumā mūžībā devās kādreizējais Ķeguma HES priekšnieks Harijs Jaunzems, bet izstādes noslēgumā taisaulē tika pavadīta ciema ilggadējā priekšsēdētāja Aleksandra Smirnova. Abi bēru mielasti notika Ķeguma Tautas namā, un visi aizgājēju pavadītāji izgāja cauri šim “Baltajam eņģelim”...

– Kā jūs domājat, kāzu kleita ir modes aksesuārs vai simbols?

– Man šķiet, ka mūsdienās tas vairāk ir modes aksesuārs. Laiks ir ritējis, un daudzas sievietes šajā savā kāzu simbolā vairs nemaz neielien... Ir arī stāsti, ka māte glabā savu kāzu kleitu meitai, un tie ir ļoti skaisti stāsti. Starp citu, baltai kāzu kleitai noteikti jābūt kādam sarkanam akcentam, kaut vai aukliņai ap roku, kaut ziediņam. Tas ir ticējums no seniem laikiem. Tā ir sava veida aizsardzība pret ļaunu aci. Ir vēl daudz dažādu citu ticējumu. Manam pirmajam vīram radi no Aizkarpatiem teica, ka obligāti apakškreklam ir jābūt uzvilktam otrādi, lai viņu nenoskaustu. Līgavas kleitai jābūt viendaļīgai. Ir kleitas, kuras ir ļoti sarežģīti uzvilkt, – tām ir virkne podziņu, kas ir gan jāaizpogā, gan pēc tam arī jāatpogā.

– Vai ir paredzēta vēl kāda kāzu kleitu izstāde?

– Jā, decembrī, kad būs sniegs, kāzu kleitu izstāde plānota Rembates bibliotēkā un būs arī Lipuškos, pie Rāznas ezera, kur tagad dzīvojam.

– Ar ko vēl aizraujaties bez kāzu kleitām?

– Mākoņkalnā man ir izveidots savs seno lietu muzejs, te ir arī neliela kapela, kur ikviens garāmbraucējs var iegriezties un palūgt Dievu. Gan Ziemassvētkos, gan Lieldienās to skaisti izrotāju. Ziemā uztaisu arī ragavu izstādi, bet ceļojošā izstāde, ja tā var teikt, bez kāzu kleitām ir arī sakrālo lietu kolekcija, kas bija izstādīta Lipuškos. Tajā ir svētbildes, statujas, senas grāmatas, mācītāju un kalpotāju apģērbi un daudz kas cits. Nākotnes plānos ir šo lielo sakrālo lietu izstādi sarīkot arī Ķegumā.

Vēl es pati cepu maizi un nule kā piedalījos Ķegumā notikušajos Maizes svētkos. Man bija sacepti seši kukuļi, un visi aizgāja. Tagad man cilvēki no Ķeguma, Ogres un pat Rīgas prasa cept maizi, jo es cepu bez miltiem – ar auzu pārslām un sēkliņām.

Vēl viens pavērsiens manā dzīvē bija, kad, nojaucot veco cepli, aiz skursteņa pie pašiem griestiem, aizbāztu aiz ķieģeļa, atradām senu grāmatu, kas izdota 1934. gadā. Tās autore ir Neaizmērstule – latgaliešu skolotāja un rakstniece Rozālija Tabine (1890–1965). Viņa bija uzrakstījusi grāmatu Kārlim Ulmanim. To šobrīd esmu iedevusi Rembates bibliotēkai, kur bija izstāde “Grāmatai 500”. Šajā grāmatā ir par mīlestību pret Latviju. Tā ir četrsimt astoņdesmit lappušu bieza, un mēs ar vīru nolēmām par saviem līdzekļiem grāmatu izdot. Šobrīd tūkstoš eksemplāros izdota tās pirmā daļa. Grāmata ir rakstīta latgaliski.

Bija ļoti grūti to izdot digitāli. Tās iekšpusē, aiz vāka, ir Kārļa Ulmaņa ielīme – labākajiem absolventiem/absolventei. Plānojam apmeklēt skolas, bibliotēkas, lai nodotu bērniem to mīlestību, ar kādu Neaizmirstule ir rakstījusi šo grāmatu, tajā ietvertos dzejoļus un teikas.

– Kā jums visam pietiek ar divdesmit četrām stundām diennaktī?

– Man jau draugi jokojot jautā, ko mēs ar vīru lietojam, ka mums ir tāda izturība un enerģija. Atbilde ir pavisam vienkārša: es dzīvoju ar Dievu katru mirkli un sekundi. Man ļoti lielu spēku dod arī Krusta kalns un cilvēki, ar kuriem satiekos, – tā ir enerģijas apmaiņa. Jo vairāk dod citiem, jo vairāk nāk atpakaļ.